Partiju jūnija reitingi iezīmē jauno politisko spēku sadalījumu pēc Evikas Siliņas valdības krišanas maijā un salīdzinoši straujās Andra Kulberga valdības izveidošanas. “Apvienotais saraksts” (AS) kļuvis par pārliecinošu reitingu līderi, un tas nav nekas pārsteidzošs.
Līdz vēlēšanām vēl trīs mēneši. No vienas puses, diez vai šajā laikā ir iespējamas kādas ievērojamas izmaiņas, jo vēlētāju jūsma par kādu “jauno laimes lāča vedēju” (bet Kulbergs lielā mērā tiek uztverts tieši tā) tik ātri nepāriet. Grūti iedomāties, ka AS varētu pieļaut kādas ļoti smagas kļūdas (piemēram, pieļaut aviokompānijas “airBaltic” bankrotu), kas daļā viņa atbalstītāju izraisītu kādu nopietnāku vilšanos.
Ar zināmiem nosacījumiem Kulberga un viņa partijas AS popularitāte varētu pat vēl pieaugt, lai gan ticamāks scenārijs: tā paliks šobrīd prognozēto 20-24 vietu Saeimā līmenī. Jebkurā gadījumā ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai Kulbergs pēc vēlēšanām netiktu virzīts kā galvenais valdības un koalīcijas veidotājs.
Augstais neizlēmušo īpatsvars (25,4%) it kā ļauj domāt, ka šajos trijos mēnešos vēl iespējamas būtiskas izmaiņas, bet vēsturiskā pieredze liecina, ka reālajās vēlēšanās proporcionāli nekas daudz nemainās. Varbūt vienīgi palielinās to vēlētāju skaits, kuri gatavi balsot par partijām, par kuru atbalstu atklāti atzīties viņiem nedaudz kauns, bet tam uz koalīcijas veidošanu parasti nav lielas ietekmes.
Ja par pirmo vietu viss ir daudzmaz skaidrs (valdību veidos Kulbergs), tad svarīgākais jautājums ir par nākamajām vietām. Kādi politiskie spēki veidos nākamo valdību? Ja pašreizējā koalīcija iegūs vismaz 51 vietu Saeimā, tad, visticamāk, tā arī šādā sastāvā - AS + Nacionālā apvienība (NA) + “Jaunā vienotība (JV) + ZZS - turpinās darbu.
Situācija kļūs sarežģītāka, ja šai četrotnei neizdosies iegūt balsu vairākumu. Uzreiz var no visiem aprēķiniem izmest “Suverēno varu” (SV). Šim politiskajam spēkam nav ne mazāko iespēju nonākt koalīcijā vienalga kādā spēku salikumā, ja vien Rīgā, Jēkaba ielā, nestāvēs Putina tanki. Tāpat pilnīgi droši var teikt, ka otro vietu iegūs “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un turpat netālu būs “Progresīvie” (PRO).
Ja pašreizējai četrotnei 51 balsi neizdosies iegūt, tad nāksies veidot koalīciju vai nu ar LPV, vai PRO. Kopā tās abas neies, jo abām tieši otra partija ir nepieņemama “sarkanā līnija”. Daudz ko izšķirs tas, vai 5% barjeru izdosies pārvarēt “Mēs mainām noteikumus” (MMN). Tā kā MMN līderi jau ir izteikušies, ka viņu galvenie politiskie ienaidnieki ir PRO un JV, tad viņu tikšana Saeimā varētu svaru kausus nosvērt par labu tai koalīcijai, kuras kodolu veidotu AS un LPV.
NA un ZZS, saprotot politiskās reālijas, centīsies izvairīties no jebkādu “sarkano līniju” vilkšanas (izņemot pret SV) un būs gatavas piedalīties jebkurā koalīcijā. Vēl jo vairāk, ja tām tiks nodrošinātas tiesības realizēt savam elektorātam nozīmīgu politiku, ko diez vai apstrīdēs kāda cita partija, neatkarīgi no to šodienas lozungiem.
Ja skatāmies uz AS pozīciju politiskajā spektrā, tad tā ir tālu labējā (ekonomiskajā ziņā pat libertariāniskajā) galā, kas to noliek daudz tuvāk LPV nekā kreisās ievirzes PRO. Tā kā arī MMN sludina līdzīgu politiku, tad ļoti iespējama būtu AS + LPV + NA + ZZS + MMN koalīcija.
Teorētiski šāda labēja, konservatīva koalīcija visvairāk atbilstu pašreizējai politiskajai “modei” gan pasaulē, gan arī Latvijā. Taču tai ir savs “iedzimtais” defekts. Šāda koalīcija bez PRO un JV tiks pakļauta nopietnam spiedienam no “liberālās inteliģences” puses, kurai Latvijā vēl joprojām ir ļoti liela ietekme.
Lai arī ASV prezidents Donalds Tramps ir visu veidu primitīvismu ievērojami normalizējis, Latvijas politiķi joprojām ar dažiem izņēmumiem, neatkarīgi no tā, kādu politiku atbalsta, stipri baidās tikt ieskaitīti “dumjo”, “prasto”, “mazinteliģento” kategorijā. “Prastuma” faktors var kļūt ļoti būtisks situācijā, ja būs jāizšķiras, ar ko iet kopā - ar Šleseru (plašākā nozīmē) vai ar “nopietnajiem” politiskajiem spēkiem, jo trampi nāk un iet, bet cilvēku vērtēšana pēc viņu intelektuālajām spējām nekur nepazūd. Var jau lamāt “Vienotību” pēdējiem vārdiem, bet ja vienā studijā sēž nosacītais Arvils Ašeradens un nosacītais Edmunds Zivtiņš, tad nevar nemanīt, ka katrs uzrunā pilnīgi citu auditoriju, kura fundamentāli atšķiras pēc savas intelektuālās kapacitātes.
No otras puses, sabiedrība ir “nogurusi” (vai tai ir vienkārši apnikusi) no šīs “gudrās” runāšanas, kas ieguvusi “Briškena tukšmuldēšanas” apzīmējumu. Sabiedrība gaida aktīvu rīcību, kādu sola un cenšas demonstrēt Kulbergs. Tiesa, pagaidām vēl ir tikai šīs aktīvās rīcības pieteikums. Pati izlēmīgā rīcība izpaliek, bet cilvēki ir gatavi uzmundrinoši aplaudēt pat tikai par centieniem rīkoties.
Neatkarīgi no 3. oktobra vēlēšanu rezultātiem jau tagad ir skaidrs, ka Latvijas politiskajā vidē ir notikušas būtiskas izmaiņas, ilggadējai trupas prīmai - “Vienotībai” - zaudējot galveno lomu. Tā kā politikā, tāpat kā jebkurā citā jautājumā, laiku pa laikam nepieciešams, bijušās britu premjeres Margarētas Tečeres vārdiem runājot, sakratīt čipsu paku, tad zināmas izmaiņas būs jebkurā gadījumā. Labā ziņa ir tā, ka nevienā no iespējamiem variantiem Latvijai nedraud kaut kas neatgriezeniski katastrofāls, jo, kā jau minēju, SV ne pie viena salikuma netiks koalīcijā, bet visas pārējās partijas zaru, uz kura sēž, nezāģēs.
