Bens Latkovskis / Viedokļi

Sestdien notikušā “Vienotības” kongresa galvenais uzdevums bija izšķirt, kurš vadīs partiju pirms 15. Saeimas vēlēšanām, kuras paredzētas gandrīz tieši pēc gada – 2026. gada 3. oktobrī. Lai arī pēdējā laikā arvien skaidrāk iezīmējās Edmunda Jurēvica nepārprotams pārākums, Anda Čakša tomēr bija gatava cīnīties līdz galam un prognozējami zaudēja.

Partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) rosinātais likumprojekts par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju) atkal uzjundījis runas par iespējamo valdības krišanu.

Argentīnas prezidenta Havjera Mileja vizīte ASV Latvijai ir svarīga no tā aspekta, ka ekscentriskais Argentīnas līderis ar savu kuplo frizūru un motorzāģi virs galvas daudziem šķiet atdarināšanas cienīgs paraugs. Viņi saka: ja pie mums būtu tikpat apņēmīgs vadītājs, tad arī Latvijā iestātos labāki laiki.

Trīs Krievijas iznīcinātāju SU-35 ielidošana un ilgstoša uzturēšanās Igaunijas gaisa telpā bez mazākajām atrunām jāvērtē kā ārkārtīgi nopietna provokācija. Runa nav par kaut kādu “leņķa nogriešanu”, kad lidmašīna formāli uz dažām sekundēm ielido citas valsts gaisa telpā, vienkārši lai saīsinātu maršrutu. Runa ir par acīmredzamu provokāciju. 12 minūšu lidojums Igaunijas teritorijā ir nepārprotams signāls: nu, un ko jūs uz to teiksiet?

Ar šādu virsrakstu ietekmīgais laikraksts “Financial Times” (šodien, kad savas pozīcijas zaudējuši tādi agrāko gadu grandi kā “The New York Times” un “Washington Post”, varbūt pat pasaulē ietekmīgākais) apkopo ASV prezidenta Donalda Trampa uzkrītoši grezno vizīti Londonā, draudīgi piebilstot, ka citādi ar Apvienoto Karalisti varot būt cauri. Tā varot tikt sagrauta.

Nupat publiskotie SKDS veiktie amatpersonu reitingu mērījumi liecina: lai arī Evikas Siliņas valdības ministru sabiedrības vērtējums joprojām ir negatīvs, gandrīz visiem ministriem tas ir augstāks nekā šā gada sākumā. Par ko tas liecina?

Starp nopietnajām ziņām pasaules preses uzmanības centrā trešdien bija Izraēlas sauszemes karaspēka iebrukums Gazā. Šo notikumu par galveno bija izvēlējušies tādi izdevumi kā “The New York Times”, “Los Angeles Times”, “The Boston Globe”, “The Washington Post”, “Financial Times” un citi.

Lai arī 2026. gada valsts budžeta tālāka virzīšana ir nedaudz iepauzēta (vakar iepriekš plānotā  budžeta konceptuāla pieņemšana valdībā un tālāka virzīšana uz Saeimas komisijām tika atcelta), politiskajā vidē nav šaubu, ka budžets tiks pieņemts bez lielas aizķeršanās. Notiks tradicionālās virves vilkšanas sacensība, bet vairāk izskatam, nevis pēc būtības. Kaut vai tāpēc, ka “īstā” budžeta pieņemšana notiek nevis rampas gaismā publiskajā telpā, bet gan šaurā lokā, bez nevēlamu liecinieku klātbūtnes.

Kādreiz bija populārs izteikums, ka vēsture jāzina, lai izvairītos no kļūdām nākotnē. Parasti līdzīgas frāzes tiek uztvertas kā rudens lapu čaboņa – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Taču tagad ar zināmu satraukumu jākonstatē: šī nākotne, par kuru mūs brīdināja vēsture, ir pienākusi. Tā klauvē pie mūsu māju durvīm.

Aizvadītajā nedēļā atkal no jauna uzliesmoja domstarpības starp ZZS un “Progresīvajiem”. Pirms Saeimas vasaras brīvdienām jau bija šo partiju saķeršanās saistībā ar partijas “Latvija pirmajā vietā” rosinātajiem grozījumiem Satversmē par to, ka ir tikai divi – vīriešu un sieviešu – dzimumi. Šoreiz ZZS vadītā Zemkopības ministrija rosināja grozījumus Meža likumā, bet “Progresīvie” sola šos grozījumus nepieļaut. Pagaidām pušu pozīcijas izskatās nelokāmas. Vai tas var novest pie dziļākas krīzes valdībā?

Demokrātiskā sistēmā teorētiski vajadzētu būt tā: politiķi izdomā, kā vajadzētu būt, un pēc tam sabiedrībai (vēlētājiem) piedāvā savu attīstības vīziju. Sabiedrība izvērtē šīs politiķu piedāvātās vīzijas un izvēlas sev tuvāko. Kurš piedāvājums iegūst visvairāk balsu, tas tiek realizēts.

Ir jautājumi, kuri acīmredzami prasās pēc steidzama risinājuma, jo problēma samilst, bet politiķi, kuriem tā jārisina, cenšas izlikties to neredzam, bāž galvu smiltīs un cer, ka gan jau tā kaut kā pati no sevis atrisināsies. Viena no šādām problēmām ir darbaspēka trūkums, no vienas puses, un augošā sabiedriskā pretestība visu veidu imigrācijai, no otras. Ko darīt?

Pasaules politiķi, militāristi, apskatnieki ir gandrīz vienisprātis – trešdienas Krievijas dronu masveida (vismaz 19) ielidošana Polijas gaisa telpā nav nejaušs starpgadījums, kad kāds drons novirzījies no kursa un kaut kur aizklīdis. Tā bija apzināta, mērķtiecīga provokācija, kuras uzdevums bija notestēt Polijas un NATO reakciju pirms 12. septembrī plānotajām militārajām mācībām “Zapad-2025”.

Bēdīgi slavenajiem salātu un “Bolt” kurjeru labklājības “pētījumiem” pievienojies jaunākais brālītis “ANTI-MOB: Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā”. Tāpat kā iepriekšējie: 300 000 eiro “svarā”.

Ceturtdien laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka ASV plāno samazināt militāro palīdzību Krievijas pierobežas valstīm Eiropā. Tajā skaitā Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Kā laikrakstam norādījusi kāda vārdā neminēta Baltā nama amatpersona, šāda palīdzības samazināšana notiekot atbilstoši “prezidenta Trampa otrā prezidentūras termiņa pirmajā dienā parakstītajam rīkojumam par ASV ārējās palīdzības izvērtēšanu un sakārtošanu”. Lietuvas aizsardzības ministrija apstiprinājusi, ka no Pentagona esot saņemta informācija par šīs palīdzības neturpināšanu.

Latvijas žurnālistu grupas lidojums uz Briseli, uz Eiroparlamentu, ļāva raisīties dažādām asociācijām. Turp lidojot, mūsu lidmašīna iekļuva samērā spēcīgas turbulences zonā, bet atpakaļceļā lidojums no Briseles lidostas tika aizkavēts, jo tur plosījās spēcīgs pērkona negaiss. Metaforiski šādā turbulences un negaisa zonā ir iegājusi arī pasaules politika.

Laikā, kad pirms septembra nogalē paredzamā kongresa saasinājusies cīņa par varu Latvijas galvenās varas partijas “Vienotība” iekšienē, ir vērts parunāt arī par pašu šīs partijas nākotni.

Šogad 1. septembrī beidzās būtisks Latvijas izglītības reformas posms. Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Turpmāk Latvijas izglītības sistēmā vairs nebūs skolu ar atšķirīgu mācību valodu.

Pazīstamais vēsturnieks, pedagogs, vēstures popularizētājs, daudzu grāmatu autors Valdis Klišāns raksta: “Šorīt secināju, ka “Facebook” aktualizējis manu 2023. gada ierakstu par modernajiem profesionālās pilnveides kursiem. Pie sevis padomāju, vai par to kā aktuālāko izglītības satura problēmu būtu rakstījis tagad. Droši vien, ka nē. Vēl 2023. gadā valdošā tendence uzdot izglītības iestādēm sagatavot daudzos referātus, prezentācijas un “pētījumus” 2025. gadā ir kļuvusi nelietderīga un saturiski tukša.”

“Kādu dienu es ķimerējos savā garāžā un nolēmu veidot jaunu ideoloģiju.” (The other day I was tinkering around in my garage and I decided to build a new ideology.) Ar šiem vārdiem sākas Kērtisa Jarvina ieraksts “Formālista manifests” (A Formalist Manifesto), kuru viņš ar pseidonīmu Mencius Moldbug publicēja 2007. gada 23. aprīlī.

Mēdz teikt: jebkurš garš ceļš sākas ar pirmo soli. Garo un grūto birokrātijas mazināšanas ceļu varētu sākt ar mazu pirmo solīti – Tiesībsarga biroja maksimālu minimizēšanu. Ja tikai būtu politiskā griba un patiesa vēlme birokrātiju mazināt. Ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Vakardienas rakstā “Trampa fenomens. Vai Latvijā iespējams savs Tramps?” ieskicēju Trampa metodi valsts pārvaldē. Proti, nopietnu ekspertīžu ignorēšanu; politisko tradīciju un dažādu interešu saskaņošanas principu noraidīšanu; vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, balstoties nevis uz datiem, faktiem un zināšanām, bet gan izjūtām: tā, kā man liekas pareizi.