Vēlēšanu tuvums ir laiks, kad politiķi sāk runāt par citu partiju politiķiem tā, it kā būtu patiesības serumu iedzēruši. Parasti viņi ir viens pret otru laipni, draudzīgi un pieklājīgi, bet priekšvēlēšanu laikā atklājas, ko patiesībā viens par otru domā.
Nu jau kādu laiku abpusējām “laipnībām” apmainās bijusī valdības vadītāja Evika Siliņa un viņas aizsardzības ministrs Andris Sprūds. Šī domu apmaiņa ir jo interesantāka arī tāpēc, ka tā notiek starp divu lielu politisko spēku pārstāvjiem kreisi centriskajā spārnā, kur faktiski neviena cita nav. No partijām, kurām ir reālas izredzes pārvarēt 5% barjeru, šajā spārnā ir tikai “Progresīvie” (PRO) un “Jaunā vienotība” (JV), kuras sākušas aktīvi viena otru grauzt, cerībā “nograuzt” sev lielāku elektorālā pīrāga daļu.
Hronoloģiski “karu” sāka JV, kuras reitingi bīstami tuvojas draudīgajai 5% atzīmei. Šī reitingu lejupslīde liek aktivizēties. Tā kā JV nevar pretendēt uz to elektorāta daļu, kas par viņiem nekad nav balsojusi un nebalsos, tad par galveno pretinieku nākas izvēlēties ideoloģiski sev tuvāko sabiedroto, kas vienlaikus ir arī lielākais konkurents. Taču tas vēl nav viss.
Ja paskatāmies uz Siliņas valdības krišanu šā gada maijā no JV skatu punkta, tad to izraisīja nevis pašu neapdomīgie gājieni, bet gan PRO nevēlēšanās darīt to, ko bija iedomājusies Siliņa un viņas tuvākie domubiedri. Viņi bija izplānojuši netālredzīgu kombināciju ar Sprūda atstādināšanu un cienījama armijnieka iecelšanu aizsardzības ministra amatā viņa vietā, tādējādi vienlaikus nošaujot divus zaķus. Pirmkārt, nespējnieku lomā nostādot nepopulāru aizsardzības ministru un viņa partiju - tuvāko konkurentu. Otrkārt, paaugstinot savas partijas popularitāti, “nejēgas” vietā izvirzot savu ministru - profesionāli.
No Siliņas skatu punkta visu jezgu, kura beidzās ar pašas valdības krišanu, ievārīja nevis viņa pati, bet gan Sprūds un PRO, kuri sadomāja spēlēt pēc sava, nevis Siliņas scenārija. Tāpēc tagad Siliņa nespēj rimties un regulāri sociālajos tīklos publicē ierakstus, kuros cenšas atgādināt un uzsvērt, cik slikts aizsardzības ministrs ir bijis Sprūds un cik labs ir viņas izvirzītais Raivis Melnis.
Sprūds uz šiem Siliņas pārmetumiem atbild tieši: “Saprotu, ka E. Siliņai ar savu rūgtumu tikt galā būs grūti. [..] Šai politiķei tas ir raksturīgi - piesavināties citu sasniegumus, bet problēmu gadījumā meklēt grēkāžus, rādīt ar pirkstu, lai pašai nevajadzētu uzņemties atbildību. Citādi neprot. [..] E. Siliņai nevar uzticēties aizsardzības jautājumos - to apzinās pat viņas partija. Šī politiķe vēlējās kļūt par jauno aizsardzības ministri, tomēr saņēma atteikumu - nevis no jaunā valdības vadītāja, bet gan no pašas partijas, kas nolēma virzīt citu kandidātu. Tas arī pasaka visu.”
Patiesības labad gan jāatzīst, ka Siliņa nav vienīgā, kura, maigi sakot, izsakās kritiski par PRO. Labēji konservatīvā spārna politiķi un viņu atbalstītāji zākā PRO bez mazākās aiztures par visu, par ko vien var. Visur un visādos veidos. Taču atšķirībā no konservatīvās ievirzes aktīvistiem, kuriem PRO lamāšana ir dabīga kā lietus jūlijā, JV piesliešanās šim korim ir visai riskanta, jo pārējie šī kora “dziedātāji” īpaši nenodala JV no PRO. Viņiem gan JV, gan PRO skaitās vienā maisā bāžami.
Sprūds to cenšas skaidrot pa tiešo JV politiķiem: “JV šajā laikā jāizvēlas - turpināt ķildoties ar citām demokrātiskajām partijām, lai bruģētu ceļu Šlesera valdībai. Vai tomēr kritiski paskatīties spogulī uz sevi un līdz vēlēšanām nākt klajā ar jebko konstruktīvu.”
Pirms apskatīt JV iespējas “līdz vēlēšanām nākt klajā ar jebko konstruktīvu” ir vērts atzīmēt pašu PRO izteiksmes stilu. Proti, termina “citas demokrātiskās partijas” lietojumu. Kas ar šo vārdu salikumu tiek domāts? Kuras tad ir tās “demokrātiskās” un kuras “nedemokrātiskās” partijas?
No konteksta var nojaust, ka “Šlesera partija” (“Latvija pirmajā vietā” - LPV) neietilpst šajā “demokrātisko” partiju blokā. Ja publiskā diskusijā Sprūdam vai kādam citam no PRO jautātu, kāpēc LPV nav “demokrātiska” partija, tad diez vai viņš spētu sakarīgi un pamatoti atbildēt. Gan LPV, gan citām partijām var daudz ko pārmest, bet nosaukt tās par “nedemokrātiskām” jau robežojas ar klaju politisko demagoģiju.
It kā jau man neklātos kādreizējam RSU profesoram Andrim Sprūdam pārmest politisko terminu nekorektu lietojumu, bet politiķis Sprūds šajā gadījumā ir acīmredzami ņēmis virsroku pār profesoru Sprūdu.
Taču atgriezīsimies pie JV un PRO pretstāves. Labējo konservatoru ieskatā abas šīs partijas ir vienā krāsā un par viņiem šī gala radikāļi nekad nav balsojuši un nebalsos. Ja par kādu elektorāta daļu starp šiem spēkiem notiek cīņa, tad tas ir agrākais centrs, kura liela daļa novērsusies no JV un gaida “jaunos laikus”.
Kādas ir JV iespējas “līdz vēlēšanām nākt klajā ar jebko konstruktīvu”? Ko JV var piedāvāt, lai paliktu virs ūdens? Viens ceļš būtu tā neuzkrītoši norādīt, ka “jaunie laiki” ir tie paši “vecie laiki”, tikai vēl sliktāki, jo priekšgalā izvirzījušies “populisti”, “neprofesionāļi” ar izteiktu Danninga-Krīgera efektu (nejēgas, kas iedomājušies, ka visu prot labāk). Taču tas var JV arī neglābt, jo tie, kas būs vīlušies “jauno laiku” solītājos, var meklēt citas alternatīvas, nevis atgriezties pie JV, kuriem bija 17 gadi savas “profesionalitātes” pierādīšanai.
Pirmām kārtām pie PRO, kas faktiski darbojas tajā pašā eiropeiskajā, kreisi liberālajā nišā. Tiesa, PRO izteikti kreisā ievirze un atsevišķu biedru ekstrēmais radikālisms (kas robežojas jau ar psihiskām deviācijām) var daudzus aizbaidīt, taču PRO joprojām paliek JV galvenais konkurents, tāpēc cita izvēle būtu JV pozicionēšanās kā “citam spēkam”.
Ne tāds kā PRO. Idejiski līdzīgs, bet profesionālāks. Ne tik infantils, ne tik margināls, lai ietu un bļautu: “Free, free Palestine!” Gudrāks, ja gribat - slīpētāks. Mēs pat varam Trampu makiaveliski paslavēt, ja vajag. Jo esam pieaugušie bērnudārzā.
JV problēma ir tikai tā, ka visi šie stāsti par “gudro augšanu” jau neskaitāmas reizes dzirdēti 17 gadu garumā. Tie vairs nedarbojas, jo visiem ir apnikuši līdz kaklam. Nepieciešams kaut kas jauns, bet ar to jauno ir palielas problēmas. Diez vai ar aizsardzības ministra Meļņa slavēšanu būs daudz līdzēts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Melnis nesteidz stāties JV un arī pati partija tā arī nepanāca, ka viņa uzvārds rotātu deputātu kandidātu sarakstus. Tā ka JV jādomā par citu “glābšanas plostu”.
