Iepriekšējos 17 gadus Latvijā valdījušie spēki ir manāmi satraukušies. Viņi jūt, ka laiki mainās un viņu vara sāk manāmi ļodzīties. Sākas ierastā histērija: mūs sit, mums dara pāri. Tas gan tiek darīts labākajās “augsim gudri” tradīcijās, dusmīgi izkliedzot lozungus par akadēmiskās brīvības ierobežošanu, par “pilsoniskās sabiedrības” vājināšanu un demokrātijas kā tādas apdraudējuma pieaugumu.
Runa ir par valdības plāniem pārskatīt nevalstisko organizāciju (NVO) un zinātnisko pētījumu finansējuma lietderību. Abstrahējoties no politiskajiem uzslāņojumiem, uzstādījums ir absolūti skaidrs, vienkāršs un pamatots - izvērtēsim, kādas NVO un kādi zinātniskie pētījumi ir lietderīgi, nepieciešami un kaut kādā mērā uzturami. Ja kaut kas izrādīsies lieks, parazītisks un bezjēdzīgs, tad tam pārtrauksim finansējumu no budžeta bez mazākā kaitējuma sabiedrībai.
Šis pašsaprotamais izvērtējums tiek uztverts neslēpti agresīvi. Sakļaujoties mugurām un nostājoties stingrās aizsardzības pozīcijās: rokas nost no sūri grūti izcīnītā! Acīmredzot ir par ko cīnīties, un tās diemžēl nav idejas. Tas ir prozaiskais, primitīvais, cēlas sajūtas neradošais finansējums.
Iezīmējas vēl kāda interesanta, tieši agrākajiem laikiem raksturīga parādība. Proti, ieradums, ka lielai daļai pieņemto lēmumu ir tīri dekoratīvs raksturs. Šodien pieņemam skaļu paziņojumu, deklarāciju, bet jau rīt par to esam aizmirsuši, jo tāds arī patiesībā ir bijis šī paziņojuma mērķis: radīt troksni, norībināt bungas, iepūst bazūnē, bet darboties tālāk pēc vecajiem, nerakstītajiem likumiem.
Kā tas izpaužas praksē? Šā gada 16. jūnija valdības sēdē tiek izskatīts jautājums “Par valsts pētījumu programmu “Digitālās, humanitārās un sociālajās zinātnēs 2026.-2029. gadam””. Valdība pieņem lēmumu, kas paredz “visiem ministriem turpmāk stingri raudzīties, lai nozarē valsts budžeta finansējums vai līdzfinansējums tiktu plānots tikai tādiem pētījumiem, kuri atbilst šādiem kritērijiem: nedublē tādus pašus vai līdzīgus pētījumus, tiem ir skaidri definēti mērķi, sasniedzamie rezultāti, izmērāms un nozares turpmākai attīstībai praktiski izmantojams ieguvums”.
Lēmums tiek pieņemts, un elementāra loģika liek domāt, ka jau nākamajā dienā sāksies šā lēmuma izpilde. Taču izrādās, ka “vecās kārtības” loģika ir pavisam cita. Pieņemam labskanīgu lēmumu (kaulu ko pamest kurnošajai sabiedrībai), bet turpinām rullēt pa vecam. Kad sabiedrība sāk interesēties, kā tad šis lēmums tiek pildīts, atskan Bāskervilu suņa cienīgas gaudas par “akadēmiskās brīvības” ierobežošanu.
Tieši tas pats attiecas uz NVO. Jau pats jautājums par šo struktūru lietderības izvērtēšanu skaitās augstākajā mērā ķecerīgs. NVO ir svētas un neaizskaramas. Tās esot “pilsoniskās sabiedrības” mugurkauls. Jebkurš “šķībs” skatiens šo organizāciju virzienā automātiski tiek identificēts kā antidemokrātisks, populistisks un “solīdā sabiedrībā” nepieņemams.
Tā tas bija vakar. Bet ne vairs šodien. Ne visi vakardienas “augstāko kārtu” pārstāvji saprot, kas tad īsti notiek un, galvenais, kāpēc. Paskaidroju. Notiek tāda kā mini vai mikro revolūcija. Vakardienas valdošā politiskā šķira, kura Latvijā formāli valdīja pēdējos 17 gadus, bet faktiski vēl ilgāk, tiek pamazām bīdīta nost no varas. Tas vēl būtu tīrais sīkums, bet ir vēl trakāk: tā retorika, ar kuru tika pamatotas šīs slāņa tiesības uz “mūžīgu” varu, zaudē pamatplūsmas statusu un iziet no modes.
Atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā notiek, palīdz vēsture. Visu revolūciju, lielu, mazu, mini vai mikro, pamatā ir viena un tā pati parādība: augstāko aprindu degradācija. Valdošās varas sākotnējā enerģija izsīkst, morāles standarti izvirst, vēlme kaut ko darīt pazūd. Kādreiz ar milzu entuziasmu un dižiem plāniem pie varas tikušie pārvēršas par tādiem pašiem vai vēl sliktākiem nekā tie, kurus viņi gāza. Tā tas notiek ar jebkuru varu. Sākotnējais impulss, lai cik tas būtu spēcīgs, ar laiku izčākst.
Tas attiecas ne tikai uz varu, bet arī uz visām reālās dzīves struktūrām. Tai skaitā NVO un dažādiem zinātniskiem pētījumiem. Tāpat kā ūdens plūst uz leju, cilvēka darbība ir vērsta viegluma virzienā. Kāpēc ilgi un rūpīgi mācīties, kaut ko nopietni un dziļi pētīt, ja var “krāt” augstākās izglītības diplomus, iemācīties smuki rakstīt projekta pieteikumus un par labu naudu “pētīt” to, kas iepriekšējā vakarā “smalkā” kafejnīcā pie “laba” vīna glāzes pēkšņi iešāvies prātā?
Pieminēju mini vai mikro revolūciju, kuru, varbūt ne šādos vārdos, ir pieteikusi jaunā valdība. Šādu “revolūciju” sākotnējā jauda strauji krīt, jo jebkurai jaunai valdībai piemīt visas tās pašas īpašības, kuras piemīt jebkurai struktūrai. Gan sākotnējā impulsa zudums, gan tā pati tendence virzīties viegluma virzienā.
Vecās kārtības mīļotāji cer tieši uz to: sākotnējā enerģija izsīks, un vēlme cīnīties pazudīs. Kāpēc pūlēties, ja var mierīgi “rullēt” pa vecam un dzīvot bez bēdu. Tikai no pašas valdības būs atkarīgs, vai šo vecās kārtības cienītāju sapņi piepildīsies vai tomēr notiks arī kādas reālas pārmaiņas.
