No 6. jūlija līdz 17. jūlijam Latvijā darbojās Starptautiskā valūtas fonda (SVF) misija Luisa Brandao-Markesa vadībā, kura saskaņā ar SVF 4. pantu veica Latvijas ekonomikas ikgadējo izvērtēšanu. Piektdien tika publicēta šī izvērtējuma “īsā” versija. Pilns ziņojuma teksts tiks publicēts rudenī, kad to apstiprinās SVF izpilddirektoru valde.
Pirms aplūkosim SVF secinājumus par mūsu valsts ekonomiku un tās perspektīvām, izdarīsim mazu atkāpi vēsturē, lai labāk saprastu gan Latvijas un SFV attiecības, gan to, ka tās uztver Latvijas sabiedrība, jo tam ir ārkārtīgi liela nozīme šo rekomendāciju ieviešanā vai neieviešanā.
Latvijai ar SVF tradicionāli ir bijušas sarežģītas attiecības. Varbūt ne tik daudz augstākajā politiskajā līmenī, cik sabiedriskās domas līmenī. Lielā Latvijas sabiedrības daļā vienmēr ir pastāvējusi sajūta, ka SVF ir kaut kāda mums naidīga, gandrīz vai apspiedējorganizācija, kura savu, tikai viņiem vien zināmu mērķu vadīti mums kaut ko uzspiež. Turklāt šie mērķi un uzdevumi nesakrīt ar Latvijas sabiedrības interesēm. Cik lielā mērā šī pārliecība ir bijusi patiesībai atbilstoša?
Izdevīgs grēkāzis
Latvija kļuva par SVF dalībvalsti 1992. gadā, kad tai bija jāveic ļoti smagas un sāpīgas reformas, pārejot no centralizētas plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. SVF loma šo reformu realizācijā bija nepārvērtējama. Faktiski gandrīz katrs solis tika saskaņots ar SVF, bet ne visas pārmaiņas tika uztvertas sabiedrībā ar gaidīto atbalstu.
Tā kā sākotnējā jūsma par brīvā tirgus “neredzamo roku” ātri vien pārvērtās sašutumā par šī tirgus “kaulaino roku”, tad auga pieprasījums pēc grēkāža meklējumiem. Latvija tikai nupat bija tikusi vaļā no Maskavas diktāta, līdz ar to pagājušā gadsimta deviņdesmitajos nebija grūti tieši SVF pataisīt par jauno “apspiedēju”, kurš vienkārši grib ieņemt Kremļa vietu un, tēlaini sakot, darīt to pašu: izsūkt pēdējo asins lāsi no daudzcietušās latviešu tautas.
Nākamā reize, kad SVF nonāca Latvijas sabiedrības uzmanības centrā bija 2008.-2011. gada ekonomiskas krīzes pārvarēšana, kura notika starptautiskās aizdevuma programmas ietvaros. Šo programmu no aizdevēju puses pārraudzīja galvenokārt tieši SVF. Daudzi noteikti atceras toreizējo SVF misijas Latvijā vadītāju Marku Grifitu ar skolniecisko mugursomu plecos.
Ārkārtīgi būtiski atzīmēt, ka toreizējā Valda Dombrovska valdība visai asi konfrontēja ar SVF un ne vienmēr piekrita tā rekomendācijām. Īpaši tas sakāms par valūtas devalvācijas jautājumu, kur SVF rekomendēja iet tradicionālo devalvācijas ceļu, kam stingri iebilda gan valdība, gan Latvijas Banka Ilmāra Rimšēviča vadībā (iespējams, tīri privātu interešu dēļ, jo bija paņēmis prāvu kredītu ārvalstu valūtā).
Taču tas, ka [visnotaļ populārā] Dombrovska valdība atļāvās stāvēt pretī SVF rekomendācijām, deva papildu iespējas valdošajai politiskajai šķirai daudzas krīzes pārvarēšanas grūtības uzdot kā SVF “uzspiestas”. Patiesībā jau tobrīd iezīmējās liela, lai neteiktu nepārvarama, plaisa starp “mūsu” un “viņu” ekonomiskās domāšanas uztveri.
Ja citur pasaulē līdzīgu krīžu pārvarēšana ar valūtas devalvācijas palīdzību tiek uztverta kā pašsaprotama, tad pie mums bija otrādi - darīsim jebko, pacietīsim visu, lai tikai noturētu stingro latu. Par katru cenu. Arī par 200 000 emigrējušo cenu.
Pēc SVF aizdevuma (kurš nebija vienīgais) atmaksas 2012. gadā Latvijas valdības attiecības ar SVF ir ieguvušas tādu pašu standarta formātu kā jebkurai citai SVF dalībvalstij: reizi gadā Latvijā ierodas SVF misija, kas veic ekonomikas monitoringu saskaņā ar jau minēto SVF statūtu 4. pantu. Kādu Latvijas ekonomikas nākotni redz SVF eksperti, un kas ir tas, kas visvairāk duras acīs?
Ticama un mazticama stratēģija
Galvenais, ko nevar nepamanīt, ir nezūdošā plaisa starp to ekonomisko domu, kas valda Latvijas sabiedrībā, un to ekonomikas redzējumu, ko pauž SVF eksperti. Rodas iespaids, ka abas puses runā par kaut kādām pilnīgi atšķirīgam, savstarpēji vāji saistītām lietām.
Piemēram, Latvijas politiskajā vidē vēl kopš Dombrovska budžeta konsolidācijas laikiem kā galvenā metode, ar ko atrisināt visas fiskālās problēmas, skaitās budžeta izdevumu samazināšana caur taupīšanu un izšķērdības mazināšanu.
SVF ziņojumā par “taupību” nav ne vārda. Kā galvenais, ja ne vienīgais fiskālo problēmu risināšanas veids ir ienākumu palielināšana. Turklāt nevis kā mēdz uzsvērt dažas mūsu partijas: “domājot, kā vairāk pelnīt”, bet gan vienkārši palielinot nodokļu ieņēmumus.
SVF ziņojumā tas formulēts šādi: “Jāīsteno ticama vidēja termiņa fiskālās konsolidācijas stratēģija, lai saglabātu fiskālo telpu, risinātu izdevumu spiedienu un uzturētu valsts parādu līmenī, kas ļauj tai izturēt lielus nelabvēlīgus satricinājumus.” Galvenais uzsvars ir uz vārdiem “ticama fiskālās konsolidācijas stratēģija”.
Vairākkārt tiek uzsvērts, ka valsts izdevumu samazināšana, par ko tik ļoti mīl runāt Latvijas politiskajā vidē, nav šī “ticamā stratēģija”. Šajā ziņā zīmīga bija Luisa Brandao-Makesa intervija LSM, kur intervētājs, pārstāvot Latvijā valdošo ekonomisko domu, cenšas no SVF eksperta “izspiest”: kur varam ietaupīt? Uz ko Brandao-Markess, jautājuma ievirzi it kā nedzirdot, norāda: “Ir skaidrs, ka, mūsuprāt, vajadzīgi lielāki ieņēmumi. [..] Mēs neredzam plašas iespējas būtiski samazināt izdevumus. Valsts izdevumu līmenis Latvijā nav īpaši augsts salīdzinājumā ar citām eirozonas valstīm, un ir jomas, kurās Latvijai varētu būt jātērē vairāk.”
Šī ideja caurauž visu SVF ziņojumu. “Ieņēmumu mobilizācijai jābūt neatņemamai fiskālās konsolidācijas stratēģijas sastāvdaļai,” teikts ziņojumā, kur aiz gudri skanošiem vārdiem “ieņēmumu mobilizācija” jāsaprot nodokļu palielināšana. Tālāk tas jau tiek teikts tiešā tekstā: “Ieņēmumu pasākumiem jāietver īpašuma nodokļa ieņēmumu palielināšana, ienākuma nodokļa atbrīvojumu samazināšana, PVN atbilstības uzlabošana, uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzes paplašināšana un vispārējās nodokļu atbilstības stiprināšana.”
Jāizdara stratēģiskā izvēle
Cits jautājums, kur Latvijas politiskā vide un SVF eksperti runā “dažādās valodās”, ir “milzīgais valsts [ārējais] parāds”, kurš būšot “mūsu bērniem jāatmaksā”, un jau tagad šī parāda apkalpošanai aizejot milzīgi finanšu resursi. Nav šaubu, ka šī “parāda” tēma būs viena no priekšvēlēšanu galvenajām tēmām, runājot par ekonomiku.
SVF ziņojumā šo “milzīgo” parādu tikpat kā neredz. Katrā ziņā ne kā galveno problēmu. Jā, tiek atzīts, ka “Latvijai vidējā termiņā valsts parāds jānostiprina 50% apmērā no IKP”, kas atbilst aptuvenam pašreizējā parāda līmenim, taču SVF eksperti nevar ignorēt vispārzināmo faktu, ka Latvijas parāda līmenis pret IKP joprojām ir viens no zemākajiem eirozonā un Eiropas Savienībā, kur tā vidējais rādītājs ir virs 80% no IKP.
Ne velti sākumā tik daudz runāju par SVF attiecībām ar Latvijas sabiedrisko domu. SVF 2026. gada ziņojuma saturs un rekomendācijas kārtējo reizi iet šķērsām Latvijas sabiedriskās domas pamatplūsmai, kas kopumā to redz pavisam citādāk nekā no malas atbraukušie SVF eksperti. Ja Latvijas publiskajā telpā notiek cīņa ar “milzīgo valsts parādu” un tā audzētājiem, ja šīs cīņas efektīvākais ierocis ir izdevumu samazināšana sabiedriskajā sektorā, tad SVF acīs tā ir mazticama stratēģija, kura reālus augļus nenesīs.
Ticamākā stratēģija SVF ieskatā ir jau pieminētā ienākumu mobilizācija jeb nodokļu ieņēmumu palielināšana. Vienkārša, sadzīviska loģika liek domāt, ka bezkaislīgs “skats no malas” šajā gadījumā ir reālistiskāks redzējums nekā mūsu politiķu sakāpinātā priekšvēlēšanu retorika. Tas nozīmē, ka “ienākumu mobilizācija” varētu būt vēlamākais Latvijas ekonomiskās attīstības modelis, par spīti sabiedrības negatīvajai attieksmei pret šādu “stratēģisko izvēli”.
Tas gan nenozīmē, ka tieši šī SVF rekomendētā izvēle tiks izdarīta. Vismaz pagaidām sabiedrība ir vairāk gatava sašaurināt ekonomiku pēc Valda Dombrovska 2010.-2012. gada parauga nekā sekot “nīstās” SVF rekomendācijām. Esam gatavi savilkt jostas, lai tikai neaudzētu “milzīgo valsts parādu”, kas cik tur tajos gados esot divdesmitkāršojies un būšot “jāatdod mūsu bērniem”.
Šeit, protams, jāpaskaidro, ka runa ir par konceptuālu skatījumu, jo nav šaubu, ka daudzas izdevumu pozīcijas ir jāpārskata un izšķērdība nenoliedzami jāsamazina. Par to nav runas. Tikai nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka ar izdevumu samazināšanu (kas vienlaicīgi arī samazina kopējo nodokļu ieņēmumu apjomu) var atrisināt “fiskālās politikas stingrākos ierobežojumus pēc tam, kad 2028. gadā beigsies ES nacionālā izņēmuma klauzula”.
Līdz ar to turpmākajos gados mūs gaida nopietna stratēģiskā izvēle. Teorētiski nav labāka laika kā tagad, priekšvēlēšanu laikā, prasīt politiķiem, kuru no stratēģijām izvēlēsies viņi, bet praktiski tam būs maza jēga, jo šajā laikā viņu vārdi devalvējas, bet ilgtermiņa labumi atkāpjas acumirklīga ieguvuma priekšā. Tāpēc vispirms katram pašam jāizdara izvēle savā galvā, kam vairāk uzticēties: SVF ekspertiem vai pašmāju politiķiem.
