Kā katru gadu, arī šogad oktobrī tiks indeksētas pensijas. Viss atbilstoši likumam, tāpēc šī indeksācija nav ne kāda labdarība, ne arī kāda neizdarība. Viss kā vienmēr. Indeksācija notiek atbilstoši pensijas apmēram. Jo lielāks darba stāžs, jo lielāks pieauguma procents.
Nemainīgi tiek saglabāts tradicionālais princips - jo lielāka pensija, jo lielāks pensijas pieaugums. Objektivitātes labad jāatzīmē, ka pensijas apmērs tiek indeksēts tikai līdz vidējai mēneša algai valstī, kas šogad ir 1589 eiro. Tiem, kam pensija lielāka, indeksē tikai šos 1589 eiro.
Vidējais pensijas pieaugums būšot ap 30 eiro. Ja procentos ieliekam konkrētus skaitļus, tad nav grūti izrēķināt: šie vidējie 30 eiro būs tiem, kuriem līdz šim pensija bijusi ap 600 eiro, bet tiem, kuriem tā ir 1500 eiro, tiem pieaugums būs 75 eiro. Savukārt tiem, kam vecuma pensija ir tikai 150 eiro, tiem klāt piemetīs sešus eiro. Citiem vārdiem, pensiju nevienlīdzība tikai palielināsies.
Šī nevienlīdzība tiek skaidrota ar “sociālo taisnīgumu”. Kas ilgāk un cītīgāk strādājis, kurš veicis lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tam arī vairāk pienākas. Viss it kā pareizi un atbilstoši taisnīguma principiem.
Ne velti lietoju konstrukciju “it kā”, jo pilnībā tiek ignorēts vēsturiskais konteksts. It kā Latvijas valsts un tie Latvijas cilvēki, kas tagad iet pensijā, būtu mierīgi dzīvojuši lineāri plūstošu, būtisku satricinājumu neskartu dzīvi. It kā nebūtu bijusi okupācija, pilnīga sociālekonomiskās iekārtas maiņa, it kā nebūtu IKP sarukums pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā par 50% (ASV “Lielās depresijas” laikā 1929.-1933. gadā ekonomikas kritums bija 27%). It kā nebūtu veselu nozaru krahs un ekonomiskās pārvaldes (nodokļu sistēmas) sabrukums.
Šodienas situācija tiek attiecināta arī uz tiem juku un nabadzības laikiem, kad Latvijā valdīja “mežonīgais kapitālisms” un Latvijas laukus tūkstošiem hektāru platībā klāja “kokvilnas” (ušņu) audzes. VID vēl ilgi pēc tā nodibināšanas 1993. gada 25. decembrī bija visai bezzobains, kas ļāva ne vienam vien uzņēmējiem samērā brīvi nemaksāt sociālās iemaksas par saviem darbiniekiem, bet bezdarbs saglabājās augsts, tāpēc daudzi bija spiesti strādāt tur, kur vispār kaut ko maksāja. Īpaši tas attiecas uz reģioniem, kur vietējos veikalos un gateros cilvēki bija spiesti strādāt bez līgumiem.
Tagad stāstīt, ka palielināt pensijas tiem, kuri deviņdesmitajos gados izkrita no aprites, strādāja gadījuma darbus, sitās, kā prata, esot netaisnība pret tiem, kuri “godīgi” maksāja nodokļus, ir liekulība pārākajā pakāpē. Neviens, izņemot atsevišķus pašnodarbinātos, ne tagad, ne vēl jo vairāk deviņdesmitajos gados pats nekādus nodokļus nemaksāja. Visus nodokļus, izņemot nekustamā īpašuma nodokli, cilvēkiem gan tad, gan tagad atvelk no algas automātiski. Tikpat kā neviens darba devējs nejautāja: vai gribi, lai par tevi maksā sociālās iemaksas, vai negribi. Katrā darbavietā bija sava sistēma, kuru noteica darba devējs. Gribi - strādā, gribi - ne.
Tiem, kuri “juku laikos” turpināja strādāt turpat, kur PSRS laikos - par skolotāju, par ārstu, par ugunsdzēsēju, par ierēdni valsts pārvaldē vai “rajona izpildkomitejā” - lielā mērā paveicās, tāpat kā tiem, kuriem pavērās iespējas privatizēt savus dzīvokļus, iepretim tiem, kuri pēkšņi atradās svešos dzīvokļos, jo šiem dzīvokļiem uzradās “īstie” īpašnieki - entās pakāpes radinieki tiem, kuri skaitījās īpašnieki 1940. gadā (skaitījās, jo ne visi bija nomaksājuši hipotēkas).
Ar to gribu teikt, ka lielu pārmaiņu (juku) laikos daudz ko nosaka nejaušības, veiksme, apstākļu sakritības un daudz kas cits, kas izraisa lielāku vai mazāku “netaisnību”. Tāpēc vēlākos laikos, kad dzīve normalizējas, būtu jāsamazina un jānovērš šo nejaušību un sakritību sekas.
Latvijā “normāla”, daudzmaz sakārtota un daudzmaz pieklājīga dzīve iesākās tikai pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās ES un strauji pieauga iedzīvotāju labklājība. Atcerēsimies, ka šajā laikā uz Rīgu biezā slānī brauca Rietumu (pārsvarā britu) tūristi pēc lētām Austrumeiropas izklaidēm. Tieši šīs britu “vecpuišu ballītes” ar iecienīto urinācijas rituālu pie Brīvības pieminekļa visuzskatāmāk parāda tā brīža Latvijas ekonomisko stāvokli.
Tas, ka cilvēki, kuri Atmodas gados gāja uz demonstrācijām ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, 1989. gada 23. augustā stāvēja Baltijas ceļā un 1991. gada janvārī sēdēja uz barikādēm, sargājot tos, kuri jau 1991. gadā tīri labi saņēma, šobrīd saņem cilvēka normālai izdzīvošanai nepietiekamas pensijas, ir liels mūsu valsts apkaunojums.
Nebūtu slikti viena “salātu pētījuma” par 300 000 eiro vietā uztaisīt pētījumu, kā šodien dzīvo tie provinces cilvēki, kuri 1991. gada janvārī sala uz barikādēm un kuriem tobrīd bija 40 un vairāk gadu. Proti, tie, kuriem turpmākajos gados pēc lauku ekonomiskās transformācijas bija visgrūtāk atrast labi apmaksātu darbu, par kuru vēl turklāt tiktu cītīgi maksātas sociālās iemaksas.
Par to, ka sociālās iemaksas par darba stāžu līdz 1996. gada 1. janvārim tika pārrēķinātas no tām iemaksām, kādas tika veiktas no 1996. līdz 1999. gadam, jau esmu vairākkārt rakstījis, tāpēc šoreiz neatkārtošos. Tas, ka šī kliedzošā, jebkādu loģisko pamatojumu neizturošā netaisnība vēl 30 gadus pēc tās ieviešanas nav novērsta, ir apliecinājums tam, ka mūsu valsts tiek būvēta vienalga uz kādiem, tikai ne uz taisnprātības principiem.
Ja reiz runājam par pensionāriem un viņu interesēm, tad Latvijā ir gluži oficiāla pensionāru pārstāvniecība, nevalstiskā organizācija - Latvijas pensionāru federācija, kura ir partneris sarunās ar valdību. Līdz ar to it kā var teikt, ka pensionāriem ir sava pārstāvniecība augstākajās valsts pārvaldes struktūrās.
Taču atkal - “it kā”, jo, ja mēs būtu līdz galam godīgi, tad šī NVO būtu jāsauc nevis par Latvijas pensionāru federāciju, bet gan par Latvijas lielo pensiju saņēmēju federāciju, jo visās savās izpausmēs viņi vienmēr primāri ir aizstāvējuši lielo pensiju saņēmēju intereses - iestājušies par ar nodokļiem neapliekamo pensiju un indeksācijas griestu paaugstināšanu, tāpat kā par šīs indeksācijas striktu proporcionalitāti.
Galvenā rūpe, ka tikai kādam mazo pensiju saņēmējam netiek iedots kaut kas nepelnīts. Ka tikai kādam, kam pensija mazāka par 200 eiro, tā netiktu palielināta vairāk kā par 10 eiro, jo tas smagi sāpinātu tos, kuri “cītīgi strādājuši un maksājuši nodokļus”.
Šī nabadzīgo pensionāru “sodīšana” vienmēr tiek skaidrota un attaisnota ar vienu un to pašu - sociālo taisnīgumu. Tas, kurš esot kārtīgi strādājis un “maksājis” nodokļus, esot pelnījis lielāku pensiju nekā tas, kurš nekur kārtīgi nav strādājis, dzēris, strādājis gadījuma darbus un nav domājis par savām vecumdienām.
Vai tad kāds šo principu apstrīd? Vai tad kāds prasa, lai tam, kam pensija ir 150 eiro, tā tiktu pielīdzināta tiem, kam tagad tā ir 1500 eiro, un abiem iedotu kaut ko pa vidu - 800 eiro? Neviens neko tādu ne prasa, ne domā prasīt. Vienkārši esam jau sasnieguši tādu vispārējās labklājības līmeni un sociālās attīstības līmeni, kad iespējams mainīt pensiju indeksācijas fundamentālo jēgu.
Ja reiz gribam skaitīties attīstīta Rietumu valsts, tad ar katru pensiju indeksācijas gadu būtu nevis jāpalielina plaisa starp mazajām un lielajām (vidējām) pensijām, bet gan tā jāsamazina. Indeksējot pensijas un tās palielinot vispārējā kārtībā, būtu atsevišķi jāpalielina piemaksas pie tām pensijām, kuras ir zem izdzīvošanas minimuma.
Tā, lai plaisa starp “normālajām” un mazajām pensijām nepalielinātos vēl vairāk, jo tiem, kuriem pensija šobrīd ir zem 200 eiro, visticamāk, arī agrāk nekāda vieglā dzīve nav bijusi. Kāpēc viņus vēl mocīt tagad vecumdienās, turot necilvēcīgā nabadzībā? Kāpēc uzturēt un vilkt tālāk nākotnē šo mazisko, viduslaiku tirgus plača ļauno prieciņu: saņem, grēciniek, ko esi pelnījis.
