“Es esmu visi, kuri jūtas sevi pazaudējuši un mācās atrast, pieņemt, cienīt, mīlēt. Man tas nekad nav nācis viegli un es zinu, ka neesmu viena. Kopā mēs visam tiksim cauri,” atzīst Elizabete Vētra, kas atgriezusies pie savām saknēm mūzikā.
Tomēr ir sajūta, ka viņa ir atgriezusies pie sevis. Un tas, manuprāt, ir pats dārgākais un vērtīgākais, kas ar cilvēku var notikt.
Kā pavasaris, kādas sajūtas? Vai plauksti līdzi?
Sajūtas ir patiesi brīnišķīgas. Šķiet, ka visas maņas ir aktivizējušās un enerģija no saules, siltuma un tā, ka beidzot vakaros ir gaišs, pieplūst aumaļām, atliek tikai uzņemt un baudīt. Biju ļoti noilgojusies redzēt priecīgus cilvēkus, jo rudens un ziema vienmēr pie mums tāda drūma, bet tagad tas viss ir beidzies un iet uz gaišo pusi. Cilvēkos atgriežas smaids, prātīga bezrūpība, vieglums soļos. Skaisti.
12.aprīlis tev bija īpašs datums. Iznāca jauna dziesma! Vai svinēji?
Pirmo reizi viss dziesmas tapšanas ceļš bija apzinātas svinības. Katrs solis, paveiktā lieta kaut ar mazu žestu tika atzīmēta, jo citādi tik viegli iekrist “jādara, jādara, jādara”, ne mirkli neapstājoties un neatskatoties, cik liels ceļš jau noiets, bet es neesmu tas pats cilvēks, kurš šo ceļu uzsāka.
Es sev atļāvu iet lēnām, bet ārkārtīgi apzināti. Arī 12.aprīlis nebija izņēmums, ilgais mirklis bija klāt, es atļāvu savām emocijām plūst.
Daudz raudāju. Man ļoti patīk raudāt, beidzot esmu sapratusi, ka tā regulēju emocijas. Tik ilgi man daudzi pārmeta, ka esmu emocionāla. Tagad gribētos viņiem parādīt vidējo pirkstu un pateikt: nē, es esmu normāla un tā palīdzu sev, un laižu emocijas vaļā! Aiz prieka, ka tas beidzot ir izdarīts!
Dziesma “Tonight” un She Storms projekts kopumā nāca tik ļoti grūti. Pirmā lappuse atvērās vakar un nākotne rādās skaista, gaiša, priekpilna. Esmu līdz sirds dziļumiem saviļņota par saņemto atbalstu un mīlestību. Paldies visiem, kuri dziesmu ir jau noklausījušies. Ja kāds vēlas uzzināt, kā tehniski pagāja mana diena, tad no rīta apciemoju radio staciju, pa dienu uz Rīgas kafijas namiem nesu uzlīmes par dziesmas tēmu, pavadīju laiku sociālajos tīklos, komunicējot ar sekotājiem un atbalstītājiem, sūtīju dziesmu ārzemju radiostacijām, trenējos dziesmas akustiskās versijas ierakstam.
Izmantošu izdevību un pateikšu paldies biedrībai “LAIPA”, kas piešķīra dziesmas izdošanai finanses. Es varēju īstenot tik daudz ideju un tas ir iedevis papildu jaudu tālākiem darbiem. Vēl es gribētu pateikt milzīgu paldies producentam Mickeen. Ar viņu man tik sen ir gribējies sadarboties, kur nu vēl īpašāks mirklis, kā jauna projekta sākums.
Viņš piešķīra dziesmai vasaras himnas sajūtu un es ceru, ka klausītāji sadzirdēts enerģiju, kādu mums kopā izdevās radīt.
Cik garš vai īss ir ceļš līdz savai dziesmai?
Atbildes ir tik dažādas, cik dažādi ir mūziķi. Ir tik daudz faktoru, kas to nosaka. Vai mūziķis pats raksta tekstus, mūziku. Kurš producē, ieraksta, miksē. Kas notiek ar mārketingu un promocijas pasākumiem, kurš raksta un sūta relīzes. Tas patiesībā ir tik laikietilpīgs darbs, darbu sadalījums, termiņu ievērošana. Es zinu, ka ir mūziķi, kas visam pieiet brīvi - kā būs, tā būs, kur un kad aizies.
Mana atziņa par šādu domāšanu - tā beigās var netikt pie dziesmas. Jo labāk mūziķis sajutīs, ko vēlas ar dziesmu pateikt, kuri būs viņa sadarbības partneri šajā ceļā, jo ātrāk var tikt pie dziesmas, taču vēl ātrāk var tikt pie dziesmas, ja nebaidās lūgt palīdzību un meklēt atbalstu.
Mūziķiem un māksliniekiem ir tendence pārāk dzīvot savā galvā, ir tik būtiski, ka kāds laiku pa laikam saudzīgi palīdz saprast, kas notiek ārpus galvas.
Zinu, ka vēl pirms laika biji direktore Sporta pils dārziem, bet tagad esi izvēlējusies doties mūzikas virzienā. Sanāk, ka atgriezies pie savām saknēm?
Ļoti gribu pateikt milzīgu un mūžīgu paldies Renātei Lagzdiņai par to, ka uzticēja man gadu vadīt Sporta pils dārzus. Tā bija viena no iespaidīgākajām pieredzēm un atgrieza manī ticību sev un saviem spēkiem. Šis projekts man lika aizdomāties, ko es daru ar savu dzīvi, kādas ir manas vēlmes un vajadzības. Renāte ideju par kopienas dārziem padarīja par realitāti. Viņa sadarbojās ar līdzīgi domājošajiem un meklēja atbalstu, un atbalsts tika dots ar uzviju.
Bija izaicinājumi, kalni un lejas, bet tas vienmēr ir daļa no procesa. Bet kopā savestie cilvēki jutās saprasti un vienoti. Tas ir tik skaisti un deva man ārkārtīgi lielu un spēcīgu ticību, ka arī man viss izdosies. Atliek tikai darīt.
Un tā es sapratu, ka ir jādara bailīgākais, ko esmu darījusi - jāatgriežas pie savām pamatvērtībām, vajadzībām un vēlmēm. Pie mūzikas. Jo kopš es sāku dziedāt, ir pagājuši apmēram 16 gadi, bet visu šo laiku es pati sev radīju dažādas atrunas, lai muzicētu hobija pēc, ik pa laikam uz pus slodzi. Laiks nepielūdzami aiztek.
Arī šaušalīgās lietas, kas pasaulē notiek - nu, kā var neaizdomāties, ka jādzīvo ar pilnu krūti šeit un tagad, jo ir tik daudz nezināmā.
Manī vienmēr ir bijusi vēlme darboties mūzikā, es tik ilgi to esmu atlikusi. Līdz šim. Jaunajā dziesmā ir teksts: “You came back to love me forever” (tu atgriezies, lai mīlētu mani mūžīgi) un to es neapzināti uzrakstīju sev - ka daļa manis bija pazudusi, taču nu ir atgriezusies uz mūžu.
Tevi spilgti atminos no grupas “Franco Franco”. Vai vēl muzicējat kopā?
Paldies, man ir tāds prieks, ka tik daudziem esmu palikusi atmiņā no šā projekta. Tas ir liels kompliments un silda sirdi. Mēs, “Franco Franco”, neesam neko apzināti norunājuši, bet neapzināti sanāk, ka esam paņēmuši pauzi, jo darbojamies katrs savos virzienos un darbos.
Pastāsti par jauno skatuves vārdu, kas liek domāt, ka vēlies doties mūzikas pasaulē viena. Vai es kļūdos?
Šis jautājums mani nobiedēja, jo lika apzināties - jā, tā laikam ir gan. Vispār, liels paldies par šo jautājumu, jo tas ir būtisks punkts manā muzikālajā darbībā. Man ļoti patīk mans īstais vārds un uzvārds, un tas man dod milzīgu spēku. Es lepojos no kurienes nāku. Taču šim projektam man vajadzēja radīt alter ego. Spēcīgu, drosmīgu, jaudīgu. Es vienkārši zināju, ka vārdam ir jābūt citādākam un ļāvos šai sajūtai.
Jāatzīst, ka jauno skatuves vārdu es domāju apmēram gadu un brīžiem likās, ka sajukšu prātā.
Bija daudz tīri labu variantu. Vienā brīdī es padevos un tad arī She Storms tā pēkšņi atnāca. Kā tāds supervaroņu filmas tēls, mistisks, bet jaudīgs. Sieviete, kura ļauj sev būt, pieņem sevi, mīl un ciena. Tiecas pretim saviem sapņiem ar nelokāmu atdevi.
Dzīves vētrām brāžas cauri ar augstu paceltu galvu un palīdz to darīt arī citiem. Es vēlos aizsākt kustību, kurā šis vārdu salikums lieliski raksturo ambiciozus un sevi cienošus cilvēkus. “Kā viņam/viņai sokas?” kāds jautā. “O, lieliski! She/he storms!” Tāpēc jāsaka, ka šobrīd sanāk, ka dodos pasaulē viena, bet, skatoties ilgtermiņā, es neesmu viena.
Es esmu visi, kuri jūtas sevi pazaudējuši un mācās atrast, pieņemt, cienīt, mīlēt. Man tas nekad nav nācis viegli un es zinu, ka neesmu viena. Kopā mēs visam tiksim cauri.
Tu jau bērnībā zināji, ka skatuve tev būs dārga?
Es “performēju” izdomātā valodā laukos bērnībā. Man pat liekas, ka skolā vēl negāju. Atradu kādu augstāku vietu, kur pakāpties, iztēlojos, kā dziedu pūlim balādes, koncertus. Mani jau tad pārņēma tāds saviļņojums, kas lika justies tik labi. Es iederējos. Tas saviļņojums aizvien ir jūtams katru reizi, kad esmu kāpusi uz skatuves.
Īpaši neaizmirstama bija dalība projektā “Visas taisnības”. Nesen tieši skatījos koncerta ierakstu un biju šokā - tā mazā meitenīte, kura dziedāja izdomātā valodā izdomātam pūlim, atrada ceļu uz lielākām skatuvēm, ko dalīt ar brīnišķīgiem mūziķiem. Manī ir tāda pateicība par to.
Vai dziesmām teksti un mūzika nāk viegli? Vai tomēr jābūt kādam pārdzīvojumam?
Man dziesmas nāk ļoti viegli. Parasti teksti iet pa priekšu. Bet ļoti priecājos par mirkļiem, kuros melodijas tomēr ir pirmās, jo tad ir interesantāk melodijām meklēt iederīgākos un labskanīgākos tekstus.
Pārdzīvojumi ne vienmēr ir nepieciešami, jo atrast par ko rakstīt var vienmēr - pat, ja nekas nenotiek, var rakstīt un apspēlēt to, ka nekas nenotiek. Galvenais, negaidīt iedvesmu. Tā var neko neizdarīt. She Storms projektā ieplānoju laiku un bija garastāvoklis vai nebija sēdēju un rakstīju, dziedāju, plānoju. Labākās rindiņas un melodijas tieši tā arī radās.
Ir cilvēki, kas par lielo skatuvi kāro gadiem, bet netiek līdz tai. Kā tev liekas, kas attur?
Vai ar “cilvēki” domāji mani, jo tieši tā arī ar mani ilgus gadus bija… Kāroju, kāroju, bet neko nedarīju. Visa (un te es tiešām domāju visa) pamatā ir cilvēka pašvērtējums. Cik ļoti cilvēks mīl un ciena sevi. Cik ļoti uztver savas vēlmes nopietni.
Visvisādi apstākļi mēģinās lauzt cilvēka sparu, degsmi. Ja pašvērtējums ir normas līmenī, šīs lietas tik ļoti netraucē, jo cilvēks zina, kas ir un uz kurieni iet. Jāpiesēž un jāsaprot savas vērtības, tad mērķi un uzdevumi jāpakārto šīm vērtībām.
Man par šo tēmu acis atvēra psiholoģe Natālija Dauberga. Tik vienkārši, bet saprotami pastāstīja, kas ar cilvēku notiek, ja pašvērtējums ir zems. Es uzreiz sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā, jo es nevēlos būt situācijā, kad nezinu, kas es esmu, uz kurieni un kāpēc dodos.
Ja ir vēlme būt uz skatuves, tad jādefinē, kādā lomā tieši cilvēks vēlas būt uz skatuves, jo ir tik daudz iespēju. Kad loma ir definēta, jāsaprot, kas jau ir pieejams, lai sāktu virzīties šajā virzienā un kas nav. Jālūdz palīdzība tiem, kas to jau dara, bet rūpīgi jāizsver, kam uzticēties. Jāsaprot, ko cilvēks būs un nebūs gatavs darīt, lai tur nonāktu. Jātiekas ar citiem mūziķiem, citam citu jāatbalsta. Vienkārši jādara.
Kas vēl nepieciešams, lai izsistos mūzikā? Tiktu pamanīts.
Mēs dzīvojam tik interesantā laikā. Tik daudz piemēru, ka pietiek kļūt populāram vienas nakts laikā TikTokā ar kādu savas dziesmas daļu. Ir mūziķi, kuri uz skatuvēm bijuši gadiem un pēkšņi viena dziesma ir “viral” un mūziķis visā pasaulē ir superpazīstams, kaut gadiem jau ir gājis uz to ar visiem stratēģiskajiem ceļiem. Ar to es gribu teikt, ka laikam nu mēs nevaram dzīvot pēc vienas receptes.
Manuprāt, kopumā ir jābūt patiesam. Klausītāji ārkārtīgi ātri pamana, kad mūziķis izliekas par to, kas nav, tēlo. Lai cik grūti tas ir, ir jāiet savs ceļš. Jāliek pa priekšu savs “kāpēc es vispār to daru” stāsts.
Un nevajadzētu nobīties no tā, ka ir tik daudz dziesmu, tik daudz dziedātāju, mūziķu, grupu. Visiem atradīsies vieta, uz pasaules ir tik daudz cilvēku, tik daudz ausu. Tāpat arī noteikti nepieciešama sava mazāka vai lielāka komanda, kas palīdz talantam izpausties - taisīt brainstorm, likt kopā idejas, taisīt nozīmīgas lietas. Dziesmām ir jābūt labām, bet ar to nekad nepietiek, tāpēc drosmīgi jārada pasaule ap tām.
Tu raksti arī dzeju, tas ir iespaidīgi. Ko tev nozīmē rakstīšana? Citiem tā palīdz elpot.
Jā, rakstu kopš pamatskolas laikiem. Viss sākās ar eseju, recenziju, pasaku rakstīšanu. Man pamatskolā bija brīnišķīga skolotāja, kura mani visu laiku mudināja. Viņa bija strikta, laboja daudz, komentēja, bet tas bija viņas veids, kā viņa palīdzēja man un es to ļoti novērtēju. Rakstītais vārds, kā izteiksmes veids mūsu ģimenē nav svešs, jo mans opītis Raimonds Valentīns Vētra rakstīja grāmatas un ir scenārija autors vienai filmai.
Es uzaugu, redzot, kā opis raksta uz rakstāmmašīnas, omīte labo, komentē. Kad opim palika slikti ar redzi, viņš diktēja omītei, rakstīja viņa, mana vidējā māsa pēc tam pārlasīja.
Man tā pasaule liekas tik dabiska. Mani ārkārtīgi fascinē dzeja. Tā var esencē pasniegt tik lielas sajūtas, lietas un notikumus. Laikam tā visu rezumējot un atbildot uz jautājumu, man rakstīšana nozīmē atgriešanos vidē, kas bija darba spara, bet arī lielisku sajūtu pilna. Rakstīšana noteikti palīdz man elpot, bet vislabāk tā man palīdz saprast, ko es patiesībā jūtu un domāju.
Arī She Storms projektā būs dziesmas, kuru tekstus esmu uzrakstījusi pirms gada, bet tikai šobrīd es saprotu, ko ar to vispār domāju, ko jūtu, kā tas manī rezonē. Tā ir sava veida terapija. Neesmu gan sadūšojusies savus dzejoļus publicēt, bet ticu, ka visam savs laiks.
Tu esi manīta pie DJ pults. Tas nozīmē, ka tavs interešu loks ir daudzpusīgs. Vai turpināsi attīstīties šajā virzienā?
Kad pērn sapratu, ka jāiet “visu vai neko” ceļš mūzikā, sapratu, ka tas attiecas arī uz būšanu pie DJ pults. Pirmo reizi šo ārkārtīgi fascinējošo amatu “nogaršoju”, kad man bija kādi 18, 19 gadi. Arī ar “Franco Franco” izveidojām priekšnesumu “Franco does the beat” - Mārtiņš ar Reini spēlēja bungas, es atskaņoju mūziku no DJ pults. Sev nesaprotamu iemeslu dēļ neturpināju doties pa šo ceļu. Iešu tagad, bet kā She Storms. Izdošu mūziku - vairāk deju, elektroniskās, house mūzikas virzienā, jo šajos žanros iemīlējos, kad man bija 12 gadi. Būšana arī pie DJ pults, lai spēlētu šādu mūziku, man tikai palīdzēs labāk attīstīties šajos mūzikas virzienos.
Mūzika vieno un es vēlos būt daļiņa no šā savienojuma jebkādos veidos, kā vien varēšu un man sanāks.
Kādi vēl plāni nākotnei?
Dzīvot laimīgāko dzīvi, kādu es vien varu sev dot. Bet, ja par mūziku runājam, tad drīz izdošu akustisko versiju jaunajai dziesmai un tad jau ilgi nebūs jāgaida līdz nākamajam vasarīgajam hitam. Noteikti tiekamies kādā vasaras ballītē, kur spēlēšu skanīgu mūziku.
Un novēlējums tiem, kas vēl tikai meklē sevi?
Nekad un ne pie kādiem apstākļiem nepadoties. Turpināt meklēt, bet ņemt vērā, ka tas būs mūžīgs process. Pasaule mainās, mēs maināmies, tas viss ir normāli. Kad nāk pārmaiņas, nebaidīties atlaist lieko un turēties pie tā, kas ir svarīgs un nozīmīgs. Neesiet skarbi pret sevi, bet drīzāk pasniedziet sev laipnu roku, esiet savi labākie draugi. Meklējiet atbalsta personas, draugu plecus un cilvēkus, kuri var paspīdināt gaismu tumšākajos posmos.
