Jaunākie SKDS reitingi visai skaidri iezīmē galveno pēcvēlēšanu jautājumu, kas varētu arī būt viens no centrālajiem priekšvēlēšanu jautājumiem – ko ņemt koalīcijā?
ZZS šos publiskotos reitingus vērtē kā nesalīdzināmus, jo dati iegūti nevis intervējot personas, bet gan izmantojot virtuālos rīkus, savukārt iepriekšējās aptaujas bija balstītas uz datiem, kuri vākti gan intervijās, gan arī virtuālajā telpā. Viņuprāt aptaujas pasūtītājs apzināti izvēlējies konkrēto metodoloģiju, lai panāktu zemākus rādījumus konkrētai partijai, proti, sava veida Sabiedriskā medija atriebība partijai, kura cilā jautājumu par sabiedriskā medija budžeta pārskatīšanu.
Ja nenotiks kaut kas gluži negaidīts, tad vēlēšanu uzvarētājs jau ir skaidrs - Andris Kulbergs un viņa “Apvienotais saraksts” (AS). Ir ļoti grūti iedomāties kaut ko tādu, kas varētu sašūpot AS izredzes uz pārliecinošu uzvaru šā gada 3. oktobra Saeimas vēlēšanās. Protams, daži procenti var nosvārstīties uz vienu vai otru pusi, bet AS uzvara ir gandrīz vai nodrošināta, kas liecina par ārkārtīgi lielu sabiedrības pieprasījumu pēc “citas politikas”. Ar “citu politiku” saprotot politiku, kas atšķirīga no tās, kādu par “normālu” un gandrīz vai par vienīgo “pareizo” ilgus gadus uzdeva Latvijas politiskā šķira ar “Vienotību” priekšgalā.
Latvijas politiskā sistēma ir tā iekārtota, ka viena partija praktiski nekad nevar iegūt parlamentāro vairākumu. Tāpēc jāveido koalīcijas. Tā kā gaidāmo vēlēšanu uzvarētājs jau ir skaidrs, tad svarīgākais jautājums kļūst: kā sadalīsies pārējās vēlētāju balsis?
Tas, ka jūlija aptaujā otrajā vietā ir izvirzījusies “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” (SVJ) faktiski neko nenozīmē, jo viņi nebūs koalīcijā ne pie viena salikuma un ne pie kāda pašu rezultāta. Atcerēsimies, ka savulaik “Saskaņa” Nila Ušakova vadībā vēlēšanas regulāri uzvarēja un ieguva lielāko mandātu skaitu. Nu un? Viņiem pat izskata pēc nedeva iespēju veidot valdību. Turklāt, tas bija miera laikā, un “Saskaņa” bija krietni mērenāka savos izteikumos par SVJ. Līdz ar to SVJ augošā popularitāte vairāk var uztraukt viņu politiskos konkurentus tajā pašā elektorālajā nišā, nekā tos, kas par viņiem nebalsotu ne pie kādiem nosacījumiem.
Polārie spēki
Ja pašreizējai koalīcijai (AS + “Jaunā vienotība” (JV) + ZZS + Nacionālā apvienība (NA)) izdotos iegūt vismaz 51 Saeimas deputātu mandātu, tad vienīgais jautājums pēc vēlēšanām būtu - veidot šādu trausla vairākuma valdību vai tomēr ņemt vēl kādu koalīcijā. Ja vēlēšanu rezultāti būs tādi, kādus to uzrāda jūlijā notikusī aptauja, tad pašreizējai koalīcijai balsu nepietiks. Būs jāņem koalīcijā vēl kāds cits, un te arī parādās lielākā intriga. Ko ņemt koalīcijā no nosacītajiem svešķermeņiem?
Runa ir par diviem ļoti atšķirīgiem, var pat teikt polāriem spēkiem - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Progresīvie” (PRO). Lai arī abiem šiem spēkiem ir samērā liels un stabils atbalstītāju skaits, abiem ir arī liels antireitings. Tas nozīmē, ka ir liels to skaits cilvēku, kuriem šie spēki ne tikai nepatīk, bet burtiski riebjas. Vieniem vieni, citiem otri. Ne velti lietoju apzīmējumu - polāri spēki. Tādi, kuri polarizē sabiedrību.
Tieši šī polaritāte stipri apgrūtinās Kulberga un AS izvēli. Var prognozēt, ka līdz pat vēlēšanām AS izvairīsies dot kādam no šiem spēkiem acīmredzamu priekšroku, atrunājoties ar “pagaidīsim vēlēšanu rezultātus un tad runāsim”. Ja JV, jādomā, dos priekšroku PRO, tad NA šis jautājums būs visgrūtākais, jo atklāti pirms vēlēšanām atzīt ar ko labāk gribētu iet kopā - ar LPV vai PRO, nozīmētu aizbaidīt daļu sava elektorāta. Tāpēc, visticamāk, turpināsies laipošana un atrunas “mēs pret abiem” un “pagaidīsim vēlēšanu rezultātus”.
Fantāzijas un rīcībpolitika
Ja no elektorālā viedokļa ne AS, ne NA nav visai izdevīgi priekšlaikus atklāt, ar ko labprātāk viņi ietu kopā, tad no praktiskā pēcvēlēšanu darba viedokļa situācija ir nedaudz atšķirīga. Ideoloģiski gan NA, gan AS tuvāka ir LPV kā izteikti labēja, konservatīva partija.
Paņemot LPV koalīcijā, atkristu atsevišķas ideoloģiskas un ekonomiskas dabas domstarpības. Ir maz šaubu, ka LPV viegli piekristu vājināt savu prokrievisko pozīciju apmaiņā pret iespēju ieiet koalīcijā un noņemt no sevis “nepieskaramo” plīvuru. LPV klātbūtne koalīcijā pavērtu plašākas iespējas izvērsties AS libertariāniskajam spārnam (redzamākais pārstāvis - Guntars Vītols), kuram vismaz retorikas līmenī ir pieslējies arī pats Kulbergs.
Vienlaikus nav lielas pārliecības, ka šai Kulberga retorikai apakšā ir arī tikpat pārliecinoša rīcībpolitika. Proti, vai vārdiskajai vēlmei krasi samazināt budžeta izdevumus, lai sabalansētu valsts budžetu, ir tikpat liela gatavība to darīt reālajā dzīvē. Var jau sev un saviem atbalstītājiem stāstīt, ka Latvijas ekonomika atrodas kraujas malā un esam gandrīz vai tādā pašā situācijā kā Argentīna, kur bija nepieciešams tāds prezidents kā Havjers Milejs, kas ar motorzāģi “grieza” budžetu, taču no malas šādi stāsti izskatās mazākais jocīgi.
Par kādu “kraujas malu” ir runa, ja nevienā ekonomiskajā rādītājā Latvija nav kritiskā situācijā? Drīzāk otrādi. Valsts parāds ir zem ES vidējā līmeņa, budžeta deficīts normas robežās, inflācija maza, ekonomiskā izaugsme kaut neliela, bet tā tomēr nav recesija. Kas ir tas, kas liek būtiski sašaurināt ekonomiku? Vītola fantāzijas, kuras ir izdevies inducēt daļai sabiedrības?
Jo ilgāk Kulbergs būs premjera amatā, un jo vairāk tiksies ar citu valstu politiķiem, ekonomistiem, uzņēmējiem, jo stingrāk viņš stāvēs uz zemes un mazāk sapņos par kaut kādām teorētiskām vēlamībām. Šajā situācijā viņam pašam varētu būt ērtāk, ja blakus kā koalīcijas partneris stāvētu nevis cits “fantazētājs” - Ainārs Šlesers, bet gan citās ekonomiskās politikas pozīcijās stāvošais Andris Šuvajevs, uz kuru daļēji varētu novelt “atkāpes” no sava “stingrā” ekonomiskā kursa.
Taču tās jau būtu pēcvelēšanu aplēses. Tagad partijām ir primāri jādomā kā noturēt esošās pozīcijas un nenošaut “greizi”, lai nezaudētu vēlētājus.
