Pēc tam, kad pārsteidzoši ātri un salīdzinoši viegli Andrim Kulbergam izdevās izveidot solidāru 4x4 valdību, šķita, ka vismaz līdz vēlēšanām šī valdība nostrādās bez lieliem satricinājumiem kā tīri tehniska valdība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uzreiz tika panākta vienošanās: ideoloģiski sensitīvus jautājumus neaiztikt. Ar to primāri domājot tā sauktās Stambulas konvencijas denonsēšanu, kura reiz jau tika izmantota iepriekšējās, Evikas Siliņas valdības drupināšanai.
Tagad, kad Kulberga valdība jau nostrādājusi pusotru mēnesi, var teikt, ka diez vai tik mierīgi valdībai izdosies aizvilkt līdz 3. oktobrim. Jā, pagaidām viss izskatās samērā gludi. Valdība, spriežot pēc partiju reitingiem un sabiedrības viedokļu līderu izteikumiem, ir pietiekami populāra, lai neviens politiskais spēks negribētu pozicionēties kā tās klajš iekšējais opozicionārs. Taču nevar nepamanīt arvien pieaugošās pretrunas koalīcijas starpā.
Stambulas konvencijas jautājumu ir sekmīgi izdevies noņemt no darba kārtības, un tas arī zaudējis kādreizējo politisko vilkmi, taču tā vietā ir parādījies cits ne mazāk ass un ne mazāk koalīciju šķeļošs jautājums. Runa ir par attieksmi pret NVO sektoru un tā finansēšanas lietderību no valsts budžeta.
Valdības vadītāja Andra Kulberga pozīcija ir skaidra un ārkārtīgi vienkārša: jāizvērtē katras atsevišķas NVO lietderība, nepieciešamība un tās pienesums sabiedrībai. Atbilstoši šī izvērtējuma rezultātiem tālāk jāskatās par valsts finansējuma lietderību. Ja attiecīgā NVO izrādās tukša parazītorganizācija, tad tai finansējums jāizbeidz, bet ja tā var pārliecinoši pamatot savas darbības lietderību un neaizvietojamību, tad: uz priekšu, tajā skaitā ar valsts līdzfinansējumu.
Kulberga pozīcijas spēks meklējams tās vienkāršumā: mēs jau neesam pret NVO. Tieši otrādi, apsveicam jebkādas pilsoniskās aktivitātes. Tikai vai nu par savu naudu, vai arī pierādiet, ka naudu jums ir vērts dot. Kulbergs preses konferencē pēc tikšanās ar valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču: “Ir slānis ar šīm uzradušamies nevalstiskajām organizācijām, kas met ēnu uz daudzām labām organizācijām. Manuprāt, tas ir gan valdības interesēs, gan sabiedrības interesēs, gan pašu NVO interesēs attīrīt nost no pelavām šīs labās organizācijas, un tas mums visiem nāks par labu.”
Kulberga pozīcija ir tik vienkārša, loģiska un pašsaprotama, ka tai pēc būtības ir grūti iebilst. Nav noslēpums, ka pēdējo divdesmit līdz divdesmit piecu gadu laikā NVO sektors ir varen sazarojis un saplaucis krāšņiem ziediem. Pārāk bieži tukšziežiem. Kā izteicies pats Kulbergs: es nezinu, kur aiziet tie 200 miljoni eiro. Vēlāk pie prezidenta viņš šo summu precizēja uz 169 miljoniem eiro, Valsts kase min skaitli 165 miljoni eiro. Jebkurā gadījumā tā ir summa, kas ir vairāk nekā pietiekama, lai atskanētu skaļi brēcieni, tiklīdz kāds ir uzdrīkstējies kaut tikai ieminēties par šī finansējuma sašaurināšanu.
Pseidoproblēma vai svarīgs jautājums
Kā teikts Ņūtona trešajā likumā: katra darbība izraisa pretdarbību. Asa reakcija no to puses, kurus varētu skart finansējuma lietderības izvērtējums, ir pašsaprotama, taču šis ir tas gadījums, kad notiek skaidra pozicionēšanās arī pa partijām. Robežšķirtne iet tieši pa to pašu līniju kā Stambulas konvencijas gadījumā. Līdz ar to varam runāt par to, ka pamazām iezīmējas Stambulas 2.0 kontūras.
“Jaunā vienotība” (JV) ir strikti NVO pusē, ZZS - tas nav mūsu prioritārais jautājums, bet sliecamies valdības vadītāja virzienā, “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA) iestājas par kārtīgu NVO sektora tīrīšanu, izmēžot no tā visas parazītorganizācijas, kuras šajā sektorā savairojušās.
Situāciju sarežģī (vai varbūt tieši otrādi - palīdz risināt) vēlēšanu tuvums, kas šo NVO jautājumu vēl vairāk politizē un padara par aktuālu priekšvēlēšanu debašu tēmu. Var jau teikt, ka nopietni ekonomiskas dabas jautājumi tiek aizstāti par pseidoproblēmām, bet, ja kāds jautājums ir darba kārtībā, ja par to tiek aktīvi diskutēts sociālajos tīklos un ja par to tiek pieteikta protesta demonstrācija pie Brīvības pieminekļa, tad tā nav nekāda pseidoproblēma. Tas ir jautājums, kurš daudziem šķiet svarīgs, nozīmīgs un kurš cilvēkus patiesi uztrauc, neatkarīgi no tā, cik lielā mērā tas viņus ietekmē personīgi.
Kompromiss ar piesūcekņiem
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pēc tikšanās ar premjeru aicināja šī jautājuma risinājumu nesasteigt, meklēt un atrast kompromisus. Prezidents atrodas visai kutelīgā situācijā. Tā kā viņa saistība ar “Vienotību” nav noliedzama, tad tieši pie viņa autoritātes apelēja NVO aizstāvji - glāb mūs no tā “dzelzs malkas cirtēja” Kulberga. Taču Rinkēvičs tagad vairs nav viens no “Vienotības” līderiem. Tagad viņš ir valsts prezidents, kurš pārstāv visu nāciju. Iestāties par vieniem pret citiem viņš nevar. Tad nu atliek aicināt uz kompromisiem.
Ļoti iespējams, ka tieši tā arī tiks darīts, jo arī Kulbergs nav ieinteresēts savas valdības raustīšanā un ļodzīšanā. Turklāt NVO nav koncentrējušās tikai kādā šaurā nišā. NVO tīklojums skar visu politisko laukumu. No otras puses, aiz nosacītās antiNVO pozīcijas stāv samērā plašas vēlētāju masas, kuras ar aizdomām raugās uz jebkuriem piesūcekņiem, kuri piesūkušies dažādiem fondiem un budžetiem kā gliemji kuģu korpusiem.
Jo tuvāk nāks vēlēšanas, jo biežāk Kulbergam būs jāatbild uz jautājumu: kur palikuši kareivīgie saukļi, ar kuriem stājāties ministru kabineta priekšgalā? Kur darbi? Kur rezultāti? Kur satriektais pretinieks?
Katrs kompromiss, katra atkāpe no Kulberga sākotnējām pozīcijām būs kā ūdens uz to dzirnavām, kas nenogurstoši no abām barikāžu pusēm atkārto: nekas nespēj sagraut esošās sistēmas dzelzsbetona konstrukciju. Tāpēc vai nu mēs, kas to uzspridzinās ar nosacītās politiskās atombumbas palīdzību, vai arī mēs, kuri vislabāk prot orientēties šīs konstrukcijas labirintos.
NVO tēmas aktualizēšanās ir devusi iespēju JV, kā mēdz teikt, “atkal būt spēlē”. Tas JV ir ārkārtīgi svarīgi, jo pēc negaidītās (viņiem pašiem) Siliņas valdības krišanas viņi ilgi atradās politiskā nokdaunā un nespēja atgūties. Tagad šī politiskā spēka aktīvā iesaistīšanās debatēs par NVO tēmu liecina, ka JV pamazām ir sadziedējusi brūces, atkopusies un ir gatava jaunām cīņām.
NVO jautājums ir pirmais, kurš ļauj izgaismot koalīcijas plaisas, bet tas noteikti nebūs pēdējais. To būs arvien vairāk. Mežrūpnieku lieta, mūžīgā apelācija pie Satversmes tiesas kā orākula un citas.
Ja politiku uztveram kā savdabīgu šaha spēli, tad šobrīd (esošās koalīcijas ietvaros) ir izspēlēta tikai atklātnes stadija. Vidus spēle, kurā paveras visplašākās kombināciju iespējas, tikai tagad sākas. Tieši šajā spēles daļā pretinieki pa visu perimetru izliek dažādas lamatas, kurās viegli iekrist politikā mazāk pieredzējušiem spēlētājiem.
Arvien skaidrāk iezīmējas, ka valdošā koalīcija nav vienota komanda, kura iet uz vēlēšanām ar domu par kopīgu uzvaru un kopīgu tālāko darbu. Arvien vairāk redzams, ka cīņa būs asa, nežēlīga, kur katrs pats par sevi. Doma, ka JV ir sista kārts un tagad mēs rullēsim pavisam citādi, var izrādīties dziļi maldīga un iemidzinoša.
