Andra Kulberga ministru kabinets plāno “uzsākt” (tā rakstīts valdības deklarācijā) jauna Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likuma izstrādāšanu. Neapmierinātība ar pašvaldību finansēšanas kartību ir jau kopš šī izlīdzināšanas fonda izveidošanas pirmsākumiem 1995. gadā. Pašreizējais likums tika pieņemts 2015. gadā, bet jau iepriekšējā, Evikas Siliņas valdība to bija iecerējusi mainīt. Tagad šo darbu sola turpināt arī Kulberga valdība.
Piesauktajai neapmierinātībai ar šo finanšu izlīdzināšanas modeli (formulu) ir objektīvs pamats. Tiklīdz kaut kas tiek pārdalīts, tā vienmēr atrodas kāds, kas uzskata, ka ir apdalīts. Vai nu viņam par maz iedalīts, vai par daudz atņemts un atdots kādam citam. Izveidot ideālu formulu, kas apmierinātu visus, nav iespējams pēc definīcijas.
Tas jāatceras, runājot par šī fonda reformas nepieciešamību un vēlamajiem modeļiem. Vienkārši, lai nerastos nepamatotas iedomas, ka var izveidot tādu modeli, kas visus apmierinātu un izbeigtu mūžīgo kurnēšanu par “netaisnīgo” naudas sadalījumu. Citiem vārdiem, ir jāsaprot, ka pie kopsaucēja (rezultāta) varēs nonākt vienīgi ar grūtu, varbūt pat piespiedu piekāpšanās panākšanu.
Savukārt valdības deklarācijā minētais “uzsākt darbu” nozīmē, ka koalīcijai nav ticības, ka līdz vēlēšanām un jaunas valdības izveidošanai jaunais likums varētu tikt izstrādāts un nodots izskatīšanai Saeimā, par tā pieņemšanu pat nerunājot. Tas nozīmē, ka lai arī tiek runāts, ka jau 2027. gadā budžets jāpieņem pēc jaunā finanšu izlīdzināšanas likuma, realitātē ir maz ticams, ka tas patiešām tā arī būs.
Lielākais, uz ko var pretendēt “darba uzsācēji”, ir apzināt galvenās problēmas un nospraust sasniedzamos mērķus. Tas ir, skaidri definēt, ko gribam panākt un kāpēc. Patiesībā visas šīs problēmas jau ir apzinātas. Diemžēl ar to sekmīgu risināšanu ir lielas problēmas. Kāpēc?
Latvijā ir samērā reti sastopama pašvaldību finansēšanas sistēma. Retums slēpjas nevis pašvaldību izlīdzināšanas fondā, jo tādi ir gandrīz visās attīstītajās valstīs, bet gan galvenajā finansēšanas avotā. Latvijā tas ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), no kura 78% nonāk pašvaldības budžetā un tikai 22% valsts budžetā.
Tas rada divējāda rakstura problēmas. Pirmā - galvenais pašvaldības uzdevums ir panākt pēc iespējas lielāku pašvaldībā deklarēto iedzīvotāju skaitu, daudz nedomājot par citiem ieņēmumu avotiem (par nekustamā nodokļa iekasēšanu un uzņēmējdarbības veicināšanu). Otrā - jebkuras IIN izmaiņas rada būtisku ietekmi uz pašvaldību budžetiem.
2025. gadā notikusī nodokļu reforma būtiski palielināja IIN neapliekamo minimumu, kas radīja negatīvu ietekmi uz pašvaldību budžeta ieņēmumiem, īpaši tajās pašvaldībās, kurās dominē zemās algas. Līdz ar to, turpinoties samazināties iedzīvotāju (strādājošo) skaitam, daudzās pašvaldībās ienākumu līmenis draud samazināties. Turklāt nevis procentuāli pret kaut ko, bet gan absolūtajos skaitļos. Tādējādi apdraudot pašvaldību ar likumu noteikto obligāto pakalpojumu izpildi.
Tieši lai šos draudus novērstu, ir domāts pašvaldību izlīdzināšanas fonds, kura mērķis formulēts attiecīgā likuma 1. pantā: “Likuma mērķis ir, ņemot vērā pašvaldību sociālekonomiskās atšķirības, radīt pašvaldībām līdzīgas iespējas ar likumu noteikto funkciju izpildei, kā arī veicināt to iniciatīvu un patstāvību savu finanšu resursu veidošanā.”
Pašreizējais izlīdzināšanas modelis darbojas pēc visai sarežģītas formulas, kurā tiek iekļauti vairāki būtiski parametri, starp kuriem galvenie ir demogrāfiskie - iedzīvotāju skaits, to vecumstruktūra un “teritoriālā komponente”, kuri nosaka “vērtētos ieņēmumus”. Šie “vērtētie” jeb potenciālie ieņēmumi tiek izlīdzināti, taču ne 100%, bet gan 60% apmērā. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā bagātākās pašvaldības atrodas labākā situācijā nekā trūcīgākās.
Teorētiski neviens nenoliedz, ka pašvaldības atrodas stipri atšķirīgos apstākļos, tāpēc nevar visām pašvaldībām uzlikt vienādus nosacījumus un prasības, bet praksē šī atzīšana nāk daudz grūtāk. Joprojām skan Rīgas un Pierīgas pašvaldību pārstāvju žēlošanās, ka viņiem jāfinansē citu pašvaldību “nevajadzīgie”, “izšķērdīgie” tēriņi, šajā brīdī, kā likums, piesaucot hrestomātisko Rēzeknes SPA centra būvniecību, kas tiek izmantots kā nesitams trumpis katru reizi, kad jāpamato šīs žēlabas.
Dažkārt tiek piesaukts cits arguments: “Ko tad viņi paši neko nedara attīstībai? Gaida tikai uz naudu no “mūsu iemaksām”.” Arī šis arguments nav diez cik korekts, jo industriālā sektora attīstība daudzos reģionos ir salīdzinoši neslikta, taču šajā sektorā algu līmenis (tātad arī pašvaldību ienākumu) ir ievērojami zemāks nekā, teiksim, finanšu sektorā, kas ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē koncentrējas metropolēs, nevis reģionos. Līdz ar to stāsti, ka pašvaldības “pašas vainīgas”, ka pienācīgi neattīsta savu ekonomiku, nav īsti pamatoti.
Atsevišķs jautājums ir par mūsu valsts reģionālo politiku kā tādu. Vai tā vispār ir, un ja ir, tad, cik saprātīga? Kāda šajā reģionālajā politikā ir Rīgas kā valsts galvaspilsētas un Pierīgas kā neatņemama Rīgas “pielikuma” nozīmē un vieta?
Tā kā visi mēģinājumi atrast kopsaucēju starp Rīgas metropoles pašvaldībām (9 donorēm) un visām pārējām, kā arī Finanšu ministriju, kura atrodas starp abām pusēm, visbiežāk beidzas bez rezultātiem vai pavisam niecīgiem rezultātiem, tad varbūt paralēli būtu jāizstrādā arī valsts reģionālā politika, kas gan, ņemot vērā administratīvi teritoriālās reformas pieredzi, ir vēl slidenāka tēma.
Negribas ieslīgt moralizēšanā, bet šī mūžīgā žēlošanās, ka mēs “nabadziņi” (bagātās pašvaldības, kas ar plašu žestu var saviem iedzīvotājiem dot 90% atlaides dārgā nekustamā īpašuma nodoklim) visus sponsorējam, bet mums pašiem jāknapinās (brīvpusdienas skolēniem nevaram atļauties, ko atļaujas daudzas dotētās pašvaldības), ir savā ziņā pretvalstiska, jo grauj nācijas solidaritāti un vienotību. Ja reiz gribam katrs par sevi, tad kam mums vēl tāda valsts.
Arī mūžīgās atrunas - mēs jau neesam pret izlīdzināšanas fondu, bet..., un sākas stāsti, cik tas netaisnīgs pret viņiem, bagātajiem - neliecina par augstu politisko kultūru. Drīzāk tās liecina par politisku spēlēšanu uz cilvēku primitīvākajām, egoistiskajām jūtām, kas īpaši nelāgi izskatās no to politiķu puses, kas gribētu sevi pozicionēt kā pārstāvošus “izglītoto”, “smalko”, “progresīvo” elektorātu.
