Lai gan ES regula par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem (iepakojuma regula) stājās spēkā jau 2025. gada 11. februārī ar 18 mēnešu pārejas periodu, tikai tagad, kad šā gada 12. augustā sākas pirmo šīs regulas prasību piemērošana, ieinteresētās personas (uzņēmēji) sākušas celt lielāku traci.
Jāatzīmē, ka pagaidām šī regula pieprasa tikai ES atbilstības deklarācijas sagatavošanu, kas daudziem uzņēmējiem jau šķiet pārbirokratizēta liekdarbība. Tikmēr būtiskākajām regulas prasībām ir noteikti vēlāki piemērošanas laiki līdz pat 2030. gadam.
Ko šī regula prasa? Kā norādīts mūsu Klimata un enerģētikas ministrijas sagatavotajā skaidrojumā: “Iepakojuma regulas mērķis ir līdz 2030. gadam panākt, ka viss ES tirgū pieejamais iepakojums ir otrreizēji pārstrādājams, kā arī samazināt vajadzību pēc primārajiem dabas resursiem un izveidot labi funkcionējošu otrreizējo izejmateriālu tirgu.”
Daudzi uzņēmēji šo regulu uztver kā kārtējos ES pinekļus uzņēmējdarbības bremzēšanā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Āzijas un ASV uzņēmējiem šādu “bremžu” nav. Var jau ES ar augstu paceltu galvu iet “zaļās transformācijas” priekšgalā, bet derētu tomēr atcerēties, ka neesam vienīgie pasaulē un ES ne tuvu nav piesārņotākā vieta uz zemeslodes. Drīzāk otrādi. Tajā pašā laikā būtu muļķīgi cerēt, ka ES ieslēgs atpakaļgaitu, atkāpsies no izvirzītajiem ekoloģiskajiem mērķiem un iepakojuma regulu atcels vai to būtiski mīkstinās.
Šeit ārkārtīgi svarīgi nodalīt tā dēvētos klimata mērķus no vides tīrības mērķiem, jo otrie, atšķirībā no pirmajiem, nav ne “tā dēvētie”, ne arī kā citādi pēdiņās liekami. Vēlme pēc tīrākas un ar dažādām plastmasām mazāk piedrazotas vides Eiropā nav diskutējama. Var, protams, ironizēt par neatdalāmajiem plastmasas pudeļu korķīšiem, bet tas ir tikai viens sīks elements kopējā virzībā uz tīrāku vidi.
Ko ar to gribu teikt? Ja 2015. gadā Parīzes samitā neapdomīgi pieņemtos (populistiski sauktus par ambicioziem) “Klimata mērķus” pasaule pamazām jau ir gatava pārskatīt un mainīt, tad par iepakojuma regulu to pašu nevar teikt. Lai gan Eiropā uzņēmēji ir pat sākuši vākt parakstus par šīs regulas iesaldēšanu, šādam solim Eiropā nav vērā ņemama politiska atbalsta. Neviens politiskais spēks, lai cik konservatīvs vai “brīvību mīlošs” neuzdotos, nevēlas pozicionēties kā piesārņojuma atbalstītājs. Līdz ar to jāpieņem, ka tuvākajos gados dzīve mainīsies gan uzņēmējiem, gan patērētājiem tīri sadzīviskā līmenī.
Ko šī regula paredz? Vispirms jānorāda, ka šī ir nevis direktīva, bet gan regula. Ja iepriekšējo ES “Iepakojuma direktīvu”, kas darbojās vēl kopš pagājušā gadsimta beigām, katra dalībvalsts varēja interpretēt pēc saviem ieskatiem, tad šoreiz ES ir izvēlējusies stingrāku juridisko formu - regulu, kas nozīmē: noteikumi būs saistoši visām ES valstīm vienādi, bez vietējām atrunām vai “nacionālajām īpatnībām”.
No ikdienas patēriņa viedokļa regulas būtiskākā prasība ir daudzu vienreiz lietojamo plastmasas izstrādājumu aizliegums. Sabiedriskajā ēdināšanā tas nozīmēs pilnīgu vienreiz lietojamo trauku, glāžu, mērcīšu iepakojuma (piemēram, kečupa un majonēzes paciņu), cukura maisiņu un sviesta trauciņu aizliegumu. Viesnīcās būs aizliegti mazie higiēnas līdzekļu trauciņi (šampūni, dušas želejas). Lidostās un pasta pārvedumos tiks aizliegts izmantot plāno polietilēna plēvi, ar ko aptin bagāžu. Veikalos vairs nedrīkstēs iepakot neapstrādātus svaigus dārzeņus un augļus plēvēs, ja to svars būs zem 1,5 kg.
Regula maina prioritātes: ja līdz šim galvenais uzsvars bija uz atkritumu šķirošanu un pārstrādi, tad tagad prioritāte būs atkritumu rašanās novēršana (samazināšana). Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem būs jānodrošina iespēja pakalpojuma saņēmējiem nākt ar saviem traukiem/krūzēm bez papildu maksas. Lielveikaliem un ražotājiem būs noteikti procentuālie standarti, cik daudz preču varēs iegādāties “uzpildes” (izlejamā vai beramā) veidā.
Cits atkritumu mazināšanas virziens būs cīņa pret “tukšo gaisu” un iepakojuma apjoma mazināšana. Bieži vien, pasūtot interneta veikalā nelielu lietu, atnāk liela kaste, kurā 70% aizņem gaiss vai papīra pildījums. Regula nosaka “tukšuma koeficientu” (void ratio). Loģistikas un e-komercijas iepakojumā tukšā telpa (gaiss, pildvielas) nedrīkstēs pārsniegt 45%. Ražotājiem būs jāpierāda, ka to izmantotais iepakojums ir minimāli nepieciešamais. Būs aizliegti “optiskie triki”, kad kaste tiek taisīta liela, lai produkts plauktā izskatītos apjomīgāks.
Regula nosaka arī pārstrādātās plastmasas obligāto īpatsvaru (70%) jaunā plastmasas iepakojumā. Līdz 2029. gadam visām ES dalībvalstīm ir obligāti jānodrošina plastmasas pudeļu un skārdeņu atsevišķa savākšana vismaz 90% apmērā. Latvijā tas jau ir izdarīts.
Tāpat regula būtiski ierobežo papīra vai kartona iepakojuma plastifikāciju, izmantojot PFAS (per- and polyfluoroalkyl substances) tehnoloģiju. PFAS plaši izmanto, lai papīra vai kartona iepakojumu padarītu mitrumizturīgu un necaurlaidīgu. Tā kā PFAS skaitās kaitīga veselībai un vidē nesadalās, to izmantošana tiks stingri ierobežota. Visā ES tiks ieviests unificēts marķējums un piktogrammas uz iepakojuma, lai pircējam jebkurā dalībvalstī būtu skaidrs, kurā šķirošanas tvertnē konkrētais materiāls jāmet.
Ko šīs regulas ieviešana nozīmē Latvijai un uzņēmējiem? Skaidrs, ka iepakojuma ražotājiem, pārtikas pārstrādātājiem, sabiedriskajiem ēdinātājiem un citiem uzņēmumiem nāksies daudz ko mainīt. Pārveidot ražošanas līnijas, iepirkt jaunus izejmateriālus, mainīt loģistiku, un tas viss prasīs ievērojamus kapitālieguldījumus. Uzņēmumiem tas radīs papildu administratīvo un finanšu slogu.
ES iepakojuma regula ir skaidrs mēģinājums ar likuma spēku piespiest tirgu pāriet uz tā dēvēto aprites ekonomiku. Direktīvā kārtā tiek izbeigts iepriekšējais “vienreizējās lietošanas kultūras” laikmets. Mērķis ir nepārprotams - samazināt atkritumu kalnus un toksisko vielu ietekmi, taču vienlaikus šīs pārejas posms līdz 2030. gadam būs saspringts laiks uzņēmējiem un liks pārskatīt vecos ieradumus ikvienam no mums.
Uzņēmējiem tas nozīmē neatlikt pārorientēšanos līdz pēdējam un nepaļauties uz to, ka “gan jau kaut kā mani tas neskars”. Savukārt no mūsu amatpersonu un uzraugošo struktūru (Valsts vides dienesta) puses būtu jāizvairās no bieži vien mūsu pusē raksturīgās “pārcenšanās”, kad kāda ES regula tiek ieviesta ar tādu pārspīlētu dedzību, ka nodara lielāku kaitējumu nekā labumu.
