Igaunija joprojām gaida jaunās Latvijas valdības oficiālo nostāju par projektu “Rail Baltica” un atbildi uz jautājumu, vai Rīgai ir plāni mainīt savus dzelzceļa būvniecības plānus, vēsta Igaunijas sabiedriskais medijs (ERR), atsaucoties uz Igaunijas infrastruktūras ministra Kuldara Leisa izteikumiem. Līdzīgas prasības izsaka arī “Rail Baltica Estonia” valdes priekšsēdētājs Anvars Salomets.
Šis nav pirmais igauņu izteiktais pārmetums par Latvijas “gumijas vilkšanu”. Pēdējā laikā (kopš Latvijā mainījās valdība) tie izskan ar apbrīnojamu regularitāti, un to jau var uztvert kā zināmu kampaņu. Atcerēsimies, ka arī bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess maijā atļāvās pārmest Latvijai gausumu un pat izteikt mājienus par korupcijas riskiem projekta Latvijas daļā.
Nav pat tik svarīgi, vai tā patiešām ir organizēta kampaņa vai vienkārši spontāna reakcija uz to, ka Latvija uz “Rail Baltica” projektu raugās arvien atturīgāk. Nav noslēpjama arvien pieaugošā atšķirība Igaunijas un Latvijas skatījumā uz šo projektu. Ja Igaunijā joprojām saglabājusies zināma eiforija par topošo dzelzceļa līniju, tad Latvijā pieaug skepse, kuru neviens necenšas īpaši slēpt. Tieši otrādi - notiek mēģinājumi atrast veidu, kā minimizēt šī projekta izmaksas.
Ja Igaunijā joprojām tiek uzturēta pārliecība, ka līdz 2030. gadam, kad pēc oficiālajiem plāniem paredzēts pabeigt “Rail Baltica” pirmo kārtu, tas tiks [no Igaunijas puses] izdarīts (Salomets: uzņēmums tehniski ir nodrošinājis dzelzceļa pabeigšanas un atklāšanas jaudu līdz 2030. gadam), tad Latvijas amatpersonas - gan valdības, gan “Rail Baltica” līmenī - visai nepārprotami liek saprast, ka līdz 2030. gadam tas netiks izdarīts.
Gan Latvijas valdības vadītājs Andris Kulbergs, gan “Rail Baltica” kopuzņēmuma “RB Rail” padomes priekšsēdētājs Matīss Paegle ir faktiski atzinuši, ka pabeigt trasi līdz 2030. gadam nav reāli (nav pat teorētiski iespējams - M. Paegle). Kā reālāks (bet arī ne 100%) tiek nosaukts 2035. gads.
Taču visi izteikumi par 2030. gada neiespējamību un citiem termiņiem ir tikai neformālas frāzes. Nekur Latvijas atbildīgās amatpersonas nav oficiāli, ar kādu parakstītu dokumentu atzinušas, ka atsakās no saistībām pabeigt trases pirmo kārtu līdz 2030. gadam.
Igaunija uzsver, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi no valsts budžeta izstrādāšanas viedokļa, jo, kā norāda Salomets, “šim gadam ir pieņemti lēmumi par valsts finansējumu, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību grafikam, savukārt lēmumi par nākamo gadu vēl nav pieņemti. Šie lēmumi ir gaidāmi rudenī, kad tiks sagatavots 2027. gada valsts budžets. No būvdarbu grafika viedokļa ir svarīgi uzsvērt, ka 2030. gada decembris joprojām ir tehniski sasniedzams”.
Ja Latvija oficiāli atzītu, ka trases pirmās kārtas pabeigšana līdz 2030. gada beigām tiek pilnībā noņemta no darba kārtības, tad Igaunijai būtu formāls pamats veikt korekcijas savos budžeta plānos. Tajā pašā laikā var saprast arī mūsu amatpersonas, kuras nevēlas būt tās, kas nāk klajā ar “slikto” ziņu.
Paegle ir publiski atzinis, ka Latvijai trūkst 3,7 miljardu eiro, kas nepieciešami, lai pabeigtu projektu, bet jaunās Kulberga valdības pozīcija ir tāda, ka šādu summu akumulēt “par katru cenu” un “grūst iekšā” visai neskaidras atdeves projektā nav lietderīgi, tāpēc to darīt nedrīkst.
Jāatzīst, ka par spīti optimistiskajam entuziasmam, kas valda Igaunijas politiskajā šķirā un lielā daļā sabiedrības, arī tur vērojamas finansējuma problēmas.
Saskaņā ar paša “Rail Baltica Estonia” sniegto informāciju, Igaunija 2027. gadā plāno veikt būvdarbus 686 miljonu eiro apmērā, taču no šīs summas līdz šim ir nodrošināti tikai 493 miljoni eiro. Valdība mēģinās panākt trūkstošās summas piešķiršanu valsts budžeta apspriežu laikā rudens sākumā. “Diemžēl tā ir mūsu projekta darbības specifika: lēmumi par budžetu tiek pieņemti katru gadu atsevišķi,” norāda Salomets.
Infrastruktūras ministrs Leiss, atbilstoši Igaunijā valdošajai (pamatplūsmas) nostājai, nebeidz atgādināt, ka ““Rail Baltica” ir Igaunijas prioritāte, tādēļ Igaunijā nekas netiks aizkavēts finansējuma dēļ”. Viss tiekot kontrolēts, Leiss pārliecinoši apgalvo un norāda, ka bažas radot vienīgi neskaidrība Latvijā.
“Tā kā mēs visi līdz šim esam apņēmušies pabeigt projektu līdz 2030. gadam, ja kāda valsts vēlas to mainīt, tas ir jāapspriež savā starpā un ar Eiropas Komisiju,” ERR norādīja ministrs un piebilda, ka nav noteikts konkrēts datums, kad jāsaņem Latvijas atbilde. Igaunijai neesot nekādas informācijas par to, kad tas varētu notikt. Sākotnēji bijušas runas par augustu, taču tagad tiekot minēts septembris.
“Es pats cerēju, ka pēc valdības maiņas Latvijā - ņemot vērā, ka jaunais premjerministrs ir bijušais “Rail Baltica” parlamentārās izmeklēšanas grupas vadītājs un šis jautājums ir viņa prioritāte - drīz vien izkristalizēsies viņu vīzija. Diemžēl tas tā nav noticis,“ atzina ministrs. No savas puses piebildīšu, ka Leiss vienkārši “lej ūdeni”. Kulberga pozīcija jau sen ir izkristalizējusies un skaidri formulēta - naudas, lai trasi pabeigtu līdz 2030. gadam, nav, un mēs nemaz pārāk neiespringsim, lai to sameklētu.
“Attiecībā uz projekta vadību mēs katru dienu sazināmies ar saviem latviešu kolēģiem,” ERR stāsta “Rail Baltica Estonia” vadītājs Salomets. “Tomēr oficiālā nostāja diemžēl ir valdību kompetencē, un, cik man zināms, Latvija nav oficiāli paziņojusi jaunu termiņu, kā arī nav norādījusi, kad to darīs,” atzīst Salomets. Uz ERR jautājumu, vai viņu satrauc Latvijas valdības kavēšanās, Salomets atbildēja, ka, protams, satrauc. “Galu galā, tas ir vienotā sistēmā integrēts projekts,” viņš uzsver.
Var saprast igauņu politiķus un “Rail Baltica Estonia” vadītājus, kuriem ir izdevīgi visu ar projektu saistīto negāciju novirzīt uz Latviju, latviešiem un viņu neizdarību. Tāpat var saprast mūsu politiķus, kuriem pēc dažiem mēnešiem vēlēšanas, un arī viņi lieliski zina, ka Latvijā joprojām daudziem ar šo projektu saistās pozitīvas gaidas, kuras negribas graut.
Tajā pašā laikā igauņu tēlotā “neskaidrība” ir vistīrākā liekulība, jo arī viņiem ir vairāk nekā skaidrs, ka Latvija jau savu vārdu ir pietiekami skaidri pateikusi. 2030. gadā trase netiks pabeigta, un nav ko te lieki kaut ko vēl fantazēt. Tāpat kā tēlot muļķīšus un savai auditorijai naivi stāstīt, ka “gaidām Latvijas oficiālo paziņojumu”. It kā viņi paši nezinātu, ka līdz 3. oktobrim neko konkrētu nesagaidīs.
