Mēdz teikt, ka vīrieši savu īsto dabu atklāj mazliet nekaunīgā vienkāršībā. Tad nu Dzīvesstils atklās, kas slēpjas aiz Latvijas talantīgajiem, šarmantajiem un spēcīgajiem vīriešiem. Jautājumi atgādina vecās, labās, bet jau aizmirstās dienasgrāmatas, kur ikviens varēja būt viņš pats.
Jautājot, kas šobrīd aktuāls, mūziķis ved pa mūzikas takām: “Šobrīd, kad ar grupu “Citi Zēni” albums izdots un lielkoncerts nospēlēts, pieslīpējam šovu vasaras lielajiem festivāliem, kā arī atjaunojam savu dzīvo programmu, lai katrs vasaras koncerts būtu kā svaigs piedzīvojums. Paralēli kaļam nākamos lielos plānus.”
Multfilma, ko bērnībā varēji skatīties vairāk par trīs reizēm?
Multfilmas nosaukums bija “The Land Before Time”. Tā bija par maziem ziņkārīgiem dinozauriņiem, starp kuriem kā galvenais tēls bija dinozaurs vārdā Mazpēdis. Tāpat kā viņiem, man arī vienmēr gribējās noskaidrot, kas tad ir tur tālāk, tur kur vecāki neļauj iet.
Mīļākā bērnības taka?
Kad jau sāku iet skolā, vecāki ļāva ar velosipēdu braukt uz Platones centru, kas atradās 2,5 km no manām mājām. Platone ir mazs pagastiņš, ar skolu, kur mācās apmēram 50-70 bērnu. Kabatā bija santīmi saldējumam un varbūt vēl kaut kam. Tur dzīvoja vairāk vienaudžu, ar kuriem tad varēja kaut ko sadarīt. Katrs šāds izbrauciens, protams, sākās ar klauvēšanu pie katra durvīm, ko visbiežāk atvēra vecāki. Un tad bija jājautā, vai draugs drīkst nākt laukā? Jautājums nekad nebija vai grib, jo laukā gribēja visi.
Mācību priekšmets, kas skolas laikā sagādāja grūtības?
Visgrūtāk vecākajās klasēs gāja ar vizuālo mākslu. Ja es kaut ko zīmēju, tad tā kārtīgi un rūpīgi, bet nedēļas laikā bieži vien nevarēju atrast pietiekami daudz laika darba pabeigšanai. Tad vienmēr sakrājās daudz parādu. Pāris darbus pat ir gadījies zīmēt ar mammas roku. Tad vēl nezināju, kas ir plaģiāts.
Esi nonācis skolas direktora kabinetā?
Laikam direktores kabinetā nonācu tikai, lai apsveiktu viņu vai kādu citu skolotāju svētkos ar dziesmu. Skolotājas un tētis, kurš strādāja par sporta skolotāju, mēdza mani pierunāt uz šādiem sveicieniem. Bet, ja runā par nedarbiem, kad tie tika sastrādāti tā pamatīgi, tad uzreiz tiku nosūdzēts tētim, kurš tur pat vien skolā bija. Tad gan tika atņemtas kādas privilēģijas mājās.
Vai pārbaudi savu veiksmi, pērkot loterijas biļeti?
Sākoties jaunajam gadam, parasti nopērku loterijas biļeti un ceru uz lielo naudu. Tad atkal gaidu - cerībā, ka nākamajā gadā gan man paveiksies.
Ja laimētu miljonu, ko tu iesāktu?
Par miljonu visdrīzāk uzbūvētu skaistu māju un iekārtotu ap to skaistu vidi. Izveidotu savu oāzi, kurā paslēpties no ārpasaules un uzlādēties.
Iecienītākais gadalaiks?
Vasara ir mans mīļākais gada laiks. Tad ir visvairāk koncertu, tad ir svētki, tad ir atvaļinājumi arī draugiem. Tad var spēlēt pludmales volejbolu un pavadīt daudz laika ārā. Gaidu vasaru.
Ko dari savā brīvajā laikā?
Brīvajā laikā sportoju - trenežieru zālē, stadionā, baseinā, sporta zālē, kur vien tieku, tur arī kustos. Spēlēju spēles, galda spēles, kārtis, jebko. Daudz eju pastaigās ar kādu gardu galamērķi. Patīk nobaudīt jaunus kārumus.
Trīs aktivitātes, ko paspēt šajā pavasarī?
Pavasarī noteikti vēl jāpaspēj uztaisīt tāds kārtīgs pikniks, jāiesāk pludmales volejbola sezona un jāpiedalās kādās pāris talkās - gan pie vecākiem, gan pie draugiem.
Vai grila sezona jau atklāta?
Grila sezona jau ir atklāta. Man to patīk darīt īpaši ātri, nereti pēdējais sniegs vēl nav nokusis, kad grils jau kuras.
Tava miera osta?
Mana miera osta ir manās mājās ar manu otro pusīti. Tur viss ir iekārtots tieši, kā mums vajag. Tur mēs - gan fiziski, gan garīgi varam tikt galā ar visu, kas sadarīts un piedzīvots.
Sapņu galamērķis?
Nav tāda izteikta sapņu galamērķa. Kad domāju, kur vēlos aizbraukt, neliekas, ka varētu izvēlēties vienu galamērķi kā pārāku par citiem. Šobrīd sapņos rādās Īslande, jo to plānoju apciemot vēl šajā pavasarī. Galamērķos pievelk daba un tās daudzveidība. Neesmu liels kultūras pilsētu apmeklētājs.
Esi prasīgs pret sevi?
Tas prasīgums pret sevi vienmēr izpaužas viļņveidīgi. Ir periodi, kad esmu prasīgāks, un kad esmu mazāk prasīgs. Vienmēr jau liekas, ka var izdarīt labāk un vairāk, bet ar radošo darbu nereti frāze “es noteikti šeit varu kaut ko vēl uzlabot” nereti noved pie tā, ka pabeigts nav nekad. Un tad galvā tikai vairojas visādi tarakāni.
Nosauc trīs labākās rakstura īpašības, kas tev piemīt?
Gribētos teikt, ka esmu radošs, patīk veidot tiltus starp itkā nesavienojamām lietām, frāzēm un sajūtām. Esmu uzticams, ja kādam kaut ko esmu apsolījis, tad man tas ir svarīgi. Trešā lieta būtu azarts, kas mani dzen uz priekšu dažādās dzīves jomās.
Mīļākā dziesma no “Citi Zēni” repertuāra?
Mīļākā dziesma šobrīd būtu “Miljons rītdienas” no jaunā albuma. Šo dziesmu izdevās uzrakstīt no sirds, patiesi un ieslēgt tajā attiecības pieaugušā, bet arī sapņainā veidā, kas šķiet skaisti.
Amizantākais notikums uz skatuves?
Ir bijuši daudzi, bet mani top 3 būtu šie. Rojas zvejnieku svētki pirms pāris gadiem, kad dāma no skatītājiem mums vienkārši iedeva divas 500 euro banknotes, protams, dziesmas “Lieka štuka” laikā. Tad pērnajā vasarā izdevās piedzīvot arī bildinājumu uz skatuves. Un, protams, atmiņā visai paliekošs ir mūsu ģitārista Krišjāņa Ozola bikšu negadījums “Supernovas” pusfinālā pirms pāris gadiem, kad, taisot špagatu, ģitārmeistara bikšu staras izdomāja katra iet savu ceļu.
Ko tev nozīmē elpot mūzikā?
Teiksim tā, man tas ir īpaši svarīgi. Uz skatuves gaisa bieži trūkst, jo koncertos, nemitīgi lēkājot stundas garumā, man ir pārmaiņus jāspēlē gan saksofons, gan arī jādzied. Nedaudz filozofiskāk par šo runājot, tas ir rakstīšanas process, kad izdodas kopā salipināt netaustāmo ar taustāmo. Visas tās “īstās” dzīves patiesības iemest mākslā, kas tās padara neīstas un smieklīgas.
Tava panākumu garša?
Panākumu garša sajūtās ir kā tāds viegls, patīkams un smaidu piepildīts nogurums. Līdzīgi kā novelkot slēpju zābakus pēc braukšanas pa kalnu vai kad esi tikko saģērbies pēc pirts. Tikai tam visam pāri nāk vēl tāds neliels neizpratnes jautājums - kā es to izdarīju?
Vai ikdienā velti laiku sportam?
Sports vienkārši ir daļa no manas dzīves. Kustēties man vajag, es to vēlos un es to baudu. Tā ir reizē atpūta, reizē darbs, reizē izklaide. Abi mani vecāki ir treneri, tāpēc pa sporta zāli dzīvojos jau pirms mācēju staigāt, droši vien tad arī iemācījos mīlēt kustību. Ja pat nesanāks laiks treniņam tā klasiskajā izpausmē, kaut vai pastaiga, vai kārtīga izlocīšanās man ir nepieciešama katru dienu, lai es justos labi.
Kā sevi motivē, kad nolaižas rokas?
Laikam jau kā visur, jo tu augstāk kāp, jo paliek aizvien grūtāk spert to nākamo soli. Tas nākamais solis nāk lēni un grūti, bet es zinu, ka nāk. Tas, ko es tiešām zinu, ka atpakaļ kāpties man negribas. Būtu muļķīgi atstāt novārtā savas prasmes un projektus, jo nekas nestāv uz vietas, ja nestrādāsi būs tikai sliktāk. Negribās neko palaist pašplūsmā, lai pēc tam ilgi ieguldītu laiku līdz nonākšu punktā, kur jau esmu bijis.
Mūziķi vai grupa, ko cieni?
Cienu daudzus. Katram talantu klāstā ir kaut kas īpašs, ko vēlētos arī savā arsenālā. Ļoti novērtēju Dona darbu šogad gatavojoties eirovīzijai. Pagājušā gadā, protams, spridzināja Fiņķis un Patrisha, Intars Busulis ar savu valdzinošo balsi sniedza mums albumu un piepildīja arēnu un daudzi citi izpaudās ne mazāk spilgti. Dzirdēju arī, ka “Citiem Zēniem” esot tīri labs albums.
Ko visaugstāk vērtē cilvēkos?
Man patīk, ka man blakus ir cilvēki, kas paši sevi uztver kā vērtību. Cilvēki, kas zina, kā rūpēties par sevi, beigās jau būs arī tie, kas vislabāk varēs parūpēties un atbalstīt kādu citu, ja tas būs nepieciešams. Loti novērtēju ziņkārību cilvēkos. Ir tik viegli komunicēt ar cilvēkiem, kas ir ziņkārīgi. Visbeidzot, man jau vajag tos azartiskos, ne jau es viens pats to bumbu un tās galda spēles spēlēšu.
