Ukrainas vēstnieks Apvienotajā Karalistē un bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs vēstnieku sanāksmē Kijivā izteica šaubas par to, vai Ukraina jebkad pievienosies NATO. Šī ziņa, kuru pēc klātesošo liecībām publicēja izdevums “Europian Pravda”, izraisīja ļoti pretrunīgu reakciju.
“Es lieliski pazīstu NATO. 12 gadus es personīgi strādāju pie tā, lai mēs apgūtu NATO standartus, un katru gadu dzirdēju pasakas par to, ka mēs pavisam drīz pievienosimies NATO. Diemžēl mēs nekad nepievienosimies,” teicis Zalužnijs. Viņaprāt, problēma esot tā, ka NATO standarti neatbilst mūsdienu standartiem: “Ar to Ukrainas bruņoto spēku attīstības līmeni, kādu esam sasnieguši, nav iespējams pievienoties organizācijai, kas vadās pēc Otrā pasaules kara doktrīnām. [..] NATO, visticamāk, paliks pašreizējā formā un nākamos 12 gadus, tāpat kā savulaik Ukraina, pavadīs, pārejot uz standartiem, kas tai jāsasniedz, lai sasniegtu kaut pusi no Krievijas līmeņa.”
Pēc šīs publikācijas Ukrainas Ārlietu ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka Zalužnija vārdi esot izrauti no konteksta un Ukrainas kurss uz pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei paliekot nemainīgs.
Tagad Zalužnijs ir precizējis savus komentārus. Viņš uzsver, ka 2019. gadā bijis galvenais Ukrainas bruņoto spēku pārejas uz NATO standartiem atbalstītājs, kas tolaik izsauca lielu kritiku, taču tagad, “ja skatāmies no politiskā viedokļa, rodas daudzi jautājumi par NATO kā bloku, kam būtu jāsargā vecā pasaule”.
Zalužnijs atzīmē: “Notiek zinātniski tehnoloģiskais progress. 2026. gadā Ukraina izmantoja visu veidu ieročus, nu, izņemot, iespējams, “Tomahawk” raķetes, kodolieročus, lidmašīnu bāzes kuģus un F-35, kas ir NATO arsenālā. Resursi ir izsmelti. Krievija tam visam ir atradusi pretlīdzekļus. [..] Šobrīd notiekošais karš ir pacēlis Ukrainas bruņotos spēkus pilnīgi citā līmenī, tāpēc NATO nav citas izvēles kā vien pieņemt pilnīgi citus standartus.” Zalužnijs rosina domāt par jaunu Eiropas drošības arhitektūru: “Mums ir nepieciešams pilnīgi jauns drošības bloks, visticamāk, ar teritoriālu saikni ar Eiropu. Pilnīgi jauns.”
Runas par to, ka nepieciešama jauna Eiropas drošības sistēma, aktualizējās pēc tam, kad par ASV prezidentu kļuva Donalds Tramps, kurš visai atklāti lika saprast: Eiropas drošība ir pašas Eiropas ziņā.
Jaunā ASV militārā doktrīna konkrētā dokumentā tika formulēta 2025. gada 5. decembrī publicētajā ASV Nacionālās drošības stratēģijā, kurā uzsvars likts uz ASV dominanci Rietumu puslodē un Ķīnas hegemonijas novēršanu Klusā okeāna telpā un arī citur pasaulē. Atbilstoši šai stratēģijai Eiropai ASV nodrošina tikai aizsardzību pret kodolieroču uzbrukumu. Vismaz uz papīra.
Militārais spēks - pārvērtēts
Ja pēc Krievijas iecerētā zibenskara - “Kijiva trijās dienās” - izgāšanās atklājās “pasaules otrās stiprākās armijas” patiesais vājums un nespēja realizēt pat salīdzinoši vieglus uzdevumus, tad pēc ASV - Irānas karadarbības pirmajiem mēnešiem rodas zināmās šaubas arī par “pasaulē visstiprākās armijas” patiesajām kaujas spējām.
Ja ASV ir iztērējušas 65% savu “Patriot” pārtvērējraķešu krājumu, gandrīz pusi “Tomahawk” spārnoto raķešu (vairāk nekā 1000), gandrīz visas ATACMS raķetes un tā arī nav spējušas nodrošināt brīvu kuģu kustību caur Hormuza jūras šaurumu, tad rodas jautājums, cik lielā mērā Eiropa ir nodrošināta pret Krievijas raķešu un citu hibrīdkara elementu triecieniem? Vai Eiropa spēj sevi pret tiem nodrošināt, ja uz ASV paļauties vairs nevar?
Jā, šobrīd Krievijas raķetes katru nakti lido uz Kijivu un citām Ukrainas pilsētām. Tai skaitā ballistiskās raķetes, pret kurām Ukrainai pagaidām nav citu pretlīdzekļu kā vien neesošās “Patriot” pārtvērējraķetes. Krievijai nav lieku raķešu, kuras raidīt uz Eiropas NATO valstu mērķiem. Taču tas ir tikai līdz brīdim, kamēr Ukraina turas.
Tramps atsakās Ukrainai pārdot “Patriot” pārtvērējraķetes, visai ciniski sakot: mums pašiem vajag. Pat ja viņam taisnība, ir aptuveni skaidrs, ka līdzīgu atbildi varētu sagaidīt arī jebkurš cits Eiropas partneris, ja viņam tāda problēma rastos. Tāpat var rasties jautājums, vai Trampu uz bezjēdzīgo karu ar Irānu nepaskubināja cilvēki no viņa apkārtnes, kas regulāri brauca uz Maskavu tikties ar Kremļa saimnieku?
Eiropas hroniskais un dziļi ielaistais vājums liek uzdot pašu galveno jautājumu: cik lielā mērā tās miljardiem eiro lielās investīcijas, kas pēdējos gados ieguldītas bruņoto spēku attīstībā un militārajā industrijā, atbilst šodienas kara prasībām? Vai tikai nenotiek naudas tērēšana Zalužnija minēto Otrā pasaules kara standartu atražošanai? Vai miljardi netiek izgāzti ārkārtīgi dārgo tanku un citas smagās tehnikas ražošanai? Vai šodienas iepirkumi būs aktuāli arī pēc vairākiem gadiem, kad šodienas konkursu uzvarētāji valsts pasūtījumu naudu būs pārvērtuši reālos “dzelžos”?
Nepieciešamība spiež rīkoties
Atbildes uz šiem jautājumiem nav, un pat teorētiski tās neviens nevar dot, jo ir viena lieta, kad tev uz galvas katru nakti krīt bumbas un sprāgst raķetes, un pavisam cita, ja nekas tāds nenotiek un ir tikai abstrakti draudi, ka tas kaut kad nākotnē varētu notikt.
Pirmajā gadījumā tu visus savus spēkus un resursus (uzsveru, visus un vēl vairāk) vērs uz to, lai 24/7 režīmā atrastu veidu, kā šos apdraudējumus novērst. Nav šaubu, ka Ukraina agrāk vai vēlāk atrisinās ballistisko raķešu jautājumu, tāpat kā Krievija savu objektu aizsardzību savā teritorijā, bet tad arī būs izgudroti jau citi apdraudējumu veidi.
Savukārt otrajā gadījumā (kad bumbas uz galvām nekrīt) tu regulāri sasauc darba grupas, izstrādā stratēģijas, koncepcijas, doktrīnas un “strādā” pie potenciālo draudu minimizācijas. Citiem vārdiem, nedari neko. Mūsu premjera vārdiem runājot, ražo nevienam nevajadzīgu “sūdu” un “mēslu”. Ķeksītim.
Vai ir iespējas kaut ko darīt patiesi vajadzīgu, ja “bumbas uz galvas nekrīt”? Diemžēl cilvēka daba ir tā iekārtota, ka šādas iespējas nav. Tā būtu pārcilvēciska, nepieredzēta varonība, ja kāds miera apstākļos sāktu rīkoties tā, it kā ārā aiz loga plosītos karš.
Var tikai atgādināt, ka 1943. gadā ASV budžeta deficīts sasniedza 27% (!) no IKP. Turklāt uz pašu ASV teritoriju (izņemot Pērlhārboras kara bāzi Havaju salās) nebija nokritusi neviena bumba. Valsts dzīvoja normālu, ikdienas dzīvi. Šobrīd Latvijā politiskais pieprasījums ir pēc 0% budžeta deficīta, nevis pēc kaut kādiem lielākiem tēriņiem.
Ja citās NATO valstīs tik sakāpināta uzmanība budžeta deficīta jautājumam nav vērojama, tad arī tur cilvēki grib naudu tērēt tam, kas viņu labklājību vairo, nevis jaunu raķešu izstādei un ražošanai. Turklāt, kā jau minēju, pieaugoša militāro izdevumu līkne miera apstākļos vēl negarantē pieaugošu militāro spēku, jo miera laikos nauda parasti tiek tērēta pēc pazaudēto atslēgu principa. Tas ir, atslēgas tiek meklētas nevis tur, kur tās varētu būt, bet zem lampas, kur gaišāks. Proti, nauda tērēta nevis tur, kur vairāk vajag, bet gan tur, kur vieglāk to iztērēt. Atcerēsimies, mūsu pašu “Militarizētās tēlniecības kompozīcijas” (tanka uz postamenta) izveidi pie Ādažu militārās bāzes ieejas.
Lai viss neizskatītos tik drūmi, labā ziņa ir tā, ka tā militārās industrijas attīstība, kura vērojama Eiropā un arī Latvijā, rada stingru bāzi, lai kritiskā brīdī ātri pārorientētos uz aktuāli nepieciešamās militārās produkcijas ražošanu, neatkarīgi no tā, cik šobrīd tur saražotā produkcija būs noderīga karadarbības gadījumā. Jaunas aizsardzības rūpnīcas nebūs jābūvē tukšā vietā. Tās jau būs gatavas.
