Viens no jaunās valdības popularitātes avotiem ir valdības gatavība patrenkāt ar valsts budžeta taukiem apaugušās valsts pārvaldes struktūras un tām pietuvinātās NVO, kuru kopumu iemieso Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) ar saviem neskaitāmajiem naudas vadiem, pa kuriem barojas dažādi politiskie piesūcekņi.
Šī patrenkāšana, kuras publisko demonstrāciju varēja vērot šā gada 5. augustā valdības pārstāvju tikšanās laikā ar NVO, ir viens no elementiem vispārējās birokrātijas samazināšanas un budžeta taupības pasākumu kompleksā. Valdība un Finanšu ministrija liek visai sabiedrībai un politiskajai šķirai skaidri saprast: nākamā gada budžeta apspriešanas gaitā būs gaidāmi smagi griezieni.
Vienlaikus ne tikai opozīcija, bet daudz plašāka sabiedrība nepacietīgi jautā: tas ir labi, ka jūs runājat par SIF, par taupību valsts pārvaldes sistēmā un citur, bet kur ir reāli darbi? Kur kāda struktūra jau ir “optimizēta”? Kāpēc SIF vēl nav ja ne likvidēts, tad vismaz fundamentāli reorganizēts?
Uz to no valdības puses skan vairāk vai mazāk tieši mājieni, ka pagaidām līdz vēlēšanām neko īsti nevarot darīt, jo šī esot tikai tehniska valdība, kuras galvenais uzdevums ir novadīt valsti līdz vēlēšanām un godam tās noorganizēt. Tikai pēc tam, pēc uzvaras, ar jauniegūto sabiedrības mandātu, tad gan kalnus gāzīsim un visiem parādīsim, kur vēži ziemo.
Būsim reālisti un kaut daļēji piekritīsim. Andra Kulberga valdība patiešām ir gluži jauna valdība, kura pie stūres ir tikusi tikai nesen, priekšvēlēšanu gaisotnē, kas tai krietni sapin rokas un kājas. Tas pats SIF, kurš iemieso jau iepriekšējās desmitgadēs lekni sazēlušo parazītisko projektekonomiku, strādā pēc Saeimas iepriekš apstiprināta budžeta, kuru tagad gada vidū nemaz nav tik viegli mainīt.
Runājot par sazēlušo projektekonomiku, pat negribētu īpaši mest akmeni “Vienotības” dārziņā (lai gan viņi to ir pelnījuši), jo tieši šāds valsts attīstības modelis bija un joprojām ir lielā mērā ES un visas pasaules politiskās pamatplūsmas paraugs. Daudzviet Eiropā, piemēram, Vācijā, tā joprojām ir pašsaprotama ikdiena, kad par šo valstu naudu notiek “sistemātiska eko-feministiskās pieejas integrācija” Indonēzijā, Ruandā vai Tunisijā. Pie mums “salātu pētījumi”, Vācijā “eko-feministiskās pieejas integrācija”.
Tā ir ieilgusi pasaules tendence: reālus darbus aizstāt ar birokrātisku darba imitāciju. Neskaitāmām darba grupām, konferencēm, semināriem, padomēm, memorandiem, konvencijām un citiem tukšvārdīgiem ūdens liešanas pasākumiem. Nevis investīcijām reālajā ekonomikā, bet gan piešķirtai naudai “eko-feministiskās pieejas integrācijai”. Nevis konkrētai rīcībai, bet gan izteiktām bažām, dziļam satraukumam, asam nosodījumam.
Visa šī pļāpāšana, “eko-feministiskās pieejas” finansēšana, bažu un nosodījumu izteikšana beigu beigās Eiropu arī noveda pie pilna mēroga kara Ukrainā, hibrīdkara operācijām pārējā Eiropas teritorijā un Donalda Trampa uzvaras 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Latvijas gadījumā pie Evikas Siliņas valdības krišanas šā gada maijā. Siliņa šajā situācijā vienkārši iemiesoja aizejošo laikmetu, ko tēlaini varam nosaukt par muldoņu laikmetu, kurā galvenais bija pareizi interpretēt “eko-feministiskās pieejas integrēšanu”.
Sabiedrība no Kulberga valdības šobrīd gaida vienu - apliecinājumu, ka tā patiesi ir jauno laiku - darītāju valdība, jo, spriežot pēc dažādiem izteikumiem publiskajā telpā, pieaug bažas, ka šī valdība citādāka ir tikai savā retorikā. Aug bažas, ka tā ir tāda pati kā iepriekšējās valdības. Proti, daudz un daudzsološi runā, bet ar darbiem īpaši nesteidzas.
Jauno valdību var saprast, jo, kā tās pārstāvji paši norāda - priekšvēlēšanu laiks nav tas labākais laiks konkrētiem lēmumiem. Tam var daļēji piekrist, bet valdība var jau tagad strādāt pie to darbu plāniem, kurus varēs likt uz galda nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Vēlēšanas būs beigušās, jaunā (vecā) valdība ieguvusi tās rīcības pilnvērtīgai leģitimitātei attiecīgu vēlētāju mandātu, un uz priekšu. Velkam ārā jau sagatavotos plānus un fundamentāli reorganizējam ne tikai SIF, bet visu valsts budžeta veidošanas un valsts pārvaldes struktūru finansējuma modeli.
Strādāt pie šiem plāniem var jau tagad, negaidot 3. oktobri un sabiedrības mandātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzšinējās aptaujas rāda, ka esošā valdība ar lielu varbūtību turpinās darbu diezgan līdzīgā sastāvā.
Ierastās atrunas - ko jūs gribat no mums, mēs tikai tagad sākam kārtīgi iepazīt sistēmu - vairs nestrādā, jo visi valdības politiķi jau ir pietiekami ilgi bijuši politikā un sistēmu zina gan no pozīcijas, gan opozīcijas puses. Pat ja pagaidām līdz konkrētiem lēmumiem viņi nevar nonākt, tad ikvienam vēlētājam ir jābūt skaidrai pārliecībai, kas notiks nākamajās dienās pēc vēlēšanām.
Ja vēlētājam būs sajūta, ka arī pēc vēlēšanām nekas nenotiks un turpināsies roku plātīšana - mēs tur neko nevaram izdarīt, jo tas paredzēts ilgtermiņa līgumos, tas draud ar tiesvedībām vai citām atrunām, tad vēlēšanu rezultāti var izrādīties ne gluži tādi, uz kādiem viens otrs būs cerējis.
Tagad, mazāk nekā divus mēnešus līdz Saeimas vēlēšanām, ir skaidri izgaismojies galvenais vēlēšanu izvēles motīvs. Izvēle būs starp tiem, kam izdosies sevi pozicionēt kā darītājus, un tiem, kas turpinās aizstāvēt muldētājus, bet darītājus sauks par populistiem.
Kāpēc par populistiem? Populisma jēdziens ir stipri staipāms, un laika gaitā tas vairākkārt mainījis nozīmi. Šos populisma nozīmes vēsturiskos līkločus šoreiz sīkāk neiztirzāsim. Vienīgi atzīmēsim, ka šā brīža aktuālā populisma nozīme ir - “pārmaiņu solīšana”, jo “muldētāju” pasaules redzējumā neko īsti mainīt nemaz nevar. Tie, kas sola pārmaiņas, vienkārši ir kā bērni. Viņi neko nesaprot no “reālās dzīves”. Latvijas politikā reālo dzīvi saprot vienīgi nosacītie Ašeradens un Kozlovskis ar dziļu rūpju rievu pierē, nevis naivie, dzīvi nesaprotošie pārmaiņu solītāji (populisti), kuriem visas problēmas šķiet pagalam viegli risināmas.
Gribu brīdināt tos pārmaiņu solītājus, kuri jau tagad sēž pie valdības galda. Sabiedrība uz jums skatās ar gaidu pilnām acīm. Diemžēl ir vispārzināms fakts - jo lielākas gaidas, jo lielākas iespējas smagi vilties. Ja skaistajām runām nesekos darbi, tad vilšanās var būt šausmīga. Daudz laika vairs nav. Prasības pēc uzrādāmiem darbiem augs ar katru dienu, tāpēc jāpasteidzas.
