arrow_downwardBens Latkovskis / Viedokļi

Drīz būs jau 15 gadi, kopš pie varas valstī “Vienotība”. 2009. gada sākumā, pēc sabiedrībā dažādi vērtētās “Parex bankas” glābšanas un 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, Ivara Godmaņa otrā valdība bija sevi pilnībā izsmēlusi. 2009. gada 20. februārī Godmanis atkāpās, bet 2009. gada 12. martā tika izveidota pirmā Valda Dombrovska valdība. Sākās “Vienotības” ēra Latvijas politikā.

Virsrakstā minētā apgalvojuma pamatā ir divi it kā savstarpēji nesaistīti notikumi – negatīvais balsojums ASV Senātā par palīdzības paketi Ukrainai 61 miljarda ASV dolāru apmērā un bijušā žurnālista, tagad populārā jūtūbera Takera Karlsona (amerikāņu Solovjova) ciemošanās Maskavā, kur viņš Kremlī intervēja Putinu.

Birokrātijas mazināšana ir nosaukta par Evikas Siliņas valdības prioritāti. Gribētos cerēt, ka kļūdos, bet lielas ticības, ka tā tiešām būs prioritāte un birokrātija tiks samazināta, nav.

Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs šobrīd ir pasaulē zinošākais mūsdienu karadarbības vadības speciālists, jo jau gandrīz divus gadus organizē un vada Ukrainas armijas pretestību Krievijas militārajam pārspēkam.

Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka (Головнокомандувач Збройних сил України) Valērija Zalužnija iespējamā atstādināšana (rakstot šīs rindiņas, tas vēl nav noticis) ir satraukusi visus, kuri seko līdzi un pārdzīvo par karu Ukrainā.

Valdība otrdien apstiprinājusi Baibu Šmiti-Roķi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores amatā. Amata pienākumu pildīšanu viņa sāks 13. februārī.

Latvijas politiķi, apskatnieki, visi iedzīvotāji laiku pa laikam ar zināmu nožēlu, pat nostalģiju piemin to, ka Latvijai vairs neesot nekāda stratēģiskā mērķa. Tāpēc arī kuļamies kā pa celmiem, jo neesot skaidrs – kurp tālāk doties. Kopš 2014. gada, kad iestājāmies eirozonā, tādu lielu, visus spēkus mobilizējošu mērķu neesot bijis.

Tie, kuri maksā par elektroenerģiju pēc biržas cenām, pamanījuši, ka pēdējos gados vērojamas milzīgas elektrības cenu svārstības. Vienu dienu tās ir nenormāli augstas, bet citās dienās ārkārtīgi zemtas. Ar ko saistītas tik ievērojamas cenu svārstības?

Virsrakstā uzdotais jautājums satur gan vārdu spēli (nadežda – cerība, krievu val.), gan zināmu divdomību. Skaidrs, ka 17. martā Krievijā paredzētajā pasākumā, kuru Kremļa režisori dēvē par “Krievijas prezidenta vēlēšanām”, Borisam Nadeždinam nav ne mazāko cerību. Pat ne uzvarēt. Tikpat kā nav cerību līdz šīm vēlēšanām vispār tikt. Tāpēc jautājums ir cits – ko Nadeždins šobrīd nozīme Krievijai un pasaulei? Cerību vai bezcerību?

Autobraucēji un kājāmgājēji, sabiedriskā transporta izmantotāji un velobraucēji visi kā viens neslēpj sašutumu par Rīgas ielu un ietvju katastrofālo stāvokli. Parādījušies joki, ka kara gadījumā nav nepieciešams mīnēt ceļus, jo tie tāpat ir tik bedraini, ka nav izbraucami.

Pērnvasar izveidotā koalīcija līdz pat šī gada sākumam demonstrēja apskaužamu vienotību. It kā apliecinot tās vadošā spēka – partijas “Vienotība” – neapstrīdamo līderību. Bez aizķeršanās tika ratificēta Stambulas konvencija, pieņemts partnerības likums, un arī valsts budžeta pieņemšanas laikā neradās ne mazākās kavēšanās. Taču jaunais gads pienāca ar divām politiskām vētrām. “Asiņaino graudu” lietu un nedienām ar pasažieru vilcieniem.

Dienestam Nacionālo bruņoto spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē pērnruden bija jāiesauc 480 jauniesaucamo. Pieteicās 515 jaunieši, no kuriem par derīgiem dienestam tika atzīti 330. Trūkstošos 150 tika nolemts atlasīt izlozes veidā no tiem 300, kuriem pēc likuma būtu jādienē obligātā kārtā.

Pirmdienas vakars daudziem rīdziniekiem un it īpaši Pierīgā dzīvojošajiem izvērtās trauksmains. Ap astoņiem vakarā “Pasažieru vilciens” izplatīja paziņojumu, ka kavējas vilcienu reisi visās dzelzceļa līnijās, izņemot līniju, kas savieno Rīgu un Valku. Jāsaka paldies, ka vispār kaut kādu informāciju sniedza, nevis izlikās par beigtiem, kā tas ir gadījies citās reizēs.

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās dzīves centrā. Abas šīs [nebeidzamā politiskā seriāla] epizodes iezīmējas ne tikai ar milzīgu liekulības devu, bet arī iespējami augstu politisko cenu.

“Vismaz viena laba ziņa,” teica kāds personāžs no tviterpublikai labi zināmā Kuivižu veikala apkaimes “politbiroja”, reaģējot uz NATO paziņojumu par militāro mācību “Steadfast Defender” uzsākšanu nākamnedēļ. Paredzēts, ka manevri ilgs līdz maija beigām un tajos piedalīsies ap 90 000 karavīru no visām 31 NATO dalībvalsts un kandidātvalsts Zviedrijas.

Vakar Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, kas noslēdza 11 gadus ilgušo Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu. No 2025. gada 1. janvāra mums būs viens Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM).

Davosā (Šveices Alpos) sācies ikgadējais pasaules ekonomikas forums – WEF. Kad tā dibinātājs un galvenais organizētājs Klauss Švābs 2021. gadā par foruma galveno tēmu pasludināja “Lielo Restartu” (Big Reset), tā tas kļuva par visu pasaules konspirologu biedu, bubuli, ar ko baidīt bērnus, līdzās Bilderbergas klubam, Rotšildiem un citiem zvēriem.

Vācu tabloīds “Bild”, pamatojoties it kā uz slepenu Vācijas aizsardzības ministrijas dokumentu, kas nonācis tā rīcībā, apraksta iespējamo Krievijas uzbrukumu Baltijas valstīm, likvidējot tā dēvēto Suvalku koridoru, kas atdala Baltkrieviju no Krievijas eksklāva (Kaļiņingradas apgabala).

Sestdien notika prezidenta un parlamenta vēlēšanas Taivānā. Par šīm vēlēšanām varētu arī nerakstīt, ja vien Taivāna šobrīd neskaitītos nākamā vieta, kur varētu uzliesmot pagaidām vēl gruzdošais pasaules karš, par kura nenovēršamību runā arvien biežāk.

Vācija, tēlaini sakot, ir ES motors vai sirds. Par šo savu vietu – būt galvenajai kontinentā – tā jau gadu simtiem cīnās ar Franciju, jo pēdējā savukārt tieši sevi redz Eiropas centrā. Neatkarīgi no šīs sāncensības skaidrs, ka politiskais izkārtojums Vācijā ir ārkārtīgi svarīgs ne tikai Eiropai, bet arī visai pasaulei, arī mums.

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska ierašanās Viļņā un viņa turneja pa Baltijas valstīm bija patiešām negaidīta, lai gan, ja tā padomā, tad kas tur negaidīts? Zelenskis tagad daudz braukā pa ārzemēm (ne tā kā kara pirmajā gadā), tāpēc klātienē ierasties valstīs, kuras ir visuzticamākās Ukrainas sabiedrotās, ir gluži pašsaprotami.

Mans tēvs piedzima 1913. gadā un 1940. gadā beidza Latvijas Universitāti. Otro pasaules karu un tā sākumu viņš pieredzēja Rīgā jau pieauguša cilvēka statusā. Bērnībā (esmu dzimis 1963. gadā) es viņu daudz izprašņāju par šo laiku, un viņš arī labprāt par to stāstīja. Viens no maniem jautājumiem bija: vai tad cilvēki tolaik nesaprata, ka tuvojas neizbēgams karš? Uz ko viņš atbildēja: it kā jau saprata. Visi it kā redzēja, ka uz to iet, bet tajā pašā laikā bija pārliecināti, ka viņus tas neskars un karš paies secen.