Jaunākie SKDS reitingi apstiprina jau iepriekšējo reitingu tendenci un visai skaidri iezīmē galveno pēcvēlēšanu jautājumu, kas varētu arī būt viens no centrālajiem priekšvēlēšanu jautājumiem – ko ņemt koalīcijā?
Ja nenotiks kaut kas gluži negaidīts, tad vēlēšanu uzvarētājs jau ir skaidrs - Andris Kulbergs un viņa “Apvienotais saraksts” (AS). Ir ļoti grūti iedomāties kaut ko tādu, kas varētu sašūpot AS izredzes uz pārliecinošu uzvaru šā gada 3. oktobra Saeimas vēlēšanās. Protams, daži procenti var nosvārstīties uz vienu vai otru pusi, bet AS uzvara ir gandrīz vai nodrošināta, kas liecina par ārkārtīgi lielu sabiedrības pieprasījumu pēc “citas politikas”. Ar “citu politiku” saprotot politiku, kas atšķirīga no tās, kādu par “normālu” un gandrīz vai par vienīgo “pareizo” ilgus gadus uzdeva Latvijas politiskā šķira ar “Vienotību” priekšgalā.
Latvijas politiskā sistēma ir tā iekārtota, ka viena partija praktiski nekad nevar iegūt parlamentāro vairākumu. Tāpēc jāveido koalīcijas. Tā kā gaidāmo vēlēšanu uzvarētājs jau ir skaidrs, tad svarīgākais jautājums kļūst: kā sadalīsies pārējās vēlētāju balsis?
Tas, ka jūlija aptaujā otrajā vietā ir izvirzījusies “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” (SVJ), faktiski neko nenozīmē, jo viņi nebūs koalīcijā ne pie viena salikuma un ne pie kāda pašu rezultāta. Atcerēsimies, ka savulaik “Saskaņa” Nila Ušakova vadībā vēlēšanās regulāri uzvarēja un ieguva lielāko mandātu skaitu. Nu un? Viņiem pat izskata pēc nedeva iespēju veidot valdību. Turklāt tas bija miera laikā, un “Saskaņa” bija krietni mērenāka savos izteikumos par SVJ. Līdz ar to SVJ augošā popularitāte vairāk var uztraukt viņu politiskos konkurentus tajā pašā elektorālajā nišā, nekā tos, kas par viņiem nebalsotu ne ar kādiem nosacījumiem.
Polārie spēki
Ja pašreizējai koalīcijai (AS + “Jaunā vienotība” (JV) + ZZS + Nacionālā apvienība (NA)) izdotos iegūt vismaz 51 Saeimas deputātu mandātu, tad vienīgais jautājums pēc vēlēšanām būtu - veidot šādu trausla vairākuma valdību vai tomēr ņemt vēl kādu koalīcijā. Ja vēlēšanu rezultāti būs tādi, kādus to uzrāda jūlijā notikusī aptauja, tad pašreizējai koalīcijai balsu nepietiks. Būs jāņem koalīcijā vēl kāds cits, un te arī parādās lielākā intriga. Ko ņemt koalīcijā no nosacītajiem svešķermeņiem?
Runa ir par diviem ļoti atšķirīgiem, var pat teikt, polāriem spēkiem - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Progresīvie” (PRO). Lai arī abiem šiem spēkiem ir samērā liels un stabils atbalstītāju skaits, abiem ir arī liels antireitings. Tas nozīmē, ka ir liels to skaits cilvēku, kuriem šie spēki ne tikai nepatīk, bet burtiski riebjas. Vieniem vieni, citiem otri. Ne velti lietoju apzīmējumu - polāri spēki. Tādi, kuri polarizē sabiedrību.
Tieši šī polaritāte stipri apgrūtinās Kulberga un AS izvēli. Var prognozēt, ka līdz pat vēlēšanām AS izvairīsies dot kādam no šiem spēkiem acīmredzamu priekšroku, atrunājoties ar “pagaidīsim vēlēšanu rezultātus un tad runāsim”. Ja JV, jādomā, dos priekšroku PRO, tad NA šis jautājums būs visgrūtākais, jo atklāti pirms vēlēšanām atzīt, ar ko labāk gribētu iet kopā - ar LPV vai PRO, nozīmētu aizbaidīt daļu sava elektorāta. Tāpēc, visticamāk, turpināsies laipošana un atrunas “mēs pret abiem” un “pagaidīsim vēlēšanu rezultātus”.
Fantāzijas un rīcībpolitika
Ja no elektorālā viedokļa ne AS, ne NA nav visai izdevīgi priekšlaikus atklāt, ar ko labprātāk viņi ietu kopā, tad no praktiskā pēcvēlēšanu darba viedokļa situācija ir nedaudz atšķirīga. Ideoloģiski gan NA, gan AS tuvāka ir LPV kā izteikti labēja, konservatīva partija.
Paņemot LPV koalīcijā, atkristu atsevišķas ideoloģiskas un ekonomiskas dabas domstarpības. Ir maz šaubu, ka LPV viegli piekristu vājināt savu prokrievisko pozīciju apmaiņā pret iespēju ieiet koalīcijā un noņemt no sevis “nepieskaramo” plīvuru. LPV klātbūtne koalīcijā pavērtu plašākas iespējas izvērsties AS libertariāniskajam spārnam (redzamākais pārstāvis - Guntars Vītols), kuram vismaz retorikas līmenī ir pieslējies arī pats Kulbergs.
Vienlaikus nav lielas pārliecības, ka šai Kulberga retorikai apakšā ir arī tikpat pārliecinoša rīcībpolitika. Proti, vai vārdiskajai vēlmei krasi samazināt budžeta izdevumus, lai sabalansētu valsts budžetu, ir tikpat liela gatavība to darīt reālajā dzīvē. Var jau sev un saviem atbalstītājiem stāstīt, ka Latvijas ekonomika atrodas kraujas malā un esam gandrīz vai tādā pašā situācijā kā Argentīna, kur bija nepieciešams tāds prezidents kā Havjers Milejs, kas ar motorzāģi “grieza” budžetu, taču no malas šādi stāsti izskatās mazākais jocīgi.
Par kādu “kraujas malu” ir runa, ja nevienā ekonomiskajā rādītājā Latvija nav kritiskā situācijā? Drīzāk otrādi. Valsts parāds ir zem ES vidējā līmeņa, budžeta deficīts normas robežās, inflācija maza, ekonomiskā izaugsme kaut neliela, bet tā tomēr nav recesija. Kas ir tas, kas liek būtiski sašaurināt ekonomiku? Vītola fantāzijas, kuras ir izdevies inducēt daļai sabiedrības?
Jo ilgāk Kulbergs būs premjera amatā, un jo vairāk tiksies ar citu valstu politiķiem, ekonomistiem, uzņēmējiem, jo stingrāk viņš stāvēs uz zemes un mazāk sapņos par kaut kādām teorētiskām vēlamībām. Šajā situācijā viņam pašam varētu būt ērtāk, ja blakus kā koalīcijas partneris stāvētu nevis cits “fantazētājs” - Ainārs Šlesers, bet gan citās ekonomiskās politikas pozīcijās stāvošais Andris Šuvajevs, uz kuru daļēji varētu novelt “atkāpes” no sava “stingrā” ekonomiskā kursa.
Balso par iedomu tēlu
Taču tās jau būtu pēcvēlēšanu aplēses. Tagad partijām ir primāri jādomā, kā noturēt esošās pozīcijas un nenošaut “greizi”, lai nezaudētu vēlētājus. Šajā sakarā daži vārdi jāsaka arī par ZZS, kura šajā aptaujā ir noslīdējusi zem 5% barjeras.
Var daļēji piekrist tiem komentētājiem, kuri šo ZZS neveiksmi izskaidro ar Kulberga un AS popularitātes pieaugumu, jo abiem šiem spēkiem elektorāts stipri pārklājas. Taču, manuprāt, ne mazāk svarīgs ir kāds cits aspekts. Liela ZZS problēma ir tā, ka viņi paši ir noticējuši politiskajās aprindās populārajai versijai, ka vēlēšanās visu izšķirot ekonomiskas dabas jautājumi. Tāpēc uzsvars tiek likts uz praktiskās ekonomikas problemātiku, uz cīņu par samazinātu PVN pārtikai un citām tamlīdzīgām darbībām, kas it kā atvieglo “vienkāršo” cilvēku dzīvi.
Var jau būt, ka citur pasaulē ir citādāk, bet Latvijā politisko izvēli cilvēki lielākoties izdara nevis pēc ekonomiskajiem uzstādījumiem un darbiem, bet gan pēc politiskā tēla pievilcības. Uzsveru, tēla, nevis reālā cilvēka vai partijas programmas pievilcības.
Par Ušakovu savulaik daudzi balsoja ne jau tāpēc, ka viņš iedeva pensionāriem par brīvu braukšanu pilsētas sabiedriskajā transportā, bet gan tāpēc, ka viņš 9. maijā gāja likt ziedus pie nu jau nojauktā pieminekļa un vispār bija izskatīgs, simpātisks puisis, kurš atstāja lāga cilvēka iespaidu. Katrs pats pie sevis var padomāt, cik daudzi nobalsotu par “Saskaņu”, teiksim, 2014. gada Saeimas vēlēšanās, ja pirms tam Ušakovs publiski paziņotu, ka 9. maijā vairs nekur ziedus nenesīs un Putins ir agresors. Pat ja solītu atcelt PVN visiem komunālajiem maksājumiem un iedotu bezmaksas sabiedrisko transportu visiem.
Ja tu atsevišķām pārtikas precēm samazini PVN no 21% uz 12%, tad varbūt tev kāds par to arī pateiks paldies, bet neceri, ka tāpēc par tevi ies un balsos. Kulbergs nevienam vēl neko nav iedevis un arī nesola dot. Tieši otrādi, sola ņemt nost. Taupības vārdā. Kā redzams, tas strādā. Ja ņem nost citam, tad “vienkāršais cilvēks” sajūsmināti aplaudē. Tā tas ir bijis kopš Homēra laikiem, un kopš tiem laikiem nekas daudz nav mainījies.
Ja ZZS grib atgriezties spēlē, tad viņiem ir jāpieslīpē, jāpadara spožāks, oriģinālāks savs tēls. Uzsveru, savs oriģinālais tēls, nevis sakompilēts pa gabaliņam no visiem citiem. Ja šāds tēls tiks radīts un iedzīvināts realitātē, tad šos jūlija aptaujas radītājus ZZS varēs aizmirst kā nelāgu pārpratumu.
