Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Burkovska un Slucka, Vaice un Jankovska, Pukinska un Puķe, Midori un Bukša, Zelezņevs un Apse.
Ceturtdien, 25. aprīlī, plkst. 19.00 pirmizrāde Nacionālajā teātrī - traģikomēdija pēc Pētera Veisa lugas motīviem “Marats/Sads”. Režisori: Klāvs Mellis un Rūdolfs Gediņš.
Izrāde izseko Šarentonas trako nama pacientu centieniem izrādīt marķīza de Sada sarakstītu muzikālu iestudējumu par 15 gadus senu notikumu - Žana Pola Marata slepkavību Franču Revolūcijas laikā. Psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem tas izdodas ar mainīgiem panākumiem, jo daļu lugas teksta slimnīcas vadība cenzējusi, aktieru starpā izrādes gaitā izceļas dažādi pārpratumi, kas saistīti ar viņiem uzstādītajām diagnozēm, turklāt iestudējuma izrādīšanu nereti pārtrauc gan pacientu sacelšanās, gan slimnīcas direktors, gan pats lugas autors de Sads.
“Marats/Sads” ir vienlaikus dziļi intelektuāla un dzīvnieciski jutekliska luga, kas risina jautājumus par revolūcijas nepieciešamību un to, vai sociālām pārmaiņām jāsākas sabiedrībā vai indivīdā.
"Gan tēmas, gan formas ziņā izrāde tuvojas operas žanram. Bet vājinieku skaistās melodijas vedina uz domām par Brehta un Veila "Trīsgrašu operu". Tāpēc Rūdolfam Gediņam bija skaidrs, ka tā būs vājinieku opera," stāsta viens no izrādes režisoriem Klāvs Mellis.
Tas ir mēģinājums iztēloties un restaurēt vienu no skandalozā rakstnieka marķīza de Sada psihiatriskajā klīnikā iestudētajām izrādēm - vērienīgu, muzikālu uzvedumu par revolucionāra un tautas drauga Žana Pola Marata pēdējo stundu - slaveno nāvi vannā.
Pēdējos 13 dzīves gadus skandalozais rakstnieks un bēdīgi slavenais izvirtulis marķīzs de Sads pavadīja Šarantonas psihiatriskajā klīnikā.
Dziednīcas direktors savu iestādi esot vadījis pēc modīgiem un humāniem principiem, tāpēc klīnikas telpās Sadam atļāvis organizēt saviesīgas vakariņas, balles un koncertus, kā arī iestudēt un izrādīt paša rakstītas lugas. Šajos ekscentriskajos uzvedumos kā dīvainā mākslas terapijā piedalījās pārējie dziednīcas pacienti, un drīz vien trako nama teatrālie vakari kļuva par elitāru modes lietu, ko bija jāpieredz visam Bonaparta laika sabiedrības krējumam.
Žans Pols Marats (1743-1793), franču politiķis, ārsts un žurnālists, viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem. Kamēr Francijā 1793. gadā valdīja radikāļu vara un terors, Marats Parīzē lielu daļu sava laika pavadīja medicīniskā vannā, lai remdētu ciešanas, ko radīja ādas infekcija. Vannasistaba kļuva par viņa revolūcijas pēdējo kabinetu. 13.jūlijā, gulēdams vannā, viņš pieņēma vizītē žirondisti, mērenākas revolūcijas atbalstītāju Šarloti Kordē. Viņai līdzi bija nazis, ko sarunas laikā dāma trieca Marata krūtīs. 17. jūlijā Šarlotei Kordē nocirta galvu, bet Marats ieguva mocekļa un elka slavu.
Marķīzs de Sads (1740-1814), franču aristokrāts, rakstnieks, filozofs, revolucionārs politiķis. Senas franču augstmaņu ģimenes atvase izcelsmes dēļ varēja mācīties Parīzē, iegūt dažādas dienesta pakāpes, īstenot veiksmīgu militāro karjeru. Pēc laulībām un tēva mantojuma saņemšanas, jauneklis pievērsās varas izmantošanai un brīvas seksualitātes paušanai. Orģijas marķīzu noveda līdz cietumam un psihiatriskajai slimnīcai. Tur, neticēdams cilvēka morālajam progresam, pievērsās rakstniecībai. Dienā, kad ieņēma Bastīlijas cietoksni, Sads atradās garīgi slimo patversmē, bet pēc revolūcijas atbrīvotais "pilsonis Sads" sākotnēji pielāgojās jaunajai politiskajai kārtībai, atbalstīja republiku, tika ievēlēts Nacionālajā konventā, kur pārstāvēja galēji kreiso partiju un rakstīja slavinošu runu par Žanu Polu Maratu.
Dramaturgi: Arvis Viguls, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, atdzejotājs - Arvis Viguls, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un grima koncepcijas autors - Adrians Kulpe, komponists - Edgars Mākens, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.
Lomās: Indra Burkovska, Anna Klēvere, Daiga Kažociņa, Ance Kukule-Sniķere, Laura Siliņa, Ināra Slucka (attēlā), Līga Zeļģe, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris, Matīss Budovskis, Raimonds Celms, Artis Drozdovs, Egons Dombrovskis, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis un Kārlis Reijers (attēlā).
