Pētījumu aģentūra “Fifty5Blue” no šā gada 22. maija līdz 3. jūnijam aptaujājusi 1700 Latvijas Republikas pilsoņu, mēģinot noskaidrot viņu politisko pieprasījumu. Šī pētījuma rezultāti publicēti izdevumā “Lasi”, un tie visai skaidri parāda, pēc kā sabiedrībā ir politiskais pieprasījums un pēc kā šis pieprasījums nemaz nav tik liels, kā kādam varbūt varētu likties.
Pirms aplūkojam svarīgākās šīs aptaujas pozīcijas, jānorāda, ka jebkuru aptauju rezultāti atspoguļo ne tik daudz reālo, objektīvo situāciju, cik katra respondenta subjektīvās sajūtas (attieksmi) pret reālo situāciju. Proti, cik lielā mērā attiecīgais jautājums kairina viņa pašsajūtu aptaujas veikšanas brīdī.
Konkrētajā aptaujā katram respondentam bija iespēja sniegt atbildes it kā uz divām aptaujām. Vienā viņš varēja izvēlēties tikai vienu - galveno - jautājumu, kas viņu uztrauc, bet otrā vairākus. Šāds dalījums ļauj skaidrāk iezīmēt tos jautājumus, kuri respondentus uztrauc “pa īstam” (kurus varēja norādīt kā vienu svarīgāko tēmu) un kuri “nāk līdzi vilcienā”.
Aptaujā, kur varēja norādīt vairākas svarīgās tēmas, pirmajā vietā ir “Ekonomikas attīstības veicināšana”. To atzīmēja 34% respondentu (12,1% aptaujā ar vienu atbildi). Aptaujā ar vienu atbildi pirmajā vietā ir “Bruņoto spēku un valsts aizsardzības stiprināšana” - 15,9% (27,7% ar vairākām atbildēm).
Vēl vēlētājiem svarīgāko tēmu augšgalā ir “Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība” 8,5% (28,7%); “Dzīves dārdzības samazināšana” - 10,2% (28%); Politiķu, ierēdņu, valsts kapitālsabiedrību amatpersonu atbildības par savu darbību pastiprināšana” - 7,1% (20%); “Dzimstības veicināšana” - 5,3% (17,3%).
Pat visai pavirša šīs aptaujas analīze ļauj it kā secināt vispārzināmo: vēlētājus primāri uztrauc tradicionālais - drošība, ekonomika, veselība. Nav šaubu, ka šie jautājumi vēlētājiem patiešām ir galvenie, taču tas nenozīmē, ka visi ar to saprot vienu un to pašu. Nez vai valsts aizsardzības stiprināšana “Suverēnās varas” vēlētājus interesē tikpat daudz, cik nosacītās Nacionālās apvienības vēlētājus. Tāpat diez vai jaunus, veselus cilvēkus veselības aprūpes jautājumi satrauc tikpat daudz, cik ne tik jaunus un ne tik veselus. Skaidrs, ka tie ir svarīgi jebkuram, taču ir atšķirība prioritātēs.
Ekonomikas loma pārvērtēta
Politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens savā šīs aptaujas analīzē centies izvērtēt, cik lielā mērā vēlētāju politiskais pieprasījums atbilst partiju politiskajam piedāvājumam. Ikstens secina, ka kopumā partijas seko šim pieprasījumam un cenšas to apmierināt.
Šim secinājumam varētu piekrist, bet tas prasās pēc nelielām, uz iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem un svaigāko reitingu aptaujām balstītām korekcijām. Visus 35 atjaunotās neatkarības gadus politologi, politiskie apskatnieki medijos un visur citur atkārto vienu un to pašu vispārzināmo patiesību - vēlēšanās ja ne visu, tad gandrīz visu izšķirot ekonomika. Kas notiek ekonomikā, kādi procesi tur dominē, tas arī nosaka vēlēšanu rezultātus.
Tas, ka visus šos gadus, izņemot 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gadā, nav tikpat kā nekādas objektīvo ekonomisko rādītāju korelācijas ar vēlēšanu rezultātiem, šo apgalvojumu intensitāti nekādi nemazina. Tie tiek atkārtoti no reizes uz reizi ar pāļu dzinēja neatlaidību, kaut apliecinājumu šim pieņēmumam nav.
Vienīgā reize, kad “lielo” (Saeimas) vēlēšanu rezultāti precīzi atspoguļoja tā brīža ekonomiskos rādītājus, bija 1993. gads, kad Tautas frontes saraksts valdības vadītāja Ivara Godmaņa vadībā pilnībā izgāzās un nepārvarēja 5% barjeru. Tā bija Godmaņa samaksātā cena par ekonomikas sarukumu par 50% kopš 1990. gada 4. maija, kad TF valdība nāca pie varas. Visi patriotiskie, “kaut pastalās, bet brīvi” lozungi, kas bija aktuāli 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanās, bija sekmīgi aizmirsti, un Godmaņa valdība tika vienlīdz aktīvi lamāta gan no bijušo tautfrontiešu, gan viņu pretinieku - interfrontiešu - puses.
Pēc tam ekonomiskā izaugsme notika samērā vienmērīgi, izņemot tā dēvētos treknos gadus, kad pēc iestāšanās ES Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) sāka augt (salīdzināmās cenās) nepieredzēti strauji - vairāk nekā 10% gadā. Jā, 2006. gada vēlēšanās uzvarēja Tautas partija (TP) ar Aigaru Kalvīti priekšgalā, bet jau 2007. gadā viņš kļuva par vienu no visvairāk nīstajiem premjeriem jaunākajā Latvijas vēsturē. Par spīti tam, ka arī 2007. gadā IKP pieaugums pārsniedza 10% (salīdzināmās cenās) un algas pieauga par vairāk nekā 30%.
Toreiz nesalīdzināmi lielāka ietekme uz sabiedrības attieksmi pret Kalvīša valdību bija viņa pretstāvei ar populāro valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura atmeta atpakaļ Kalvīša valdības Satversmes 81. panta kārtībā (apejot Saeimu) pieņemtos grozījumus Drošības likumā. Šiem grozījumiem nebija absolūti nekādas saistības ar ekonomiku, ar 99% iedzīvotāju dzīvi un viņu interesēm. Taču tiem bija milzīga politiska nozīme, kas iezīmēja TP galīgo norietu.
2009. gada 10. martā pie varas nāca “Vienotības” priekšteči ar jauno, ārēji biklo premjeru Valdi Dombrovski. Opozīcija neslēpti gavilēja: tūlīt, tūlīt, ilgākais, pusgada laikā Dombrovskis un “Vienotība”, saskārusies ar 2008. gada ekonomiskās krīzes reālajām problēmām, izgāzīsies kā veca sēta, politiski bankrotēs un noies no politiskās skatuves.
Realitātē notika pilnīgi pretējais. 2010. gada oktobra vēlēšanās, par spīti milzīgajai ekonomiskajai lejupslīdei, kura turpinājās, kopš Dombrovskis 2009. gada martā bija nācis pie varas, “Vienotība” uzvarēja ar grūti pārspējamu rezultātu - 33 mandātiem - un nepārtraukti dominēja Latvijas politiskajā telpā līdz šā gada maijam.
Tas, ka šī nonākšana bedrē tika pasludināta par “veiksmes stāstu” un “oligarhu gāzi grīdā” politikas sekām, nemaina lietas būtību. Objektīvie (nevis subjektīvi katram pašam interpretējamie) rādītāji bija pilnīgi pretēji vēlēšanu rezultātiem. Tas, ka vēlētāji bija pārliecināti par Dombrovska “nevainību” ekonomiskajās problēmās un, balsojot par viņu, izgāza dusmas uz “oligarhiem”, neko nemaina mūsu konstrukcijā. Sajūtas, attieksme, nevis bezkaislīgie ekonomiskie rādītāji noteica vēlētāju izvēli.
2018. gada vēlēšanās, kad Latvijas ekonomika bija atkopusies un beidzot pārsniegusi 2007. gada IKP rādītājus (salīdzināmās cenās), “Vienotība” ieguva mazāko mandātu skaitu (8) tās pastāvēšanas vēsturē. Un otrādi, 2022. gada vēlēšanās, kad bija vērojama ekonomiskā lejupslīde, valdības partija “Vienotība” atkal bija zirgā ar 26 vietām Saeimā.
Tam, ka šogad pēc ilgstošas plato fāzes beidzot būs vērojams kaut neliels, bet tomēr ekonomikas pieaugums par vismaz 2%, it kā vajadzētu spēlēt par labu valdošajām partijām, kuras šo pieaugumu nodrošinājušas. Pirmām kārtām “Jaunajai vienotībai” un ZZS. Taču ne šīs partijas ir reitingu līderos. Tur ir pavisam citas partijas, kurām ar šo ekonomisko izaugsmi tikpat kā nav nekāda sakara.
Amatpersonas grēkāžu lomā
Reitingu līderos ir partijas, kuras aktīvi pūš “viss ir pilnīgā pakaļā” burbuli. Neviens ekonomiskais rādītājs neliecina par kaut kādu krahu, krīzi vai kaut ko uz to pusi, taču dziesmu “esam dziļā bedrē” dzird no visām pusēm bez apstājas.
Bet, ja ekonomiskie jautājumi nenosaka vēlētāju izvēli, tad kas nosaka? Jau minēju - inducētā sajūta par ekonomisko situāciju. Ja visapkārt dzirdi - “esam pilnīgi pakaļā”, “viņi ir mūs noveduši šajā bedrē” utt., tad agri vai vēlu sāc tam ne tikai ticēt, bet sāc būt pilnīgi pārliecināts, ka tā arī ir un par to pat nevar būt kaut kādas diskusijas.
Kas tad patiesībā nosaka šodienas vēlētāju izvēli? Kas cilvēkus uztrauc? Minētājā aptauja 7,1% (20%) respondentu atbild: “Politiķu, ierēdņu, valsts kapitālsabiedrību amatpersonu atbildības par savu darbību pastiprināšana”. Tas, ka 7% vēlētāju šī ir pirmā un vienīgā prasība politiķiem (20% - viena no vairākām), daudz ko pasaka, jo drošība, ekonomika un veselība ir svarīgas tēmas, bet tās ir “mūžīgas”. Tās apmēram tos pašus procentus savāktu pie jebkura cita valdības salikuma.
“Amatpersonu atbildības” jautājums ir kaut kas pilnīgi jauns, oriģināls, kas nekad agrāk nav bijis pašā priekšplānā. Zem tā arī paslēpts jautājums par plašāku valsts pārvaldes reorganizāciju un finansēšanas kārtību. Jā, šie jautājumi ir seni kā pasaule, bet tie līdz šim ir bijuši tur - aizmugurējā fonā. Starp daudziem citiem un vispārīgi formulētiem. Tagad premjers Andris Kulbergs šo tēmu ir izvēlējies kā savu balto zirgu, uz kura muguras lepni iejāt Saeimā.
Politiskajām partijām izvēlēties “balto zirgu” ir svarīgākais politiskais uzdevums vēlēšanu gadā, jo no šīs izvēles daudz kas atkarīgs. Citas partijas, piemēram, izvēlējušās migrācijas tēmu, kas arī ir aktuāla - 2,6% (11,2%), bet spēj nodrošināt tikai atrašanos otrajās rindās.
Tas, ka ekonomika ir “mūžīgā” un ne pārāk oriģināla tēma, vēl nenozīmē, ka tā ir maznozīmīga. Tieši otrādi, tā ir ārkārtīgi svarīga, ja vien to prot likt lietā. Tas, ka Latvijā vēlēšanu rezultāti ir maz saistīti ar objektīvajiem ekonomiskajiem rādītājiem, vēl neko nenozīmē. Tas liecina tikai par to, ka partijas līdz šim nav pratušas šo efektīvo instrumentu lietderīgi izmantot.
