Centrālās statistikas pārvaldes dati par patēriņa cenu izmaiņām jūlijā liecina: eksperiments ar samazināto PVN likmi pārtikas precēm ir attaisnojies. Kopējais cenu līmenis ir samazinājies (– 0,7%), un Latvijā šobrīd ir mazākā gada inflācija starp Baltijas valstīm.
Jāatzīst, ka Ekonomikas ministrijas (EM) ierosinājums samazināt PVN likmi pārtikai savulaik tika uzņemts pretrunīgi. Iebildumus izteica ne tikai politiskie konkurenti, kuri vienmēr ir pret visu, ko piedāvā citu politisko spēku pārstāvji, bet arī neitrāli politisko un ekonomisko procesu vērotāji, banku eksperti.
Galvenās iebildes bija divas. Samazināšoties kopējie budžeta ieņēmumi, savukārt cenas tāpat būtiski nemainīšoties, jo PVN likme gan būs mazāka, bet tās dēļ gala cenu tirgotāji tāpat nesamazināšot. Cilvēki būs spiesti pārtiku pirkt par vecajām cenām, jo bez tās tāpat nekādi neiztikt.
Jūlija dati par cenu līmeni (pirmais mēnesis ar samazināto PVN likmi pārtikai) rāda, ka tieši cenu samazinājums pārtikas produktiem - pienam (12,8%), maizei (5,8%), olām (7,6%), vistas gaļai (8%) - ir bijis galvenais inflāciju samazinošais faktors (- 0,4 procentpunkti). Protams, interesantas cenu izmaiņas bija arī citos segmentos, bet tās šoreiz neapskatīsim, uzmanību pievēršot tieši pārtikas preču grupai.
Var jau būt, ka tas ir tikai pirmā mēneša efekts un tirgotājus samazināt cenas pamudināja gan Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) aktīvās pārbaudes, gan EM vairākkārt izteiktie aicinājumi būt godprātīgiem cenu veidošanā. Taču fakts paliek fakts - cenas ir samazinājušās. Tā kā cenu veidošana mūsu valstī nenotiek administratīvā kārtā, tad samazinātā PVN likme nemaz nevar nesamazināt galaprodukta cenu jebkurā gadījumā.
Valsts kases dati par jūliju vēl nav pieejami, taču līdzšinējā nodokļu ieņēmumu dinamika un ekonomiskā loģika ļauj teikt, ka samazinātā PVN likme pārtikai uz Latvijas ekonomiku atstās galvenokārt labvēlīgu efektu. Līdz ar to būtu lietderīgi šo samazināto likmi ieviest kā pastāvīgu, nevis tikai uz gadu kā tagad. Kāpēc?
Pārtika ir ļoti specifiska preču grupa. Tā ir preču grupa, bez kuras nevar iztikt. To aptuveni vienādā daudzumā patērē visi iedzīvotāji, neatkarīgi no viņu ienākumiem un sociālā statusa. Protams, ir individuālās un kvalitatīvās atšķirības, bet kopumā runājot - visi vienādi. Tas nozīmē: jo cilvēkam lielāki ienākumi, jo mazāka daļa viņa patēriņā ir pārtikai. Un otrādi. Jo trūcīgāks cilvēks, jo lielāku daļu no saviem ienākumiem viņš tērē pārtikai un pēc prioritārās pārtikas preču iegādes viņam atliek mazāk naudas citām precēm un pakalpojumiem.
Tieši šo citu (nepārtikas) preču un pakalpojumu patēriņš lielā mērā nosaka valsts tautsaimniecības kapacitāti. Ja cilvēkiem nekam citam kā vien pārtikai naudas nav, tad nekas cits arī nenotiek. Samazinātais PVN nodrošina divkāršu efektu: tas ne tikai aizsargā mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas no sociālās spriedzes, bet arī atbrīvo pirktspēju, dodot papildu resursus citām nozarēm.
To lieliski saprot arī ekonomisti. Viņu sākotnējā skepse pret šo ierosinājumu drīzāk skaidrojama ar zināmu dogmatismu. Proti, ar nepatiku pret jebkādu, pat saprātīgu regulāciju, kas dažkārt mūsu pusē saistās ar tādiem negatīvi ietonētiem vārdiem kā “sociālisms” un “populisms”. Spiediens “neko nemainīt”, izbeigt “grābstīšanos ap nodokļiem” bija milzīgs, lai gan, tieši stingri “stūrējot” un vadot ekonomiku, var sasniegt labākus rezultātus nekā ļaujot visam “iet savu gaitu”, paļaujoties uz brīvā tirgus “neredzamo roku”.
Samazinātās PVN likmes efektu vislabāk var redzēt, paskatoties uz kaimiņiem. Pēdējos gados inflācijas rādītājos bijām pieraduši būt šaubīgajā līderpozīcijā. Jūlijs rāda citu ainu.
Ar 2,6% gada inflāciju Latvija šobrīd jau ir daudz patīkamākā līderpozīcijā. Igaunijā gada inflācija ir 3,2%, Lietuvā - 4,7%, ko veido algu kāpuma spiediens. Latvijas rādītājs šobrīd ir zemāks ne tikai par kaimiņiem, bet arī par Eirozonas vidējo līmeni (2,9%). Tas ir spēcīgs signāls, kas liecina par pieaugošu konkurētspēju un dzīves dārdzības spiediena vājināšanos.
Jūlija inflācijas dati ir nozīmīgi arī ar to, ka tie skaidri parāda: politiskajai drosmei un veselīgam pragmatismam ir izšķiroša nozīme valsts attīstībā. Lēmums ieviest samazināto 12% PVN likmi pārtikai prasīja spēju pārkāpt gadiem ilgi dominējošajiem deregulācijas mītiem un ar tiem saistītajam jau pieminētajam ekonomiskajam dogmatismam (visiem jābūt vienādiem nosacījumiem). Šodien mēs redzam konkrētu rezultātu: kad nodokļu instruments tiek precīzi mērķēts un to pavada saprātīga uzraudzība, ieguvējs ir gan patērētājs, gan valsts tautsaimniecība kopumā.
Skaidrs, ka viena pati samazināta PVN likme vienai preču grupai nevar radīt izšķirošu ietekmi uz valsts tautsaimniecību, bet tā varētu iedrošināt lemjošo politisko šķiru uz drosmīgākiem soļiem ekonomikas stimulācijai. Atļaušos uzmanīgi teikt - zināmai vietējās ekonomikas protekcijai, jo, lai ko teiktu “brīvā tirgus” apoloģēti, visā pasaulē vietējiem vienmēr ir vairāk vai mazāk slēpta priekšroka. Tikai pie mums dot priekšroku “savējiem” skaitās kaut kāds nepieļaujams “grēks”.
Gada inflācija 2,6% līmenī liecina, ka Latvija atgriežas uz sabalansētas izaugsmes ceļa. Lēmumu pieņēmējiem šī ir svarīga mācība turpmākajam - no drosmīgas, mērķtiecīgas un sociāli atbildīgas ekonomiskās politikas nedrīkst baidīties. Tā strādā, un skaitļi to pārliecinoši pierāda.
