Jāsaka, kā ir: šogad priekšvēlēšanu periods solās būt fundamentāli atšķirīgs no daudziem citiem iepriekšējiem. Pirmām kārtām ar to, ka vēlēšanas jau it kā ir notikušas. Pareizāk sakot, tā valdības maiņa, kura tika gaidīta pēc vēlēšanām, notika priekšlaicīgi, vēl pirms pašām vēlēšanām.
It kā secība tika samainīta vietām. Nevis vispirms vēlēšanas un tad politiskās vadības nomaiņa, bet otrādi - vispirms jauna valdība, jauna koalīcija un tikai pēc tam vēlēšanas, kuras, kā liecina svaigākie aptauju dati, ar augstu ticamību tikai apstiprinās jau notikušās politiskās izmaiņas.
Ko šāda notikumu loģiskās secības izmaiņa nozīmē priekšvēlēšanu procesā? Būtiski devalvējas tā dēvēto solījumu jēga, kad ierasts teikt - nāksim mēs un visu darīsim citādi. Labāk, efektīvāk. Vakardienas opozīcija jau ir pie varas un cenšas demonstrēt, ka tiešām daudz ko darīs citādāk. Šobrīd grūti teikt, uz cik nopietnām reformām tā būs gatava, bet citādu politiku tā jau piekopj.
Neredzēt Andra Kulberga valdības kaut stilistiskās atšķirības no Evikas Siliņas valdības var tikai tie, kuri tās vienkārši negrib saskatīt. Var pat teikt, ka šā gada maijā notikusī valdības maiņa ir ievērojamākās Latvijas politiskās vides izmaiņas kopš 2009. gada 12. marta, kad toreizējo premjerministru Ivaru Godmani nomainīja “Vienotības” pārstāvis Valdis Dombrovskis. Visas sekojošās izmaiņas, ieskaitot Māra Kučinska (toreiz ZZS) premjerēšanu no 2016. gada līdz 2018. gadam, notika vienas un tās pašas politiskās paradigmas ietvaros.
Arī tagad netrūkst balsu, kas saka: jā, Kulberga vadības stils varbūt arī atšķiras no Siliņas stila, bet kopumā jau nekas “pa īstam” nemainās un diez vai mainīsies. Nav šaubu, ka tieši šie pārmetumi būs galvenie, ar kuriem šajā priekšvēlēšanu laikā būs jāsaskaras Kulberga valdības ministriem - jūs jau tikai skaļi runājat, bet kur ir darbi?
Ministri to saprot un cenšas kā nu katrs prot. Iekšlietu ministra Jāņa Dombravas vizītes Mucenieku patvēruma meklētāju centrā, reidi un konfiscēto virtuves nažu demonstrācija ir uzskatāms apliecinājums šādām aktivitātēm. Arī pārējie ministri centīsies neatpalikt, jo arī viņi grib iekļauties jaunajā pamatplūsmā - pozicionēt sevi kā enerģiskus reformatorus.
Šāda politiskā ainava stipri nonivelē politiķiem tik iecienīto “veicināšanas”, “attīstīšanas” un “pārveidošanas” solīšanu. Uz katru šādu solījumu būs vēlētāju, mediju un opozīcijas pašsaprotams jautājums: bet kas jums traucē jau tagad “attīstīt” un “veicināt”?
Īpaši grūti uz šo jautājumu būs atbildēt tiem, kuri, esot opozīcijā, visu politisko sistēmu nežēlīgi kritizēja, apsaukāja “par komunistiem” (finanšu ministra padomnieks Guntars Vītols), bet tagad, pašam esot sistēmā, jātaisnojas, ka neko daudz jau nevarot izdarīt.
Ikviens šāds paziņojums, ka “nekā jau nevar izdarīt”, jo sistēma esot pa šiem gadiem tā iecementējusies, ka to var tikai sagraut, ne pārveidot, lej ūdeni uz opozīcijas dzirnavām, kuri tieši ar šo sistēmas sagraušanas solījumu plāno “nopirkt” vēlētāju balsis.
Vēlēšanu rezultātus lielā mērā noteiks tieši tas, vai jaunajai pozīcijai izdosies pārliecināt vēlētājus, ka viņi ir spējīgi sistēmu radikāli mainīt, fundamentāli pārskatīt budžeta veidošanas pamatprincipus (veidot tā dēvēto nulles budžetu no “baltas lapas” + ievērojami augstāku tā pārskatāmību un detalizāciju), pārskatīt valsts pārvaldes vadības modeli un augstāko vadītāju izvēles kārtību, vai arī taisnība izrādīsies tiem, kuri jau tagad saka: viņi tikai runā.
Gribētos domāt, ka slavenais Eināra Repšes “kā var nesolīt” šajās vēlēšanās vairs nebūs aktuāls. Lai gan būsim godīgi. Politiskā inerce ir milzīga. Simti un tūkstoši labu atalgojumu saņemošu cilvēku ir vitāli ieinteresēti, lai sistēmā nekas būtiski nemainītos.
Arī pašā Kulberga valdībā ir pietiekami daudz politiķu, kuri uz Latvijas politiskās skatuves jau ir desmit un vairāk gadu. Viņi ir dziļi ieauguši sistēmā, pieņēmuši tās noteikumus un pēc šiem noteikumiem dzīvo. Pat gribot viņiem kaut ko nopietni mainīt ir grūti, jo tad būtu jālauž šajos gados izveidojušies paradumi.
Šo paradumu galvenā jēga: pēc iespējas mazāk radīt kādos cilvēkos neapmierinātību. Tāpēc katrs lēmums jāsaskaņo ar visiem, uz kuriem šis lēmums varētu attiekties. Tā kā Mucenieku patvēruma meklētāju centra iemītnieki vēlēšanās nepiedalās, tad viņu neapmierinātība neskaitās, toties finansējuma mazināšana gandrīz jebkurai citai iestādei, organizācijai jau būtu pavisam kas cits. Tur vienmēr būs neapmierinātie, tā ka varbūt labāk nevajag. Vismaz līdz vēlēšanām, bet pēc tam jau sāksies jauns četru gadu cikls, kad par tiem kareivīgajiem paziņojumiem, ar kuriem uzstājies, esot opozīcijā, varēs [vismaz pāris gadus] nedomāt. Problēma (no politiķu skatu punkta) tikai tā, ka šo politiķa pozīciju redz arī vēlētājs un to attiecīgi novērtē.
