Tas, ka Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) valde nolēmusi vēsturiskos Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) zīmolus nomainīt pret jaunizveidoto zīmolu “LSM”, ir ne tikai LSM iekšējs, šauri korporatīvs notikums. Tam ir daudz plašāka vispārpolitiska nozīme. Var pat teikt, ka tā ir viena no laikmeta maiņas iezīmēm. Viena no vakardienas un rītdienas sadursmes izpausmēm.
Kad tiek lietoti jēdzieni “jaunais” un “vecais”, tad vienmēr jāpaskaidro, kas ar ko domāts. Latvijas politikā (plašākā nozīmē - visā sabiedriskajā dzīvē) ar “vakardienu” jāsaprot tā inerciālā politika, kura bija valdošā pēdējos 15 gadus. Šo politiku raksturoja ārkārtīgi spēcīga kontinuitāte. Proti, viss tiek turpināts tā, kā agrāk, daudz nedomājot par to, kāda ir šīs darbības rezultativitāte un jēga. Ja arī kādas izmaiņas tiek veiktas, tad tikai nelielas, formālas, neko nemainot pēc būtības. Tā, lai tās iekļautos noteiktos “pareizības” rāmjos.
Evikas Siliņas (pirms tam arī Krišjāņa Kariņa) valdība ar akadēmisko politologu, profesoru Andri Sprūdu [kara laika] aizsardzības ministra amatā bija šīs vecas politikas (aizejošā laikmeta) uzskatāms iemiesojums. Galvenais kritērijs atbilstībai amatam - prasme gludi un pareizi runāt. Tieši tāpat kā labi padarīta darba kritērijs - spēja vēl izdalīt 52 miljonus eiro valdības darba pēdējās dienās.
Ir populārs teiciens par to, ka dažus cilvēkus var muļķot visu laiku, visus cilvēkus kādu laiku, bet nevar muļķot visu sabiedrību visu laiku. “Vienotībai”, dažādiem tās atvasinājumiem un informatīvajiem atbalstītājiem samērā ilgu laiku izdevās sabiedrībai iestāstīt, ka viņi ir tie “gudrie”, “pareizie”, “eiropeiskie”, kuriem vienīgajiem ir augstāko spēku dotas tiesības “mazāk gudro”, “mazāk pareizo”, “mazāk eiropeisko” tautu vadīt.
No varas mehānisma viedokļa šajā konstrukcijā nekas daudz nebija mainījies kopš 18. gadsimta aristokrātijas kundzības laikiem. Ir valsts pārvaldes nomenklatūra (aristokrātija), kuru informatīvi un ideoloģiski atbalsta valsts finansētie (tieši no valsts budžeta vai arī caur SIF un MAF) mediji (garīdzniecība). Šī nomenklatūras un mediju simbioze nodrošināja valdošajai politiskajai šķirai visai mierīgu un salīdzinoši pārtikušu dzīvi.
Šajā “mierīgās”, “pareizās” dzīves matricā liegi iegūlās arī Latvijas sabiedrisko mediju apvienošana zem to “nostiprināšanas” izkārtnes. LSM izveide un tās vadības izvēle notika strikti pēc birokrātisko (vai teokrātisko) valstu principiem: galvenais kritērijs - korporatīvā piederība pareizajai nometnei. Lai nekādos apstākļos no vadības puses neparādītos nekāda “pašdarbība”.
Arī LSM “pārzīmološana” ietilpa šajā “vecās kārtības” pamatplūsmas gultnē, kuru raksturo reālas darbības aizvietošana ar darbības imitāciju. Valdības līmenī šo “kārtību” visprecīzāk iemiesoja Siliņas valdības 4x4 restarts. Kad reālas birokrātijas mazināšanas vietā tiek veidotas labi dizainētas prezentācijas, infografikas un to visu koordinē jaunradītas “darba grupas”. Kad medija satura pilnveidošanas vietā tiek mainīts M burta fonts logotipā.
Šādu darba imitāciju mēs redzam pa visu laukumu. Integrācijas vietā notiek naudas apgūšana, bet nodarbinātības jautājumi tiek risināti, finansējot dažādus “kursus”, kuru reālo atdevi neviens nekontrolē, un citi tamlīdzīgi risinājumi “uz papīra”.
Tā nav tikai Latvijas problēma. To redzam visā Eiropā un ne tikai. ES slīgst birokrātiskā, papīra darba imitācijas purvā, un nav pat sīkākās pazīmes, ka tur kāds nopietni gribētu no šī “purva” izķepuroties. Visas šīs antielitārās (populistiskās) kustības, sākot no Vācijas “AfD” un beidzot ar Francijas galēji labējo Žordanu Bardelā un galēji kreiso Žanu Luku Melanšonu, balstās uz vienu “lielo stāstu”: cik ilgi šobrīd valdošie vēl domā reālu rīcību aizstāt ar šo tukšo muldēšanu? Uz ielas mēs redzam vienu, bet jūs te nemitīgi citējat savas mūsdienu “bībeles” un “svētos rakstus”, kas tieši tāpat kā Franču revolūcijas laikos jau sen vairs neatbilst dzīves realitātei.
Plaisa starp to, kā vajadzētu būt “pēc papīriem” un kā ir patiesībā, kļūst arvien lielāka. Latvijas apstākļos tas arvien vairāk parādījās arī LSM darbībā, kad teorētiski pareizie “brīvības” un neierobežotas radošās iztēles lidojumi sadūrās ar reālo dzīvi. Piemēram, kad “mākslinieciskā” komiksā Ukrainas karavīri parādījās cūku veidolā, bet tajā pašā vakarā “TV Panorāmā” tiek rādīti reāli ukraiņu karavīri, kuri atgūst karā zaudēto veselību Vaivaru rehabilitācijas centrā.
Teorētiski viss pareizi - nav ko jaukt “mākslu” ar praktisko dzīvi. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tieši tāpat kā viena lieta ir parakstīts darba līgums, bet pavisam cita lieta - “izieti divu mēnešu Valsts nodarbinātības aģentūras apmaksāti kursi”. Apzināti šeit salieku kopā šos divus pilnīgi atšķirīgos gadījumus, jo, lai cik tie būtu tālu viens no otra (“māksla”, “vārda brīvība” un “pārkvalifikācijas kursi”), tie ir vienas un tās pašas parādības paraugi, kas rāda jau piesaukto plaisu starp to, kas “uz papīra”, un to, kas “dzīvē”.
“Latvijas Televīzijas” izkārtnes plēšana nost no ēkas Zaķusalā ir gadījums tieši par šo plaisu. Viena lieta ir ar vieglu roku izmaksāt 126 977 eiro par LSM logotipa dizaina maiņu, un pavisam cita - mainīt vēsturisko nosaukumu struktūrai ar dziļi simbolisku vēsturi. Cilvēkiem, kuri pieraduši pie darba “ar papīriem”, šī pārzīmološana droši vien šķita tāds pats darbs (tā imitācija), pie kāda viņi gadu gadiem pieraduši. Jādomā, “vecajos laikos” tas viss samērā viegli izietu cauri. Vai tas tikpat viegli izies cauri tagad, stipri šaubos.
Šajās dienās vairāk nekā 200 LTV un LR darbinieku parakstījuši vēstuli LSM valdei, iebilstot pret LTV un LR zīmolu nomaiņu. Te gan prātā nāk kāda cita populāra līdzība par “krietnu” pilsoni, kurš klusējot neko neteica, kad valsts represīvais aparāts atnāca pēc viena viņa kaimiņa, tad pēc otra, tad pēc trešā. Es jau “neko sliktu neesmu izdarījis”, un mani tas neskar, viņš domāja pie sevis. Kad beigās atnāca pēc viņa paša, tad jau vairs nebija kam iebilst un protestēt.
Gribas LTV un LR darbiniekiem jautāt, kur bija jūsu iebildes, kad par 126 977 eiro tika pārzīmēti trīs burti LSM zīmolā? Kur bija jūsu iebildes par minētajiem “cūku komiksiem”, par apraides saglabāšanu krievu valodā pretēji Satversmes tiesas spriedumam?
Tad, kad bija jāatbalsta “pieaugušo” valdība pret “populistu uzbrukumiem”, tad viss bija kārtībā. Tad nekādi iebildumi neizskanēja. Tad tika gaidīts “valdes lēmums”. Tieši tāpat kā valdes lēmums tika gaidīts, lai varētu šo ziņu par 200 LTV un LR darbinieku parakstiem publicēt LSM resursos. Kamēr nav valdes lēmuma, tikmēr “redakcionālā neatkarība” nestrādā. Aizmirstam par tādu.
Tagad, kad no LTV ēkas tiek plēsta nost vecā izkārtne un no LR ēkas tiek skrūvēta nost visiem labi zināmā granīta plāksne, tad šo struktūru darbinieki attapušies, ka šoreiz “atnākuši pēc mums”. Mēs taču tik uzcītīgi pildījām visas norādes no augšas. Par ko tad mūs?
Varu LTV un LR darbiniekus uzmundrināt. Viņiem ir lielas iespējas šos savu darbavietu zīmolus saglabāt. Ko nevar teikt par to cilvēku amatiem, kuri visu šo jezgu ievārīja. Kā jau sākumā minēju: laiki ir mainījušies. “Vecā kārtība”, kuru iemiesoja iepriekšējā vara (kurai LSM kopumā tik ilgi un uzticīgi bija kalpojusi), ir nogājusi no skatuves.
Viens otrs var teikt, ka nekur jau tā “Vienotība” nav pazudusi. Visur tā saglabājusi savus taustekļus. Tā ir, bet šīs publikas (nomenklatūras) raksturīgākā iezīme ir spēja mainīt kažokus tik daudz un tik bieži, cik vien vajadzīgs. Tā tas bija 1991. gadā, tā tas būs arī 2026. gadā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šie personāži ātri vien atradīs veidus, kā LTV un LR zīmolus saglabāt. Vismaz tādā veidā, lai “vilks būtu paēdis (lai 126 997 eiro nevienam nebūtu jāatdod) un kaza dzīva (granīta plāksne Doma laukumā pie radiomājas nebūtu jāskrūvē nost).
Vai līdz ar jaunajiem laikiem mainīsies arī jaunā medija “LSM” saturs, tas jau ir cits jautājums. Vēsturiskā pieredze liecina, ka, mainoties vēja virzienam, būtiski mainās arī laika apstākļi aiz loga.
