Sievietes mūsdienās steidz salīdzināt ar ziediem. Skaistas kā rozes, bet reizēm arī tik asas, kā to derdzīgie ērkšķi.
Maigas kā lilijas, trauslas kā mimozas un reibinošas kā ievas. Sievietēs redz arī vēja nepastāvīgumu, vētras asumu, lapsas viltību, lapsenes atriebīgumu, akmens aukstumu, kā arī haizivs alkatību.
Taču bez sievietēm dzīve būtu neglābjami tukša. Īpaši vīriešiem. Sievietes ir gaismas nesējas un mājas pavarda turētājas. Sievietes ir skaistuma dievietes un kaisles simbols. Katra tik unikāla un atšķirīga. Savos uzskatos, rakstura iezīmēs un dzīves uztverē. Bez sievietēm dzīve būtu pelēka, jo sieviete ienes krāsas. Tik nepieciešamas un vajadzīgas šajā dzīves rēbusā.
Taču 8. marts nenozīmē tikai šampanieša piramīdu un tulpju kalnu. Starptautiskā Sieviešu diena ir par mums. Par vecmāmiņām, par māmiņām, par krustmātēm, par māsām un māsīcām, par meitām, par draudzenēm, par kaimiņienēm.
Sieviešu diena jau sen ir kaut kas vairāk par vīriešu uzmanību un dāvanām, kas nenoliedzami iepriecina nieka astoņās sekundēs. Šodien 8. marts ir arī par ciešu draudzību, kas valda starp sievietēm savā starpā. Par solidaritāti. Par spēku, apņēmību, spītu un ambīcijām, kas ir nolasāmas sievietēs. Par maigumu un rūpēm, kā arī par palīdzīgu roku.
Es reizēm aizdomājos, kas būtu, kad kopā sanāktu tūkstošiem sievietes ar vienu kopīgu mērķi un nostātos pretī tūkstošiem vīriešu. Esmu pārliecināta, ka spēks no sievietēm būtu jūtams un gaiss būtu elektrizēts.
Taču labi, ka tā nav gadījies un nemaz nevajag, jo, 21. gadsimtā sieviete zina savu vietu un vīrietis viņu ciena. Lai tā tas arī paliek. Lai sieviete šodien tiek novērtēta par mātes misiju, veiksmīgas karjeras izveidošanu, kā arī par mājām, kur sieviete ienes gaismas starus.
Šogad aprit 112 gadi kopš visā pasaulē atzīmē Starptautisko sieviešu dienu. Dažādas valstis iesaistās šīs dienas atzīmēšanā. Piemēram, valstīs, kur dominē izteikts patriarhāts un sievietēm praktiski nav nekādu tiesību, pēdējos gados 8. martā tiek veidotas akcijas par sieviešu tiesībām.
Taču jautājums, kurš radījis zināmu interesi vairāku gadu desmitos, ir sekojošs, kāpēc Starptautiskā sieviešu diena ir 8.martā? Protams, esmu dzirdējusi versiju par to, ka sieviete ir astotais pasaules brīnums, tāpēc arī svētku diena ir 8.martā, bet neviens šo minējumu nav uztvēris nopietni. Arī grāmatās par šo faktu vēsture klusē. Un ne velti tā, jo izrādās, ka ir leģenda par 8. martu. Pat divas!
Sieviešu dienas pirmsākumi ir meklējami Senajā Romā, kad bija viena īpaša diena visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Sieviešu dienu svinēja matronas, kas ir brīvi dzimušas, precējušās sievietes. Viņas no vīriem saņēma dāvanas, uzmanību un pašu svarīgāko - mīlestību un rūpes.
Dāvanas saņēma arī verdzenes jeb kalpones. Turklāt saimnieki tām atļāva neko nedarīt un atpūsties, jo Sieviešu diena bija svēta lieta. Tērpušās labākajās drēbēs, ar vainagiem galvās, romietes devās uz dievietes Vestas templi, lai sanāktu kopā. Vesta ir ģimenes pavarda sargātāja.
Vēstures grāmatās svarīgs datums ir 1908. gada 8.marts, kad Ņujorkas sociāldemokrātiskās organizācijas aktīvistes sarīkoja piketa gājienu, lai pieprasītu īsāku darba dienu, labāku samaksu un balsstiesības vēlēšanās.
Ielās izgāja 15 000 sieviešu. Rakstīts, ka policija todien saņēmusi pavēli ar steigu apturēt demonstrācijas. Un, lai to paveiktu, policija lietā lika šļūtenes ar netīru, ledus aukstu ūdeni.
Ir arī vēl viens stāsts, datēts ar 8. martu. Sieviešu diena ir 8. martā tikai tāpēc, jo Klāra Cetkina, kas bija plaši pazīstama ebrejiete, svinēja nacionālos svētkus Purim, kas notiek par godu Esterei - sievietei no 5. gadsimta pirms mūsu ēras, kura, izmantojot brīnumaino sievišķīgo varu pār vīrieti (Persijas valdnieku), atbrīvojusi savu tautu no vajāšanām.
Ebreji šo dienu svin februāra beigās vai marta sākumā, kas neizslēdz faktu, ka, iespējams, tāpēc tikai nolemts svinēt un atzīmēt Starptautisko sieviešu dienu 8. martā. Esteres stāsts aprakstīts Bībelē.
