Iedzīvotāju tiesības izlietot savu otrā pensiju līmeņa uzkrājumu atbilstoši paša ieskatiem visbiežāk tiek noraidītas, pieņemot, ka tādējādi pasliktināšoties šī potenciālā pensionāra labklājība, viņam aizejot pensijā. A priori tiek pieņemts, ka citi zina labāk, kā viņam būtu labāk. Tāpēc šis nosacītais pensionārs pats no sava uzkrājuma jātur pēc iespējas tālāk un jāļauj, lai ar šo uzkrāto naudu rīkojas profesionāļi. Investīciju speciālisti no banku sektora.
Kamēr ar pensionāru uzkrātās naudas praktisko “apkalpošanu” nodarbojas investīciju speciālisti, tikmēr banku propagandisti, lepni dēvēti par sabiedrisko attiecību speciālistiem, veikli nodrošina šī finanšu resursa drošu palikšanu banku sektora pārziņā, sabiedrībai visai sekmīgi iestāstot, ka tiklīdz kaut kas tiks mainīts, tā sabrukšot pensiju sistēma, bet pašam pensionāram būšot jāmeklē “ubaga tarba”. Kā tad tur īsti ir?
Latvijas pensiju otrā līmeņa kopējais uzkrājums šobrīd ir 10,4 miljardi eiro. Vai tas ir daudz vai maz? Ja izmantojam ekonomikā izplatīto attiecību pret Latvijas iekšzemes kopproduktu (IKP), tad Latvijas pensiju otrā līmeņa uzkrājums veido 23% no IKP. Attiecībā pret valsts 2026. gada budžeta plānotajiem ieņēmumiem tie ir 64,6%. Citiem vārdiem, ļoti pieklājīga naudas summa, kuru apkalpo piecas Latvijas banku meitaskompānijas - ieguldījumu pārvaldes sabiedrības. Lai labāk saprastu mērogus, atgādināsim, ka banka “Citadele” 2015. gadā tika privatizēta par 74,7 miljoniem eiro.
Būsim objektīvi, pensiju uzkrājumu nauda, ar kuru operē šīs ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, nav šo sabiedrību nauda, un tā neatrodas šo sabiedrību bilancē, tāpēc būtu nekorekti teikt, ka šī potenciālo pensionāru nauda tām ir uzdāvināta - rīkojieties, kā gribat. Tomēr aktīvā banku aģitācija (banku darbinieku zvani) par to, lai jūs tieši pie viņiem turētu savu pensijas uzkrājumu, uzskatāmi liecina, ka savs labumiņš (un ne mazais) viņiem no šīs naudas pārvaldības atlec.
Ja otrā pensiju līmeņa dalībniekiem dotu tiesības šo naudu izņemt un ļautu pašiem ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem, tad tas šīm banku meitaskompānijām būtu milzīgs trieciens. Skaidrs, ka tieši ieguldījumu pārvaldes sabiedrības ir lielākās ieguvējas no esošās sistēmas, tāpēc tās cīnās ar zobiem un nagiem, nežēlojot līdzekļus dažādām PR kompānijām un citām finansiāla rakstura aktivitātēm, lai tikai visu saglabātu, kā ir.
Tieši no viņiem nāk stāsti par to, cik nedroša esot mūsu pensiju sistēma un kādā bezcerībā nonāks pensionārs, ja viņš jau būs izlietojis šī otrā līmeņa naudu (piemēram, šo naudu izvietojis pats kādā no daudzajām investīciju platformām). Tiek stāstīts, ka nav zināms, vai nākotnē pirmā līmeņa pensija vispār vairs būs, jo uz vienu strādājošo būšot cik tur to pensionāru.
Cik uz vienu strādājošo nākotnē būs robotu un mākslīgā intelekta aģentu, netiek pat pieminēts. Tāpat kā tas, ka sociālais budžets katru gadu ir ar pārpalikumu, izmaksāto pensiju lielums nemitīgi aug, un nekas neliecina par kaut kādu krahu. Tieši otrādi, šobrīd pensiju sociālā budžeta uzkrājums pārsniedz 2,1 miljardu eiro.
Toties viņiem labi “zināms”, ka šī pensionāra pensija būs tik maza, ka bez otrā līmeņa piemaksas (šobrīd 20-50 eiro pie ikmēneša pirmā līmeņa pensijas) viņam draud “ubaga tarba”. Pats pensionārs šajā PR bildē ir ekonomiski mazizglītots un pilsoniski neapzinīgs. Ja viņam dos iespēju pašam lemt par sava uzkrājuma likteni, tad tas tiks vai nu nelietderīgi iztērēts (sarunvalodā - nodzerts vai “Fēniksā” nospēlēts), vai arī neprasmīgi izniekots.
PR speciālisti zina, ko dara. Daudzu apziņā patiesi tieši tāds izskatās “nākotnes pensionārs”. Viņam var dot vienalga ko, tikai ne paša uzkrāto pensijas kapitālu. Tas, ka šobrīd vidējā jauno pensionāru pensija ir 730 eiro mēnesī un pie šīs pensijas 20-50 eiro piemaksa ir tikpat kā nejūtama (iepretim 10 000-15 000 eiro, kurus varētu izmantot uzreiz), apzināti tiek noklusēts.
Ja aplūkojam otrā pensiju līmeņa naudu no pašu pensionāru un šīs naudas pārvaldītāju aspekta, tad nevajadzētu aizmirst vēl trešo šī jautājuma dimensiju: valsts kopējās tautsaimniecības aspektu.
Pensiju otrā līmeņa uzkrājumi vairāk nekā 10 miljardu eiro apjomā neapšaubāmi ir nacionālais milzu resurss. Salīdzinājumam, kopš neatkarības atjaunošanas uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā ir 26,3 miljardi eiro un 2025. gadā tās pieauga par vienu miljardu eiro, kas skaitījās ļoti labs rādītājs. Tātad pensiju otrā līmeņa uzkrājumā ir tikpat daudz naudas, cik visas ārvalstu tiešās investīcijas 10 gadu garumā. Diemžēl no šī vairāk nekā 10 miljardu eiro uzkrājuma Latvijā ieguldīts tikai ap 600 miljoniem eiro.
Kaut ko pārmest šīs naudas pārvaldītājiem nevar. Pasaulē ir brīva kapitāla kustība un nauda plūst tur, kur tā nes lielāko atdevi. Tas attiecas arī uz pensiju uzkrājumu naudu. Ja Latvijā būtu kādi ienesīgi, droši ieguldījumi, tad šo naudu varētu tur ieguldīt, bet tā īsti nav. Vai nu ieguldījumi ir mazienesīgi - piemēram, valsts obligācijas, vai arī nedroši - kā “airBaltic” 14,5% obligācijas. Tad nu vairāk nekā 90% Latvijas pensionāru uzkrājumu “strādā” citu valstu ekonomikās.
Vai ir kādas iespējas šo naudu vairāk novirzīt Latvijas ekonomikā? Galvenais faktiskais šķērslis ir labu, likvīdu investīciju objektu trūkums, bet galvenais juridiskais šķērslis ir pašsaprotamā prasība pensiju pārvaldītājiem nodrošināt vislielāko un drošāko uzkrājumu pieaugumu.
Ja citur ieguldīt ir drošāk un ienesīgāk nekā Latvijā, tad neviens Latvijas ministrs vai baņķieris nevar piespiest pensiju pārvaldniekus to darīt. Teorētiski. Praktiski, kā zināms, var izdarītu visu, ko vien fiziski iespējams. Tai skaitā politiskā līmenī atgriezties pie jautājuma par iespējām dot tiesības rīkoties ar šo uzkrājumu naudu tiem, kuri to tur iemaksājuši. Respektīvi, atgriezt šo naudu Latvijas ekonomikā.
