Taupības apstākļos, kad jādomā par katru centu, svarīgi ir šo “centu skaitīšanu” nepārvērst par slimīgi sīkmanīgu skopulību. Tāpēc jāprot nodalīt: kad stingra taupība ir jēgpilna un pamatota, bet kad tā iegūst neveselīgu raksturu.
Šonedēļ aktualizējās divi gadījumi, kurus var ierindot šo “centu skaitīšanas” kategorijā. Valdības vadītāja Andra Kulberga ierosme izbeigt apmaksāt Memoranda padomes sēžu apmeklēšanu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) plāns iekasēt trīs eiro par bibliotēkas ēkas apskati. Gan vienā, gan otrā gadījumā var jautāt: cik tad daudz naudas tur izdosies ietaupīt vai iekasēt? Tās taču tīrās kapeikas. Vai vispār ir vērts ko sākt?
Ja raugāmies vienīgi no finanšu apsvērumiem, tad tieši tā tas arī ir. Nemaksājot par Memoranda padomes sēžu apmeklēšanu, ietaupījums valsts budžetā būs mazāk nekā mikroskopisks. LNB ieejas maksas ieviešana pašai bibliotēkai varbūt dos kaut ko vairāk par mikroskopisku labumu un ļaus tur strādājošiem uzstādīt papildus kādu kafijas automātu vai pat pielikt pārdesmit eiro pie algas. Tomēr jāatzīst, ka šie “pārdesmit eiro” pie algas būtu jāpieliek no citiem avotiem. Teiksim, no ietaupītās naudas par atsevišķu NVO finansējuma apturēšanu.
Taču jebkurā gadījumā šī “kapeiku skaitīšana” mūs noved maldīgos sānceļos. Priekšplānā jāizvirza principiāli apsvērumi. Var pat teikt, simboliski. Tieši no šī aspekta būtu jāskata šie finansiāli it kā mazietilpīgie jautājumi. Ne tik daudz kā naudas jautājumi, bet vairāk kā simboliski signāli.
Kad premjers saka, ka par Memoranda padomes sēžu apmeklēšanu tā dalībniekiem vairs nemaksās, tad viņš nevis ietaupa pāris simtu vai pat tūkstošu eiro, bet raida skaidru, nepārprotamu signālu - tām organizācijām, uz kurām krīt aizdomu ēna par to parazītisko dabu, jāpieraujas. Labie laiki, kad, sēžot kafejnīcā, varēja rakstīt projektu pieteikumus un bez bēdu slaukt valsts budžetu, ir beigušies. Vai nu pierādiet savu lietderību un neaizvietojamību, vai arī dzīvojiet no savas pašu nopelnītās naudas. Uz valsts budžeta pusi savus kaklus (knābjus) vairs nestaipiet.
Tā un tikai tā jāskatās uz šo premjera iniciatīvu. Tieši tas pats attiecas uz trijiem eiro par LNB apmeklējumu. Uzreiz jāpaskaidro, ka šie trīs eiro ir tikai viens pārskatītā cenrāža punkts un to šeit piesaucu tieši kā pašu simboliskāko no visiem punktiem, jo šie trīs eiro ir skaidrs un Latvijas gadījumā raksturīgs signāls.
Tikai viens piemērs. Londonā visi muzeji ar vispārnacionālu, izglītojošu raksturu ir par brīvu. Ej Nacionālajā galerijā un baudi augstākā līmeņa mākslu par brīvu. Tas pats attiecas uz Britu muzeju (to pašu, kura lasītavās Kārlis Markss rakstīja savu “Kapitālu”), uz Zinātnes muzeju un daudziem citiem. Par naudu ir komercmuzeji - Šerloka Holmsa muzejs, Tiso kundzes vaska figūru muzejs, Teita muzejs un citi.
Britu galvaspilsētas signāls apkārtējai sabiedrībai ir skaidrs un tiešs - gudri cilvēki mums ir vajadzīgi, mēs viņus turam augstā godā un lolojam. Tajā pašā Nacionālajā galerijā publika pat vizuāli izskatās pavisam citādi nekā tās ārpusē - Trafalgara laukumā. Ņemot vērā to, ka par ieeju muzejā nav jāmaksā, tas ir nedaudz neparasti, bet acīmredzot telpas saturs nosaka kontingentu. Londona it kā saka pasaulei: mēs rēķināmies, ka gudri cilvēki ģenerēs vairāk naudas, nekā varam iekasēt no biļešu pārdošanas.
Pretēja situācija ir daudzās trešās pasaules valstīs, kur cenšas noplēst no tūristiem deviņas ādas par katra akmens krāvuma apskati (kas tiek uzdots par vēsturiski ārkārtīgi nozīmīgu vietu). Objektivitātes labad jāatzīst, ka šī mode prasīt naudu par jebko, par ko vien var paprasīt, diemžēl ir raksturīga arī bagātām, attīstītām valstīm.
Tomēr bibliotēkas, ja tās ir publiski pieejamas, parasti ir apskatāmas bez maksas. Tas attiecas arī uz tādām valstīm, kur parasti viss ir par maksu, kā, piemēram, ASV un Francija. Slavenajā Vašingtonas ASV Kongresa bibliotēkā var ieiet un to apskatīt (bez iespējas ieiet lasītavu zālēs) bez maksas. Tas pats attiecas uz Francijas nacionālo bibliotēku Parīzē.
Šī attīstītajā pasaulē pieņemtā demonstratīvā naudas neņemšana par bibliotēku apskati izskaidrojama tieši ar šo sapratni: lielās nacionālās bibliotēkas simbolizē nācijas gudrību krātuves, valsts intelektuālo kapacitāti, neatkarīgi no tā, cik mūsdienu digitālajā pasaulē tās ir funkcionāli nepieciešamas. Arī tad, kad pirms divdesmit un vairāk gadiem tika diskutēts par LNB būvi (šīs diskusijas ilga vairāk nekā desmit gadus), galvenais arguments par labu šī objekta būvei bija tieši simboliskais. Nav iedomājama moderna, attīstīta nācija bez savas lielas centrālās bibliotēkas - gaismas pils.
Šis aspekts obligāti jāatceras, jo mūsu LNB tika būvēta jau jaunajos interneta laikos, kad bija skaidrs - drukātajām grāmatām agrākās nozīmes vairs nebūs. Šī celtne tika būvēta tieši kā gaismas un gudrības simbols. Kā Latvijas gudrās nākotnes simbols.
Tagad šo simbolu grasās pārdot par trijiem eiro. Gribētos atgādināt, ka jebkura simbola iekšējā jauda saglabājas tikai tik ilgi, kamēr tas neatrodas tirgū. Kamēr to nevar ne nopirkt, ne pārdot (plašākā izpratnē). Tiklīdz simbols kļūst par komercproduktu, tā idejiskā vērtība mainās. Pat ne devalvējas, bet mainās.
Šie trīs eiro, bez šaubām, nav tā nauda, par kuras iekasēšanu būtu jāceļ brēka no tīri finansiālā aspekta. Tā ir niecīga summa katram atsevišķam LNB apmeklētājam, bet šie trīs eiro ļoti uzskatāmi parāda to vietu, kurā Latvijā atrodas zinātne, izglītība, gudrība.
