Latgales vēlēšanu apgabala “Progresīvo” (PRO) deputātu kandidātu saraksta pirmā numura – Leilas Rasimas – sapīšanās skaidrojumos par saviem nekustamajiem īpašumiem un saņemtajām kompensācijām zīmīgas ar to šķietamo vientiesību, kāda raksturīga paštaisniem cilvēkiem, kuri ir nesatricināmi pārliecināti par savu godaprātu, labajiem nodomiem un pašiedomāto nimbu virs galvas. Tāpēc, viņuprāt, viss, ko viņi dara, ir taisnīgs un apgarots, bet visi, kas viņiem kaut ko pārmet – nekrietni nelieši, ļaundari, kas pasaulei (tas ir, viņiem) novēl tikai sliktu.
Kas īsti notika? Rasimai kopumā pieder četri dzīvokļi. Trīs Rēzeknē un viens Rīgā. Vismaz vienu Rēzeknē viņa izīrē platformā “airbnb”. Vienlaikus viņa saņem Saeimas deputāta kompensāciju par dzīves vietas neesamību Rīgā - 610 eiro mēnesī. Kad viņai tika pārmests: kā tad tā, jums ir dzīvoklis Rīgā, bet jūs saņemat kompensāciju par dzīvokļa īrēšanu, tad Rasima uz to atbildēja, ka dzīvoklis Rīgā gan esot uz viņas vārda, bet tajā viņa nekad neesot dzīvojusi, jo tur dzīvojot viņas māte.
Taču drīz vien parādījās ziņas (pagaidām tās ne pati Rasima, ne viņas māte nav apgāzušas kā nepatiesas), ka viņas māte strādājot Viļānos skolā un diez vai brauc uz darbu no Rīgas, radot aizdomas, ka arī Rīgas dzīvoklis tiek izīrēts vai kā citādi “tur ne viss ir tīrs”.
Ar katru nākamo reizi, kad Rasima centās kaut ko skaidrot, viņa arvien vairāk sapinās, teiksim uzmanīgi, neskaidrībās un nesakritībās, līdz šo neskaidrību un nesakritību kamolu uzņēmās atšķetināt KNAB, uzsākot pārbaudes procedūru.
Šis Rasimas dzīvesvietas kompensācijas jautājums skatāms no vairākiem skatupunktiem. No vispārpolitiskā, tā dēvētā kompensāciju jautājuma un partejiski politiskā, jo “Rasimas lieta” var būtiski ietekmēt PRO rezultātus vēlēšanās. Ņemot vērā to, ka pēc vēlēšanām, veidojot koalīciju, izšķiroša varētu būt katra balss, pat dažu mandātu zaudējums varētu būt izšķirošs: vai PRO būs pozīcijā vai opozīcijā. Atsevišķi vēl būtu skatāms juridiskais aspekts, bet to atstāsim KNAB kompetencē.
Dažādas deputātu kompensācijas un privilēģijas pēdējo desmitgažu laikā ir saplaukušas milzu apmēros visā pasaulē. Priekšzīmi šajā procesā rāda ES, kur parlamentāriešiem ir ļoti iespaidīgas kompensācijas (par transportu, par īri, reprezentācijām, viesu uzņemšanai, atlaišanas pabalsti utt.) pie vienlaikus pavisam niecīgas atbildības (Eiroparlamenta deputāti īsti ne par ko neatbild un faktiski arī maz par ko lemj).
Var teikt, ka dažādu rangu politiķu privilēģijas (kompensācijas) ir viena no tām lietām, kuru dēļ sabiedrībā ir strauji pieaudzis pieprasījums pēc pārmaiņām. Pieprasījums pēc vecās, stagnātiskās politikas nomaiņas pret jaunu, svaigāku skatījumu. Var prognozēt, ka arī pie mums pieaugs prasības mazināt siltumnīcas apstākļus deputātiem un privilēģiju atcelšana jau drīz nonāks politiskās darba kārtības augšdaļā.
Ja šis privilēģiju/kompensāciju jautājums, visticamāk, būs tikai nākamās Saeimas jautājums, tad “Rasimas lietas” ietekme uz PRO politisko tēlu būs izšķiroša jau pavisam drīz - 3. oktobra vēlēšanās. PRO tēls, iespējams, ir pats pretrunīgākais starp visiem politiskajiem spēkiem, kuri piedalās vēlēšanās. Ar to saprotot milzīgās atšķirības, kā šo spēku redz no vienas puses viņi paši un viņu atbalstītāji, un no otras puses tie, kuri par PRO ne tikai ne mūžam nebalsotu, bet pat nesaprot, kā kāds par viņiem var balsot.
Ja paši PRO dalībnieki un viņu aktīvie atbalstītāji cenšas uzdoties par stāvošiem morāli ētiskā pauguriņa virsotnē, kuram apkārt bango vispārējais nekrietnības un dubļu okeāns, tad viņu oponenti šo spēku redz kā kaut ko pilnīgi pretēju - nepieņemamu un atgrūdošu. Viņiem Rasimas gadījums ir kārtējais apliecinājums, ka PRO ir tīrs, destilēts ļaunums.
Tiem, kuri PRO uztver kā vienīgo īsto, uz nākotni, uz Eiropu orientēto spēku, tādas sīkas blēdībiņas, kādas, iespējams, pieļāvusi Rasima, ir piedodamas “lielā, gaišā mērķa” vārdā. Nevarot taču šos “niekus” salīdzināt ar citās partijās esošo “īsto blēžu” afērām. Šādi domājošu cilvēku izvēli balsošanas kabīnē Rasimas “šmuce” neietekmēs ne par mata tiesu.
Taču ir ļoti daudzi, kuri joprojām svārstās un vēl nav līdz galam izlēmuši, par ko balsot. Turklāt Latvijā ir liels to balsotāju īpatsvars, kas savu izvēli izdara pēc “mazākā ļaunuma” principa. Jāskatās, kurš mazāk kaitīgs, par to tad arī balsošu.
Šeit svarīgi precizēt, kādu politisko tēlu PRO no sevis lipina. Par stāvēšanu morālā pauguriņa virsotnē jau minēju, bet tas ir tā - vispārināti. Konkrētāk viņi sevi uzdod par modernās, eiropeiskās biznesa un savstarpējo attiecību kultūras nesējiem, kuri gribētu šajā Austrumeiropas nostūrī dzīvojošajiem postpadomju ļautiņiem atnest mūsdienu civilizācijas uzvedības standartus. Proti, savākt un šķirot aiz sevis atkritumus, likumpaklausīgi maksāt nodokļus, necensties apmānīt (uzmest) valsti un savus līdzcilvēkus un ar to vēl lepoties. Gan ikdienā, gan biznesa darījumos. Tādu viņi gribētu redzēt savas partijas tēlu politisko tēlu galerijā.
Rasimas gadījums šo tēlu grauj visos līmeņos. Lai kādus attaisnojumus viņa tagad stāstītu, tie nekādi neiet kopā ar pašu godprātības ideju - būt godīgam un pareizam, vispirms pašam pret sevi. Ja jau esi tik godprātīgs, tad centieni atrast kādus likumdošanas caurumus, lai kaut ko nesamaksātu vai kaut ko nepelnīti iegūtu, ir nodevība pašam pret sevi. Gluži kā paņemt ceļmalā uz galda noliktu ābolu turzu un neiemest blakus esošajā kastītē attiecīgo naudas summiņu. Neviens jau nesodīs un pakaļ nedzīsies, bet paša acīs būsi niecība, kas par kapeiku savu pašcieņu pārdevis.
Lai arī Rasimas gadījumā, ja atklāsies kaut kādas nesakritības amatpersonu ienākumu deklarācijā, nodokļu nomaksās par izīrētajiem īpašumiem vai kādas citas blēdības, ir iespējamas arī nopietnākas juridiskās konsekvences, galvenais Rasimas politiskais pārkāpums ir tas, ka viņa ir uzvedusies tā, kā viņas partija pārmet citiem. Tā vien izskatās, ka šāda “shēmošana” Rasimai nav sveša pēc pašas būtības.
Nav šaubu, ka šis Rasimas gadījums tiks citu politisko spēku izmantots un līdz vēlēšanām bieži piesaukts, lai izgaisinātu pašu PRO uzturēto mītu par savu ekskluzīvo “progresivitāti”. Rasimas lieta vairāk nekā jebkas cits parāda: tādi paši cilvēki, kuriem savs paša krekls (maks; bankas konts) vistuvākais, vien esat. Tikai vēl vairāk liekulīgi, melīgi un sirds dziļumos nepatiesi. Svētulīgi kā Oļiņiete brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki”. Tikpat nejauki un nepatīkami. Sīknaudā iemainījuši savu pašpasludināto “augsto morāli”.
PRO politiskajai vadībai ir divas iespējas. Vai nu izteikt nosodījumu un norobežoties no savas “melnās avs”, vai arī izlikties, ka nekas nav noticis un visi šie apvainojumi ir konkurentu nelietīgas insinuācijas. Vismaz pagaidām viss liecina, ka PRO ir izvēlējušies otro variantu, kas vēl vairāk apstiprina pieņēmumu - visi jūs tur pār vienu kārti metami: ka tikai var kaut ko nošmaukt, kaut ko noblēdīt un kādu santīmiņu no valsts izmānīt. Visi vienādi.
Kā Džordža Orvela romāna “Dzīvnieku ferma” slavenajā beigu frāzē: “Un viņi skatījās no cūkas uz cilvēku un no cilvēka uz cūku, un atkal no cūkas uz cilvēku, bet jau vairs nebija iespējams atšķirt, kurš ir kurš.”
