Trešdienas pievakarē ar partiju “Progresīvie” saistītā jaunatnes organizācija “Protests” pie Brīvības pieminekļa rīkoja demonstrāciju/piketu “Rokas nost no pilsoniskās sabiedrības”. Pēc policijas aplēsēm pasākumā piedalījās ap 150–200 cilvēku, tajā skaitā vairāki “Progresīvo” (PRO) deputāti, kā arī NVO pārstāvji un pārstāvji no “Jaunās vienotības” (JV) saraksta.
Lai arī formāli pasākums bija rīkots it kā nevalstisko organizāciju (NVO) aizstāvībai, tā sociālpolitiskā jēga vairāk nolasījās plakātos “Saki nē orbanizācijai, dombravizācijai, puntulizācijai, kulbergizācijai”, “Kulberg, šis nav cool”, “Nauris smird” un tamlīdzīgos, kuri bija skaidri vērsti pret pašreizējās valdības kursu. Ja atmetam formālo, virspusējo drapēriju, tad protests bija vērsts pret tām pārmaiņām, kuras iemieso jaunā Andra Kulberga valdība.
Galvenā protestētāju prasība: Kulberg, neuzdrošinies sākt kaut ko pa īstam mainīt (tās nav “cool”). Nekas nedrīkst mainīties. Jāturpina iepriekšējās valdības kurss un jāiet vēl tālāk. Kur tālāk? Tur galēji kreisā radikālisma virzienā, kuru šodienas pasaulē simbolizē Palestīnas un transpersonu kustības daudzkrāsainie karogi.
Konkrētajā pasākumā pie Brīvības pieminekļa gan bija redzami tikai Palestīnas karogi, taču ar to pietika, lai būtu skaidra pasākuma ideoloģiskā orientācija. Te arī atbilde uz bieži uzdotajiem jautājumiem: kāds sakars Palestīnas karogiem ar mūsu NVO? Sakars tāds, ka Palestīnas karogs ārpus Tuvajiem Austrumiem simbolizē ne tik daudz Palestīnu, cik pasaules redzējumu. Var pat teikt: tas ir nomainījis sakompromitēto sarkano karogu ar sirpi un āmuru.
Ja atgriežamies pie konkrētā pasākuma, tad galvenais jautājums ir: cik lielā mērā šī demonstrācija atspoguļo Latvijā un pasaulē notiekošās tendences? Vai tas bija saujiņas “jocīgo” saiets vai tomēr plašāku sociālo tendenču atspulgs?
Šeit jāvelk paralēles ar 1968. gada studentu/hipiju “revolūciju”. Arī toreiz lielākā daļa “vecās” pasaules cilvēku šos tā laika “revolucionārus” uztvēra kā “nenormālus dīvaiņus”, mūsdienu valodā runājot - “frīkus”, kuriem nav visi pieci mājās, taču tieši viņi, šie “dīvaiņi” radīja jaunas kultūras normas, kuras ievadīja būtiskas izmaiņas cilvēces sociālajā uzvedībā nākamajās desmitgadēs.
Ja pavērojam mūsdienu sabiedriskās aktivitātes, tad redzam, ka šai kreiso kustībai Latvijā nekad nav bijušas dziļas saknes un arī citur pasaulē tā šobrīd piedzīvo norietu. Šīs kustības ziedu laiki sakrita ar tās ikonas Grētas Tūnbergas slavas zenītu, kad modē bija satiksmes bloķēšana, pielīmēšanās pie muzeju sienām un sociālā izstumšana (“kancelēšanas” kultūra).
Taču arvien vairāk redzams, ka šai kustībai pietrūkst tās dzīvīgās dzirksts, kas tai ļautu iegūtu spēcīgu sociālā izrāviena impulsu. Faktiski notiek pretējais, un to valstu oficiālā politika, kura centās iet šīs kustības pavadā, pamazām bankrotē gandrīz visur pasaulē. Visskaļāk un uzkrītošāk - ASV.
Faktiski kaut kas līdzīgs notika ar Evikas Siliņas valdību, kura, PRO līdera Andra Šuvajeva vārdiem runājot, bija pirmā kreisi centriskā valdība atjaunotās Latvijas vēsturē. Tagad publiski liet asaras par Siliņas valdības galu neatļaujas pat tie JV politiķi, kuri nopietni pretendē uz tālāku politisko karjeru, jo ir skaidri redzams, ka Siliņas valdība bija sevi pilnībā izsmēlusi. Ja nu par kaut ko būtu jāizsaka nožēla, tad tikai par to, ka tā netika gāzta ātrāk.
Gan ASV, gan arī citu valstu (Francijas, Vācijas, Spānijas) pieredze liecina, ka sabiedrība polarizējas un politiskais centrs izšķīst. Tas zaudē kādreizējo politiskās modes noteicēja vietu. Ja radikalizējas kreisais spārns, tad radikalizējas arī labējais un otrādi. Pēc ASV prezidenta Donalda Trampa uzvaras 2024. gada vēlēšanās nenotika kaut kāda vērtību pārvērtēšana Demokrātu partijā, ar to saprotot atteikšanos no radikāli kreisajām idejām. Tieši otrādi, tajā tikai nostiprinājās sociālistu spārns ar Ņujorkas mēru Zoranu Mamdani un kongressievu Aleksandriju Okasio Kortesu priekšgalā.
Vai Latvijā notiks kaut kas līdzīgs? Diez vai, jo, ja PRO Latvijā vēlas būt aktīvi politiskās spēles dalībnieki (nevis palikt mūžīgā statista lomā kā “Stabilitātei!” vai “Suverēnā vara”), tad viņiem jāpaliek politiskās pieņemamības rāmjos, kas Latvijas politiskajās reālijās nozīmē atturēšanos stāvēt blakus Palestīnas karogam, kas, kā jau minēju, idejiski ir sarkankarogotā sirpja un āmura aizstājējs.
Tā kā aiz PRO kreisajā pusē neviena cita politiskā spēka nav, tad viņiem nav jāuztraucas par sava elektorālā diapazona kreiso spārnu. Īstiem marksistiem, trockistiem vai maoistiem tāpat Latvijā nav par ko citu balsot kā vien par PRO, tāpēc partijas vadībai vairāk jādomā par pretējā spārna vēlētājiem. Par tiem, kuru izvēle ir starp PRO, JV vai varbūt pat “Latvijas attīstībai”. No šī aspekta dīvaiņu protests pie Brīvības pieminekļa PRO maz ko deva. Drīzāk atbaidīja tos, kuriem atsevišķos jautājumos uzskati ar PRO sakrīt, bet stāvēt gluži kopā ar atklātiem marksistiem nav lielas vēlmes.
No politiskās skaidrības aspekta šis pasākums pie Brīvības pieminekļa bija ļoti vērtīgs, jo uzskatāmi parādīja, kas kurš ir, un katrs vēlētājs balsošanas iecirknī varēs vieglāk izšķirties, kas viņam tuvāks un kas tālāks spēks.
