«Man ir diezgan garlaicīgi, nu, loģiski. Neko neredzu, tikai klausos, pamatā – Latvijas Radio 2. Palūdzu, lai man pārslēdz prom no Latvijas Radio 1, jo vairs nespēju klausīties ziņu pārraides – to ārprātu, kas notiek pasaulē, tostarp Ukrainā, Austrumu zemēs, manas smadzenes nespēj aptvert. Tā taču ir sātana agonija!» domā tautā mīlētais aktieris Rūdolfs Plēpis (73).
«Pie akluma nevar pierast,» viņš saka, sagaidot, panācis pretim līdz nama ārdurvīm. Ar taustes palīdzību Rūdolfs Plēpis atrod ceļu atpakaļ uz savu vienistabas dzīvoklīti otrajā stāvā un, laipni ieaicinājis iekšā, jautā, vai redzu, kur ienākt - vai gaisma ir ieslēgta. Pat to viņš neredz.
«Nē, absolūti neko neredzu, jo redzes nervs ir atmiris. Dienā man ir pelēka migla, naktī - melna.
Jau apmēram pusgadu aktieris dzīvo viens savā nelielajā dzīvoklītī klusajā centrā, Jura Alunāna ielā, kas viņam savulaik tika piešķirts par nopelniem radošajā darbībā.
Tur pie viņa ik rītu atnāk aprūpētāja Iveta, atnes pārtiku, uzvāra kafiju, sataisa maizītes, pat zupiņu kādreiz uzvāra un sakopj, kas sakopjams. Palīdz visu, kas vajadzīgs un ko aktieris pats sava neredzīguma dēļ nevar.
«Man neko vairāk nevajag. Nu, cik tad ilgi es dzīvošu meitai uz kakla? Viņai taču arī ir grūti, ka slims cilvēks mājās, kuram visu laiku kaut kas jāpalīdz… Man jāļauj viņai savu dzīvi dzīvot,» saka divu meitu - Astras un Viktorijas - tētis, uzsverot, ka šādi, dzīvojot savās mājās, viņš tagad jūtas daudz labāk.
Visas rūpes par tēti, kopš viņš pilnībā zaudējis redzi, ir uzņēmusies jaunākā meita - dziedātāja Viktorija Plēpe, kura audzina meitiņu Mariju Grietu (16). Šodien meita un mazmeita regulāri ar viņu sazinās, kad vien ir iespēja, apciemo, tāpēc vientuļš un pamests viņš nejūtas itin nemaz.
«Marija, kad bija maziņa, vairākus gadus dzīvoja ar mani, jo Viksītim bija daudz jāstrādā. Es viņu vannoju un pasakas lasīju. Kopā uz teātri gājām. Nu jau Marija ir izaugusi garāka par mani!» aktieris priecīgi stāsta.
Vecākā meita Astra ar dēlu Ernestu (18) jau daudzus gadus dzīvo un strādā Edinburgā, Skotijā, bet regulāri atbrauc savējos apciemot. Iepriekšējo reizi bijusi apmēram pirms mēneša un iepriecinājusi tēti ar ziņu, ka jūnijā viņam būs trešais mazbērns. Esot gaidāma meitiņa, un jau vārdiņš izdomāts - par Evu saukšot.
«Astriņa stāstīja, ka meitiņa ir nemierīga, spārdās, bet, kā es pieliku roku pie vēdera, bērniņš uzreiz apklusa. Es viņu nobučoju un jau kārtējo reizi pārliecinājos, kāda tā ir laime - bērni un mazbērni!»
«Vispirms labā acs pēkšņi aptumšojās, tad kādu gadu redzēju vēl ar kreiso aci, un tad arī otra acs aptumšojās,» Rūdolfs Plēpis stāsta, kā kļuvis neredzīgs. Pēc acu operācijas viņš divus gadus dzīvoja pie Viktorijas viņas dzīvoklī Ķengaragā.
«Viņa par visu rūpējās. Viksītis gan kārtoja visas formalitātes, gan vadāja mani pie visiem iespējamiem ārstiem, meklējot un izmantojot katru iespēju, kā man palīdzēt. Tagad taču bez piecdesmit eiro neviena ārsta durvis nemaz nevar atvērt! Bet ārsts tik noplāta rokas un saka, ka nekā man nevar palīdzēt. Nu, tad atdodiet naudu, ja nevarat palīdzēt! Par ko tad jūs ņemat to naudu?! Es jau gan viņiem tā, protams, neteicu, bet, nu, tas ir līdz absurdam,» Rūdolfs Plēpis dalās savā pieredzē.
«Esmu izmēģinājis arī netradicionālo medicīnu, bijis arī pie homeopāta un naturopātes, ir bijušas izrakstītas dažādas injekcijas un pilieni. Kursabiedrene Inta Bankoviča no Indijas atveda kaut kādus pilienus, arī tos izpilināju.
Kas tik nav izmēģināts, nekas nepalīdz. Kāds saka, ka nātru vainadziņš jānēsā… Nu, ko vēl pamēģināt, nu, kam lai tic?!
Tagad dzeru linsēklu eļļu un ēdu kadiķogas, jo acs nervs esot jāpabaro… Cerību atgriezt redzi jau neesmu atmetis, visu ko esmu gatavs izmēģināt, jo mēģināts nav zaudēts. Bet - nav jau kam ar mani noņemties. Visi aizņemti - strādā, mācās, katram sava dzīve. Es nevaru čīkstēt, bāzties virsū un bojāt nervus ar savām problēmām, ja cerību īsti nav, ja viss ir tikai «varbūt» līmenī… Pilnīgu redzes atgūšanu neviens nesola.»
Rūdolfs Plēpis stāsta: Viktorija bija noskaidrojusi, ka tikai divās vietās pasaulē veic acu operācijas, kāda būtu nepieciešama viņas tētim - Krievijā un Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Un operācijas izmaksas svārstās no 30 līdz 50 tūkstošiem eiro.
«Kad stāstīju to savam acu dakterim, viņš teica, ka nevajag uz to uzķerties, ka «mironi nevar atdzīvināt» - šai operācijai esot placebo efekts. Politiķim Valdim Birkavam tā pati vaina, kas man, un viņš bija aizbraucis uz operāciju Frankfurtē pie Mainas. It kā mēnesi pēc tam kaut ko redzējis, bet pēc tam atkal tumša bilde… Viksītis pat sazinājās ar klīniku Vācijā, vēlāk viņi man zvanīja un jautāja, vai braukšu. Protams, viņi ir ļoti ieinteresēti tai naudā, bet mans dakteris saka, ka nav vērts. Un viņi jau arī negarantē, ka operācija būs veiksmīga un redze atjaunosies…»
Aktieris stāsta, ka trīs mēnešus viņš nodzīvojis veco ļaužu aprūpes namā - adventistu senioru namā «Zilaiskalns», un ar dzīves apstākļiem tur bija apmierināts.
«Viss jau tur bija labi un jauki, cilvēki patīkami. Nekāda vaina, nu galīgi nekāda! Pansionāta direktora meita, kura ir ārste, man katru dienu mērīja asinsspiedienu un teica, ka esmu pilnīgi vesels. Vienīgi tās izmaksas! Par trim mēnešiem samaksājām vairāk nekā tūkstoš eiro! Tētīt, mīļais! Es taču tik daudz netērēju! Man taču neko tik daudz nevajag! Tad jau labāk dzīvoju mājās un maksāju aprūpētājai. Tu stādies priekšā, kurš to vispār var atļauties, kad pensijas ir tik mazas? Man teica, ka aprūpes namā būs labi, varēšu kontaktēties ar citiem cilvēkiem, bet - tur jau pārsvarā ir cilvēciņi, kuriem pāri astoņdesmit, deviņdesmit. Viņi knapi nobrauc lejā uz ēdnīcu, paēd un tad atpakaļ gultiņā. Kāda komunikācija?! Mājas ir mājas, te katra siena zināma. Un mājās vismaz draugi kādreiz atnāk. Un tagad man vēl ir koncerti, nu, par ko man čīkstēt?!» saka Rūdolfs Plēpis.
Šajā pavasarī tautā mīlētais aktieris aicina savus skatītājus uz atmiņu pēcpusdienām - uz satikšanos dzejā un mūzikā koncertuzvedumā «Rūdis. Stāsti un dziesmas».
Aktiera radošais mūžs ir bijis raibs kā dzeņa vēders, un no šīm krāšņajām piezīmēm ir tapusi emocionāli piepildīta «glezna», kur humors mijas ar nopietnību un dzīves viedumu.
«Vēlos izcelt gaismā aizmirsto, bet publikā mīlēto,» saka Rūdolfs Plēpis, atklājot, ka koncertuzvedumā kopā ar viņu piedalās meita Viktorija Plēpe un programmas idejas autors - dziedātājs Kaspars Markševics. Radošajā kompānijā ir arī Rūda ilggadējs draugs un skatuves partneris - komponists Valdis Zilveris, bet par ģitāras piesitienu gādā Ēriks Upenieks. Uzveduma režisors ir Valdis Pavlovskis.
«Mēs esam tik dažādi, bet man ir viegla sirds, jo - visu mūžu esmu muzicējis kopā ar Valdi Zilveri, ar Kasparu Markševicu mums ļoti labi skan kopā. Tāda sajūta, ka visu mūžu kopā ar Viksīti un Kasparu esam dziedājuši, un tas ir patīkami.»
Rūdolfs Plēpis ar koncertuzvedumu «Rūdis. Stāsti un dziesmas» 14. aprīlī būs Dobeles pilsētas tautas namā, 21. aprīlī - Brocēnu Kultūras namā, 28. aprīlī - Talsu Tautas namā, 5. maijā - Alūksnes Kultūras centrā un 12. maijā - Cēsīs, CATA Kultūras centrā.
Aktiera Rūdolfa Plēpja firmas zīme noteikti ir Jaunatnes teātrī 20 gadu garumā (1972-1992) nospēlētās spīdošās lomas. Kāds viņu atceras kā dullo baronu Bundulu no Latvijas Nacionālā teātra izrādes, citam ausīs skan «Dziesmiņa par Parīzi» no uzveduma par sunīti Pifu, bet vēl kāds iedomājas par kalpu Alfrēdu no filmas «Emīla nedarbi». Deviņdesmito gadu sākumā katrās mājās tika gaidīts LTV raidījums «Tonis», kur Rūdolfs Plēpis ar savu draugu un kolēģi Gunti Skrastiņu izspēlēja skečus par sadzīvi, saucot lietas īstajos vārdos un izdziedot kādreiz aizliegtās dziesmas.
2000. gada «Spēlmaņu nakts» ceremonijā Rūdolfs Plēpis saņēmis labākā aktiera titulu un balvu par Dzejnieka lomu izrādē «Sapņu spēles jeb dvēseles kumēdiņi», savukārt 2005. gadā ieguvis «Lielā Kristapa» balvu «Labākais aktieris» par lomu filmā «Baltais zvērs».
«Apbalvojumi nāca viens pēc otra, bet man tas galīgi nebija svarīgi. Domāju, manai ģimenei tas bija svarīgāk, jo viņi jau mani neuztvēra kā izcilību - es biju brālis, vīrs, tētis, un tas bija pats par sevi saprotams, ka esmu aktierītis. Sveši cilvēki mani vairāk apbrīnoja, novērtēja un izteica komplimentus,» Rūdis mīļi pasmaida un saka, ka savulaik daudz domājis, no kurienes viņam tā vilkme uz teātri…
«Ļoti spilgti atceros, ka jau desmit gadu vecumā mājās «ņēmos pa skatuvi» - vienā istabā mūsu Dzirnavu ielas trīs istabu dzīvoklī bija daļēji paaugstināta grīda, jo apakšā bija caurbrauktuve. Tikai vēlāk sapratu, ka «teātra padarīšana» man ir asinīs, jo, kad vēl biju mammai vēderā, viņa strādāja Operā par statisti. Iespējams, tur es to visu «uzsūcu»,» domā talantīgais skatuves mākslinieks.
Viņš stāsta, ka apmēram četrdesmit gadu vecumā, saticis savu bērnības draugu, brīnījies, ka viņš visu mūžu strādājis gadījuma rakstura darbus, jo nespējis atrast savu vietu dzīvē.
«Man tādu problēmu nekad nav bijis, es par savu izvēli nekad neesmu šaubījies. Man vienmēr bija tāda sajūta, ka man tas ir jādara.
Paldies Dievam, man teātris nekad nebija slogs, tikai prieks. Pat šodien, kad vairs neko neredzu, man tas liekas normāli - būt uz skatuves,» saka Rūdolfs Plēpis. Viņš ir viens no retajiem, par kuru mēdz teikt: Dieva dots aktieris.
«Mamma agri aizgāja, man bija tikai 13 gadi, un es atceros, kā es skrēju uz teātri. Darbojos Jaunatnes teātra skolēnu aktīvā - gan biļetes kontrolējām, gan palīdzējām skatītājiem vietas ierādīt. Jau tolaik redzēju visas leģendas un, kad sāku studēt Teātra fakultātē, kļuvām par skatuves partneriem. Tas šķita neticami…» atzīst Rūdolfs Plēpis. Viņš atgādina, ka viņa kurss bija pirmais, kas tika uzņemts un sagatavots speciāli Jaunatnes teātrim.
«Mūsu skolotāji bija arī mūsu kolēģi, un mēs bijām laimīgi, jo visus, kuri mācījāmies šai kursā, arī paņēma darbā teātrī. Ārija Stūrniece, Inta Bankoviča, Ivars Brakovskis, Egils Valčs, Ilga Tomase, Igors Siliņš… Lenvija Sīle. Viņa gan apprecējās ar Andri Bērziņu un nepalika pie mums, aizgāja uz Dailes teātri. Šodien Lenvija raksta grāmatu par mūsu kursu. Nointervējusi Ādolfu Šapiro, kad viņš bija atbraucis uz Latviju, atnāca pie manis un palasīja fragmentus, ko par viņu sarakstījusi. Gari, plaši viņu aprakstījusi,» stāsta Rūdolfs Plēpis.
«Igors Siliņš man bieži piezvana, Intiņa man šad tad piezvana, arī Ilga Tomase. Pagājušogad visi satikāmies pie Egila Valča viņa mājās Pārdaugavā. Bet tā jau katram sava dzīve, savas problēmas, bieži satikties nesanāk.
Es pats nevienam nevaru piezvanīt, jo es jau tās telefona pogas neredzu…»
«Kad likvidēja mūsu teātri un mūs burtiski izsvieda uz ielas, mums nebija, kur iet. Atceros, kā pēdējā dienā mēs ar Gunti Skrastiņu «Dailītes» otrā stāva kafejnīcā izdzērām pa šņabim un - tas bija viss… Vēlāk kopā braukājām pa Latviju ar koncertiem, tad divus gadus Latvijas Televīzijā bija «Tonis». Un paralēli tam visu mūžu esmu darbojies arī Radioteātrī. Valdis Zilveris, kuru «tas puikiņš» viņu vienkārši izmeta no Nacionālā teātra, kur viņš kopš 1995. gada bija teātra muzikālās daļas vadītājs, tagad ir Latvijas Radioteātra skaņu režisors. Un viņš saskaitījis, ka man Radioteātrī ir vairāk nekā tūkstoš ierakstu. Biju pārsteigts, ka tik daudz. Nekad jau neskaitīju, tik gāju un darīju,» stāsta Rūdolfs Plēpis.
Pat būdams absolūti neredzīgs, viņš turpina darboties Radioteātrī. Nupat ierunājis Dainas Strelēvicas miniatūras - vakara sarunu ciklā «Kas tos mazos lielus dara», ar Valda Zilvera mūziku un dziesmām.
«Kad cilvēki satiekas radošā sadarbībā, tad fizisko acu gaismu vai kādu citu iztrūkumu aizstāj katra indivīda redzīgā sirds, bagātā dvēsele un mākslinieciskā meistarība,» pēc šīs radošās sadarbības teikusi Daina Strelēvica.
«Es uzliku austiņas, man austiņās diktēja un es runāju. Tā gan tekstu, gan dziesmas iemācījos - ar austiņām. Un tā arī ierakstījām tās pasaciņas. Neviens jau to nezina, kā tas notiek, un kam tas jāzina?» Rūdis pasmaida, atklājis šo «noslēpumu».
Lūgts atklāt, kuras no teātrī nospēlētajām lomām pašam ir sirdī vistuvākās, Rūdolfs Plēpis atmiņā atsauc divas no Nacionālajā teātrī nospēlētajām. Tas ir dullais barons Bunduls režisora Edmunda Freiberga 1995. gadā iestudētajā izrādē ar tādu pašu nosaukumu, kas bija Rūdolfa Plēpja pirmā loma uz Nacionālā teātra skatuves, un Villijs Lomens izrādē «Ceļojošā komija gals», ko 1998. gadā iestudēja režisors Mihails Kublinskis.
«Es tak’ atceros vēl Alfredu Jaunušanu dullā barona Bundula lomā 1959. gada iestudējumā. Viņš bija ģeniāls! Kad es iestudēju šo lomu, Jaunušans vēl bija dzīvs, un man bija bail viņu satikt - baidījos, ko viņš teiks par manu darbu. Viņš taču bija leģenda! Reiz pavisam nejauši gan satiku viņu teātrī uz kāpnēm, un viņš teica, ka ir viens aizrādījums: lai tad, kad barons atbrauc no Vācijas, vairāk uzsveru vācisko akcentu... Vai, nu, paldies Dievam! Tas bija viņa vienīgais aizrādījums.»
Bet par Artura Millera lugu «Ceļojošā komija gals» aktieris saka, ka tā bijusi viena no visemocionālākajām izrādēm.
«Diezgan maz šo izrādi spēlējām, jo tā bija tik traģiska, tik smaga, ka skatītāji negribēja to skatīties. Bet pati izrāde bija brīnišķīga! Tas galvenokārt pateicoties autoram - Millera teksti bija tik precīzi, ka neprasīja nekādus labojumus, katrs vārds burtiski iegūlās mutē.
Tehniski šī loma man nāca ļoti viegli, bet cilvēciski… Ak, tētīt, līdz asarām!» atminas lieliskais skatuves mākslinieks.
Viņš stāsta, ka šī izrāde bija nozīmīga arī Lolitas Caukas biogrāfijā - nospēlējusi mazliet skarbo, bet mīlošo Lindu, strauji sākās jauns posms viņas radošajā dzīvē.
«Režisori pēkšņi ieraudzīja, cik viņa ir brīnišķīga aktrise, un sāka dot galvenās lomas! Līdz tam viņa bija spēlējusi galvenokārt otrā plāna lomas. Tāpat kā Normunds Laizāns - tieši pēc Bifa lomas Mihails Kublinskis viņā ieraudzīja lielisku aktieri un iedeva galveno lomu izrādē «Indulis un Ārija» (1999). Šī izrāde burtiski parāva vaļā kaut kādas slūžas, un visiem atvērās acis…» stāsta Rūdolfs Plēpis, uzsverot, ka arī viņam šis darbs ir viens no nozīmīgākajiem dzīvē.
«Tas tiešām bija liels notikums. Tāpat kā «Karalis Līrs». Kurš aktieris vēl ir spēlējis Karali Līru?... Tā ir Dieva dota laime, ka man bijusi iespēja spēlēt tik brīnišķīgas lomas!»
«Visu, ko esmu vēlējies, esmu nospēlējis,» apgalvo Rūdolfs Plēpis. Varbūt tāpēc aktierim šodien nav žēl, ka viņš vairs nav uz skatuves.
«Mani tas vairs neinteresē. Man nav ne depresijas, ne nostaļģijas pēc tā, kas bijis, jo lomu bijis dikti daudz. Laiks ir pagājis, iedomājies, cik paaudzes jau izaugušas, kas mani nav redzējušas… Bet, ja vēl šodien man ir iespēja būt uz skatuves ar saviem stāstiem un dziesmām, dzirdēt, kā visa zāle dzied līdzi un aplaudē... Es tikai varu teikt paldies Dieviņam par tādu iespēju.»
Rūdis neslēpj, ka šodien viņa ikdiena paiet diezgan garlaicīgi.
«Nu, loģiski. Neko neredzu, tikai klausos Latvijas Radio 2. Palūdzu, lai man pārslēdz prom no Latvijas Radio 1, jo vairs nespēju klausīties ziņu pārraides - to ārprātu, kas notiek pasaulē, tostarp Ukrainā, Austrumu zemēs, manas smadzenes nespēj aptvert. Tā taču ir sātana agonija! Un terorakts piemaskavā… Tētīt, mīļais! Pasaule jūk prātā. Tā nežēlība ir prātam neaptverama!
Kas notiek cilvēku galvās, lai ietu nogalināt?! Un kā vārdā tas mazais čekists - es viņu saucu par sātanu - nogalina cilvēkus Ukrainā?!
Pat labi, ka to neredzu, man jau pietiek ar to, ko dzirdu. Es varu tikai lūgt Dieviņu, lai tas beidzas, vairāk neko šai pasaulītei nevaru palīdzēt…»
Aktieris stāsta, ka pansionāta direktors, kurš pēc tautības ir ukrainis un ar kuru viņam izveidojās draudzīgas attiecības, ticīgs cilvēks būdams, par šobrīd pasaulē notiekošo viņam teicis: «Это последние дни» («Tās ir pēdējās dienas» - tulk. no krievu val.).
«Kādas pēdējās dienas? Iespējams, viņš domāja Jāņa atklāsmes grāmatā rakstīto… Pēdējās dienas pirms Jēzus otrās atnākšanas? To mēs vēl nezinām. Bet ir skaidrs, ka kaut kas iet uz galu, un tam kaut kad ir jāfinišē,» domā Rūdolfs Plēpis.
Aktieris stāsta: pirms kāda laika viņu sazvanīja kāds vīrietis no Valmieras, teica, ka esot pazīstami.
«Iedomājies, no tiem laikiem - no 1981. gada -, kad filmējām «Spēli»! Viņš mums filmēšanas vajadzībām aizdeva savu jauno motociklu «Jawa». Ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, un viņš man zvana. Tētīt, mīļais! Un stāsta, ka viņam bijusi «tā nelaime» ar prostatu, bet ārsti tik plātījuši rokas un teikuši, ka neko vairs nevar palīdzēt. Un viņš man saka: «Es tikai lūdzu Dievu un vairāk neko». Pēc kāda laika aizgājis vēlreiz pie ārsta un ārsts brīnījies, ka nekā vairs nav, audzējs bija pazudis.
Viņš man piezvanīja, lai pateiktu, lai tikai lūdzu Dievu… Un es tā arī daru. Kad neko citu vairs nevar darīt, atliek tikai ticēt brīnumiem…»
Taujāts, kas viņam šodien sagādā prieku, Rūdolfs Plēpis atteic, ka priecājas par saviem bērniem un mazbērniem - ka visi ir veseli, mācās.
«Nu, ko es par sevi vaidēšu?... Skaists darbs bija, skaista dzīve bija. Kā Dieviņš dos, tā būs, galvenais ir nenokārt degunu, jo tas jau neko nedod.
Iespējams, daudzi domā, ka esmu nabadziņš, jo neko vairs neredzu. Bet es esmu laimīgs cilvēks, jo man jau viss ir bijis. Man neko vairs nevajag.»
