«Ikviens no mums ir svarīgs, ikviens mūsu lēmums ir svarīgs. Un dzīves kompromisos saglabāt ideālus un cilvēcību ir vissvarīgākais,» uzskata kino režisors un producents Andrejs Ēķis.
No 12. aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma studijā «Cinevilla Films» veidotā režisora Andreja Ēķa daudzsēriju spēlfilma «Dumpis». 16+.
Tas ir reālos notikumos balstīts un spriedzes piepildīts stāsts par varoņa ideālista vadītu sacelšanos pret Kremļa režīmu uz militāra karakuģa 1975. gada Rīgā.
Filma atbalstīta Nacionālā Kino centra konkursā ar ERAF/REACT-EU finansējumu. Filmas kopproducenti - «Tet» un «Cinevilla Films».
«Karš Ukrainā nozīmē, ka šobrīd pasaulē cīnās divas civilizācijas, un studija «Cinevilla Films» ar šo filmu cenšas palīdzēt saprāta uzvarai -, jo viens no uzvaras priekšnoteikumiem ir spēja pazīt ienaidnieku,» saka filmas režisors Andrejs Ēķis.
Viņš uzskata, ka Krievijas totalitārais režīms šodien ne ar ko neatšķiras no padomjlaiku Kremļa, armijā tikumi nav mainījušies, bet traģisko neatbilstību starp ideoloģiskiem lozungiem un nožēlojamo realitāti joprojām saskata varbūt tikai daži ideālisti.
«Vēsture rāda, ka Krievijas neierobežotā agresivitāte mēdz novest pie pussabrukšanas perioda, kura laikā var uzrasties spēcīgi cilvēki ar jaunām idejām un, iespējams, kaut ko izmainīt,» saka Andrejs Ēķis, piebilstot, ka tāpēc būtu labi šo filmu pirātiski nopludināt Krievijā.
«Es esmu dienējis padomju armijā un pavadījis ievērojamu laiku šajā periodā, tāpēc vēlos nodot skatītājiem tās sajūtas un pieredzes, ko es pats izjutu tolaik. Strādājot pie šīs filmas, es ļoti daudz esmu domājis par to, lai «Dumpis» būtu arī mans un mūsu sabiedroto «karš» par Ukrainu, un es tajā esmu ielicis arī to, ko vairs nekad negribētu piedzīvot,» uzsver filmas režisors Andrejs Ēķis.
Daudzsēriju filma «Dumpis» balstīta vēsturiskos notikumos - 1975. gada novembrī uz padomju karakuģa notiek sacelšanās mēģinājums, ko ierosina bruņukuģa «Storoževoj» («Modrais» - tulk. no krievu val.) politvadītājs, naivais ideālists Valērijs Špagins (Dainis Grūbe).
Zaudējis ticību Padomju Savienības vadītājiem un militārajai struktūrai, 3. ranga kapteinis Valērijs Špagins, komunistisko ideālu vadīts, izlemj sarīkot dumpi uz kuģa «Storoževoj».
Iestājoties pret korupciju, visatļautību un vienkāršo cilvēku pazemošanu, viņš̌ aizsāk sacelšanos, kas pārvēršas par daudz ko lielāku, kā sākotnēji iecerēts.
Valērija Špagina dzīve Rīgā, kas portretē skatījumu uz pilsētu un valdošo noskaņojumu okupācijas varas pārstāvja acīm, liek viņam vēl vairāk apjaust netaisnības apmērus. Nevēlēdamās piedzīvot starptautisku apkaunojumu un pieļaut, ka militārais kuģis «Storoževoj» nonāk Rietumu rokās, Padomju Savienības vadība nolemj kuģi nogremdēt kopā ar tā apkalpi...
Filma septiņās sērijās rāda drūmu Brežņeva laika stagnāciju, komunālā dzīvokļa sadzīvi Rīgā, padomju nomenklatūras visatļautību gan militārā sistēmā, gan ārpus tās, un pretstatā - galvenā varoņa aizrautīgi donkihotisko cīņu par cilvēka tiesībām un brīvībām.
Seriāls ļauj sekot līdzi cilvēka cīņai pret nepārvaramo varu, spilgti portretējot dažādos varoņu raksturus un vērtības, kas, pakļautas valdošās sistēmas spiedienam, apdraud gan dzīvību, gan tālāko pastāvēšanu.
Tas ir gandrīz neticams notikumu pavērsiens totalitārisma apstākļos, kā viens kaismīgi pārliecināts revolucionārs spēj iedvesmot milzīga karakuģa apkalpi un aizraut līdzi protestā pret sistēmu.
Kas notiek ar cilvēku, kurš izlemj iestāties pret valdošo diktatūru, balstoties pārliecībā, ka sabiedrības labums ir stādāms augstāk par elites grupas labklājību? Tas ir stāsts par cilvēcību un taisnīgumu totalitāra režīma griežos.
Lai dzēstu jebkādu nostalģiju pēc «labajiem padomju laikiem», seriālā nozīmīga vieta atvēlēta arī tā laika sadzīves un ģimenes attiecību attēlojumam, ko krāšņi izspēlē kolorīti sieviešu tēli - kautrīgā Ņina Špagina (Elīna Hanzena), ugunīgā kaimiņiene Rita (Inga Tropa), nepakļāvīgā latviešu meitene Katrīna (Agnese Budovska).
Spilgtās lomās ir arī Andris Keišs (Nikolajs Bubļikovs), Egons Dombrovskis (Anatolijs Vasiļjevičs Tilovs), Lauris Dzelzītis (Ritas vīrs Roma), Jēkabs Reinis (Aleksandrs Gorlovs), Igors Čerņavskis (Nosovs), Ivars Puga (Ivars Veiss), kā arī Kaspars Zāle, Ritvars Logins, Gatis Gāga un vairāki citi.
«Man ir svarīgi, lai skatītāji, kuri šo laiku ir piedzīvojuši, vairs nekad negribētu to glorificēt,» saka filmas režisors Andrejs Ēķis.
Viņš vēlas kliedēt iesakņojušos nostalģiju, kas pamazām atkal atdzimst, ka padomju laikos bija labi, vai arī vismaz ne tik slikti, vai arī - ka armija padarīja puikas par vīriem.
«Tas bija tieši otrādi - mūs mācīja būt nepatiesiem, divkosīgiem, melīgiem, dienesta laiks armijā sadragāja personības un ideālus, iznīcināja cilvēcību un devalvēja cilvēka vērtību. To nedrīkst aizmirst, nedrīkst ļaut atdzimt totalitārai domāšanai. Ikviens no mums ir svarīgs, ikviens mūsu lēmums ir svarīgs. Un dzīves kompromisos saglabāt ideālus un cilvēcību ir vissvarīgākais,» uzsver Andrejs Ēķis.
«Filmas sižetisko līniju virza dumpja anatomijas izpēte. Kas cilvēku virza pieņemt lēmumu par sacelšanos? Kas liek pieņemt lēmumu tam pievienoties vai ne? Kas liek aizdomāties par revolūcijas iespējamību un vajadzību? Kāpēc cilvēki notic, ka viens var būt cīnītājs, ka viens var mainīt pastāvošo iekārtu, sistēmu, īpaši dzīvojot Padomju Savienības laikos, kad sistēma bija viss, kas noteica cilvēka identitāti, jeb noteica to, kas viņš drīkstēja būt, ja nevēlējās saskarties ar sankcijām, vērstām gan pret sevi, gan sev tuvajiem.
Kas rada cilvēkā sajūtu, ka ir pienācis galējais lūzuma punkts un ka ir pienācis brīdis «vai nu tagad vai nekad»?
Es uzskatu šo seriālu par svarīgu laikmeta liecību,» stāsta filmas režisors Andrejs Ēķis, uzsverot, ka viņa mērķis bija atspoguļot to īpašo atmosfēru, kāda valdīja padomju laikos - laiku, kad valdošā ideoloģija bija nepatiesa un melīga, ietekmējot cilvēku prātus, rosinot vienam otru nodot un ikdienā runāt nepatiesību, neskatoties uz savām īstajām domām.
Filmas operators ir Gatis Grīnbergs, scenārija autori - Ivo Briedis, Vitālijs Dokolenko (Ukraina) un Andrejs Ēķis, filmas māksliniece - Maija Dzene, kostīmu māksliniece - Sandra Sila, komponists - Rihards Zaļupe, skaņu režisors - Andrejs Vaicahovskis, producenti - Dita Cimermane, Aija Ansone un Andrejs Ēķis.
Filmas uzņemšanā izmantoti gan īsti Latvijas armijas karakuģi Rīgā un Liepājā, gan ledlauzis «Foros» Rīgas ostā, gan iespaidīgas dekorācijas kuģa iekšskatiem, 70. gadu komunālajam dzīvoklim, kafejnīcām un modes namam (attēlā). Filmas attēla apstrāde un vizuālie efekti veidoti, sadarbojoties ar Ukrainas speciālistiem.
Par notikumiem uz militārā karakuģa 1975. gadā Rīgā ir sarakstītas divas grāmatas, kas abas arī iztulkotas latviski - apgāds «Atēna» 2006. gadā laida klajā Gregorija D. Janga (Gregory D. Young, 1953) un Neita Breidena (Nate Braden, 1968) grāmatu «Storoževoj. Dumpis uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā» (The Last Sentry: The True Story That Inspired the Hunt for Red October, 2005).
Savukārt 2008. gadā apgādā «Kontinents» klajā nāca Deivida Hegberga (David Hagberg, 1942-2019) un Borisa Gindina (Boris Gindin, 1951) grāmata «Dumpis Rīgas ostā» (Mutiny: The True Events That Inspired The Hunt For Red October - From the Soviet Naval Hero Who Was There, 2008), kas veltīta šim rūpīgi noklusētam mūsu nesenās vēstures notikumam.
Boriss Gindins 1975. gadā bija vecākais leitnants un galvenais mehāniķis uz padomju pretzemūdeņu karakuģa «Storoževoj». Savulaik devis klusēšanas zvērestu VDK, bet tagad, būdams ASV pilsonis (viņš ar ģimeni emigrēja uz ASV 1988. gadā), uzdrošinās pastāstīt par 1975. gada notikumiem Rīgā.
«Vēl tagad es baidos, kā uz to reaģēs jaunā VDK. Mana vienīgā cerība ir tāda, ka Krievijas politikā notiek virzība uz demokrātiju, kur atklātība nav tikai tukši vārdi,» viņš raksta grāmatas priekšvārdā.
«Tā bija tikai viena epizode ilgā dažādu notikumu ķēdē, kas izraisīja vecā padomju režīma sabrukumu, līdz ar tā ideoloģisko teroru, gulagiem un nemitīgajām bailēm, ka konfrontācija ar ienaidnieku - Savienotajām Valstīm - izraisīs globālu kodolkaru. (..)
Pēc dumpja «Storoževoj» komanda parakstīja VDK dokumentu, apņemoties nekad neko nestāstīt par notikušo. Viss tika noslēpts un noklusēts. Vecajai Padomju Savienībai patiesība vienmēr ir bijusi liels ienaidnieks. Savā ziņā man šķiet, ka šāda attieksme Maskavā saglabājusies vēl joprojām.
Kāpēc valdība nevēlējās saskatīt patieso varonību? Kāpēc sodi bija tik bargi un netaisnīgi? Kā Politbirojs uzdrīkstējās dot pavēli nogremdēt kuģi ar visu komandu? Kāpēc valdība lika mums visiem zvērēt saglabāt visu noslēpumā, piedraudot ar izrēķināšanos un nāvi? Neko nedrīkstēja izpaust. Aizliegts bija runāt par notikušo, lai gan tas palīdzētu pārciest sāpes. Nebija nekādas iespējas novelt no sirds šo smago nastu, pastāstīt pat tuvākajiem radiniekiem, pat sievām ne. (..)
Vai es nožēloju, ka studēju kara akadēmijā un vēlējos veltīt dzīvi kalpošanai savai valstij un tautai? Nē, nenožēloju.
Vai nožēloju savu aklo uzticību pienākumam un stingro paklausību pavēlēm, ko padomju ideoloģija iedzina visiem galvā jau kopš dzimšanas? Jā, nožēloju,» raksta Boriss Gindins.
Otrs grāmatas autors Deivids Hegbergs vairāk nekā 30 gadus pētījis ASV un PSRS attiecības aukstā kara periodā, kura kulminācijas laikos bijis ASV Gaisa spēku kriptogrāfs. Viņš sarakstījis arī bestselleru The Kremlin Conspiracy (1979), par kuru saņēmis Amerikas Grāmatu balvu (American Book Award).
Režisors Andrejs Ēķis stāsta, ka viņš rūpīgi izpētīja abas grāmatas, iedziļinājās katrā tajā aprakstītajā situācijā, noskatījās arī režisora Džona Maktīrnana asa sižeta filmu «Sarkanā oktobra medības» (The Hunt for Red October, 1990) ar Šonu Koneriju un Aleku Boldvinu galvenajās lomās. Filma gan aizved citā virzienā - tā balstīta uz Toma Klensija (Tom Clancy) debijas romānu - bestselleru The Hunt for Red October (1984), un tas ir stāsts par padomju zemūdens kapteini Marko Ramiusu, kurš nepakļaujas pavēlēm un dodas uz ASV austrumu krastu.
Krievijā par šo notikumu ir uzņemtas divas dokumentālās filmas, bet tajās galvenais varonis pataisīts par dzimtenes nodevēju, par ko viņš pats visvairāk bija baidījies.
«Viņš nebija dzimtenes nodevējs. Mūsu komandas mērķis ir izstāstīt, kas patiesībā notika 1975. gadā uz padomju karakuģa «Storoževoj», jo - šodien mums nav vajadzīgi cilvēki, kuri mūk no Krievijas.
Mums ir vajadzīgi ideālisti - tādi, kuri grib tur atgriezties un nošaut Putinu. Nu, loģiski. Mūsu mērķis ir parādīt ienaidnieku sejā, lai saprastu viņu «tikumus». Jo nekas jau nav mainījies, ticiet man. Atmetiet visu cilvēcisko, aizmirstiet to, jo - tā ir cita pasaule,» saka filmas režisors.
Galveno lomu uzticējis aktierim Dainim Grūbem, Andrejs Ēķis saka: «Valērijs Špagins man bija vajadzīgs nevis vienkārši stulbs, bet tāds pareizs, tāds «donkihots», kurš tiešām tic komunisma ideāliem. Tādi Krievijā ir, arī es savā dzīvē tādus esmu sastapis.
Un Dainis Grūbe man atgādina tādu «donkihotu». Viņā ir kaut kāds pareizums, ko es neprotu aprakstīt vārdiem».
Arī Dailes teātra direktors Juris Žagars Dainim Grūbem reiz esot teicis: «Grūbe, ar tevi viss ir kārtībā, bet tu esi pārāk pareizs».
«Varbūt tāds arī esmu, ja viņi mani tādu redz,» smaidot nosaka Dainis Grūbe. Bet, raksturojot savu atveidojamo varoni, saka, ka viņš ir perfekcionists, ideālists un sava ceļa gājējs. Nelokāms savā pārliecībā un rīcībā. Tāds, kurš pats nemainās, bet liek mainīties citiem.
Režisors stāsta, ka viens no jautājumiem, kas viņu visvairāk nomocīja, bija filmas valoda.
«Kad piedalījāmies kino konkursā, bija noteikums, ka filmai jābūt latviešu valodā. Protams, tā varēja būt ar subtitriem. Sākumā biju pret, ka krievu oficieri runā latviski, bet - ja viņi visi runā krieviski, sanāk seriāls krievu valodā. Un tad es daudz skatījos padomju laika filmas, kas dublētas krieviski vai - no krievu valodas latviski, un sapratu, ka nekāda vaina. Rezultātā esmu pat ļoti apmierināts ar šādu pieredzi. Un arī tie, kuri filmu vai daļu filmas jau redzējuši, apgalvo, ka latviešu valoda netraucē,» stāsta Andrejs Ēķis.
«Katrs no mums kaut kādā veidā var palīdzēt Ukrainai. Mēs no savas puses vēlamies rādīt īstus, patiesus stāstus, kas arī nākotnē paliks arhīvos kā liecība, kas ļaus objektīvi paskatīties uz konkrētu laika posmu, parādot ienaidnieku tieši sejā un dzēšot jebkādu nostaļģiju pēc padomju laikiem,» piebilst spēlfilmas «Dumpis» režisors Andrejs Ēķis.
Spēlfilmas «Dumpis» pirmās sērijas Latvijas kinoteātru repertuārā ir no 12. aprīļa («Dumpis: Pirmā daļa»), nākamās - no 1. maija («Dumpis: Otrā daļa»).
