Krievijas internetā milzīgu popularitāti (ap 15 miljonu skatījumu) ieguvusi kāda militārista, “SVO” veterāna Aleksandra Luņina videouzruna Putinam. Šajā uzrunā Luņins piedāvājas aizbraukt uz Maskavu un pieprasa (nevis lūdz), lai viņu TV tiešajā ēterā pieņem Krievijas prezidents, kuram (pie viena arī visai Krievijas tautai) Luņins pastāstītu, kādas šausmas patiesībā notiekot frontē. Pretējā gadījumā, ja viņu Putins nepieņems un televīzijas ēteru nedos, tad sekas būšot šausmīgas – armija pagriezīšoties un iešot uz Kremli.
Piektdienas pēcpusdienā Luņins no savas mājvietas Voroņežas apgabalā automašīnā ar sev pazīstamu šoferi pie stūres devās uz Maskavu, bet necik tālu netika. Viņš tika aizturēts, un viņam piespriests administratīvais arests uz 11 dienām. Kā atsevišķā videoierakstā vēsta Luņina sieva Tatjana, naktī uz sestdienu viņu mājās notikusi kratīšana, kuras laikā izņemtas Luņina elektroniskās ierīces un mājās turētie aukstie ieroči (nunčaki). Viss virzās uz to, ka šajās 11 dienās Luņina darbībās piemeklēs noziedzīgo nodarījumu sastāvu un viņu neitralizēs pēc Krievijas drošības dienestu iecienītajām metodēm.
Par šo bezjēdzīgo, pat izteikti muļķīgo Luņina izlēcienu varētu arī nerunāt (Krievijā, tāpat kā jebkurā citā pasaules malā, netrūkst savu “ciema muļķīšu”), ja ne šī videoieraksta milzīgā popularitāte. Luņins, pirms drošībnieki viņu paspēja izolēt, paguva ierakstīt divus video uzsaukumus. Vienam skatījumu skaits tuvojas 15 miljoniem, otram virs 8 miljoniem. Šo uzsaukumu popularitāte liecina par zināmu noskaņojumu Krievijas sabiedrībā. Pareizāk sakot, par noteiktu politisko pieprasījumu.
Kas tad tāds īpašs ir šajā Luņina uzsaukumā, ņemot vērā to, ka dažādi videoieraksti no frontes līnijas, kuros armijnieki atklāti stāsta un sūdzas par nebūšanām savās karaspēka daļās, nav nekāds retums. Ar tādiem ierakstiem ir pilns internets, un tie maz kuru ieinteresē, jo patiesībā visiem jau sen viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Ar ko šis Luņina uzsaukums atšķiras no daudziem citiem?
Lūk, Luņina uzsaukuma pilns sinhronais tulkojums: “Nē, draugi. Tas nav blefs. Ja viņi tagad neaiznesīs prezidentam šo manu paziņojumu, tad sekas būs ļoti bēdīgas visai mūsu tautai un visai mūsu valstij. Ja tagad kaujinieki pavērsīs savus ieročus pret Kremli, valstīs sākies slaktiņš. Vladimir Vladimirovič, izrādiet veselo saprātu, pieņemiet mani pie sevis Kremlī tiešajā ēterā, kurā man nāksies pastāstīt par visu, kas notiek frontē; par visu, kas notiek pie mums valstī. Kas pie manis atbrauca un nodeva šo paziņojumu, es pateikšu vienīgi personīgi jums tiešajā ēterā. Ja ar mani kas notiks vai kas notiks ar maniem tuvākajiem un manas ģimenes locekļiem, tad tas būs signāls sākt rīkoties. Es nododu ziņojumu. Neko vairāk. Es neesmu sacelšanās līderis. Pie manis atbrauca viena vienkārša iemesla dēļ. Tāpēc, ka mani nevar nopirkt. Tāpēc, ka prezidents ir mani sadzirdējis.
Mani draugi, maksimāli izplatiet šo ziņojumu, aiznesiet to līdz prezidentam, jo valstī briest pamatīgs slaktiņš, un tie vairs nav nekādi joki. Es visus jūs cieši skauju. Lai ir labi. No viņiem neko citu es negaidīju.”
Otrajā uzsaukumā Luņins jau ir konkrētāks un izsaka galveno pretenziju: karaspēku vienību komandieri no saviem padotajiem izspiež naudu, sūta bezjēdzīgos uzbrukumos (gaļas triecienos) un nepaklausīgos tur speciāli izraktās bedrēs, kurās tie pūst, līdz tiek likvidēti un norakstīti kā “bezvēsts pazudušie”. “Šādu informāciju es ik dienas saņemu tūkstošiem. Tūkstošiem,” skatoties tieši kamerā, atkārto Luņins.
Pirmais, kas duras acīs, Luņins nerunā “upura” tonī, kā daudzi citi, kuri sūdzas par Krievijas armijā valdošo “netaisnību” un komandieru patvaļu. Viņš uzsver, ka pats ir frontinieks, skatījies nāvei acīs ne reizi vien, ne no kā nebaidās un viņam ir cieši sakari augstākajās armijas vadības aprindās. “Es tikai nododu vēstījumu,” viņš paskaidro, uzdodamies par “ietekmīgāku spēku” vēstnesi. Viņa tekstā skan frāzes: “pie manis atbrauca”, “man uzdeva pateikt” un tamlīdzīgi. Luņins cenšas pateikt, ka runā nevis savā, bet kaut kādas noteiktas militāristu grupas vārdā.
Jāatzīst, ka viņam tas neizdodas visai pārliecinoši. Netiek nosaukts neviens fakts vai mājiens, kas ļautu nojaust, ka aiz Luņina patiešām stāv kādi nopietni spēki. Drīzāk otrādi, jo pilnīgi absurdais (absolūti nereālistiskais) pieprasījums tikties ar Putinu tiešajā TV ēterā, kad Luņinam tiktu dota iespēja pastāstīt “visu patiesību par notiekošo Krievijas armijā”, uzskatāmi liecina par acīmredzamu pašdarbību, aiz kuras nekas nopietns nestāv.
Jebkurš, kuram ir kaut mazākā sapratne par varas mehānisma darbību Krievijā, lieliski saprot, ka nekādos apstākļos Putins tiešajā ēterā nestāvēs blakus kaut kādam tur Luņinam, kurš vēl turklāt visai pasaulei stāstīs, kas notiekot Krievijas armijā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka Luņins savos uzsaukumos nekādu “Ameriku” neatklāj. Ar tādu pašu informāciju ir pilns internets, tai skaitā Krievijas internets. Tas viss ir labi zināms arī bez Luņina. Tad kas ir Luņina uzsaukumu popularitātes pamatā?
Ne jau šī “patiesība”. Luņinam interneta zvaigznes statusu nodrošina viņa faktiskais aicinājums atkārtot pirms trijiem gadiem notikušo Jevgēņija Prigožina “vāgneriešu” reidu uz Maskavu, kurš gan aprāvās pusceļā paša
Prigožina neizlēmības dēļ, par ko pats Progožins divus mēnešus vēlāk dārgi samaksāja ar savu un savu tuvāko līdzgaitnieku dzīvībām, lidojumā uzsprāgstot viņu lidmašīnai.
Frāzes “ja kaujinieki pavērsīs ieročus pret Kremli”, “es neesmu sacelšanās līderis”, “tas būs signāls sākt rīkoties” acīmredzot ārkārtīgi spēcīgi rezonē Krievijas sabiedrībā. Jau pirms trijiem gadiem, kad Prigožins ar savām kaujas vienībām devās uz Maskavu, Krievijas sabiedrība apbrīnojami vienaldzīgi, pat ar klusējošu atbalstu noraudzījās šajā neparastajā “dumpī”.
Pa šiem trijiem gadiem kara popularitāte Krievijā nav augusi. Vēl jo vairāk pēc pēdējā laika neveiksmēm - trāpījumiem Piemaskavas naftas pārstrādes rūpnīcā Kapotņā, arvien pieaugošā benzīna deficīta, Krimas sauszemes koridora nonākšanas Ukrainas vidējā rādiusa dronu kontroles zonā, ASV prezidenta Donalda Trampa labvēlības beigām un citām.
Kara popularitātes vietā nāk pieprasījums pēc “sacelšanās”, pēc “ieroču pavēršanas pret Kremli” jeb citiem vārdiem - pēc valsts apvērsuma. Kaut vai vienkārši pēc pārmaiņām, jo bezjēdzīgā, bezmērķīgā kara strupceļš jau kļūst redzams gandrīz visiem. Gan parastajiem iedzīvotājiem, gan elitei.
Skaidrs, ka nav runa par kādu līdzjūtību Ukrainai vai agresijas nosodījumu. Neuzdosim vēlamo par esošo. Runa ir par nogurumu no kara bezjēdzības, tā bezrezultativitātes. Uzvara nav redzama pat teorētiski, pat tālākajā perspektīvā, tad kāpēc lieki ciest pašiem un mocīt citus?
Putinam tā ir ļoti nelabvēlīga zīme. Ja jau savējie (bet Luņins otrajā videouzrunā īpaši uzsver savu uzticību “patriotiskajiem” ideāliem) sāk svārstīties un šaubīties, sāk runāt par “iešanu uz Kremli”, tad, kā saka pats Luņins: tie vairs nav nekādi joki.
