Vakar agri no rīta liela Latvijas iedzīvotāju daļa savos telefonos saņēma kārtējo šūnveida apraides ziņojumu: “!Dzeltenais brīdinājums ĻOTI STIPRS LIETUS RĪKOJIES!” Kā vienmēr šādos gadījumos, šo ziņojumu pavadīja speciāli izveidots nepatīkami kaitinošs skaņas signāls ar sekojošu teksta pārveidi skaņas formā nedabīgā, saturisko jēgu grūti uztveramā (ne)balsī.
Izrādās, meteorologi brīdina, ka daudzviet Latvijā būšot stiprs lietus, bet Kurzemē un Vidzemes ziemeļos ļoti stiprs lietus. Vietām gaidāms pērkona negaiss un krusa. Kas šī brīdinājuma saņēmējiem tagad būtu jādara, pateikts nebija. Acīmredzot katram pašam bija jāsaprot: izejot no mājas, neaizmirsti lietussargu.
Taisnības labad pieminēsim, ka bija norāde: “vairāk drošības padomu 112 tīmekļvietnē” (tieši tā rakstīts, bez precīzas tīmekļvietnes adreses). Tur ir izveidota mājaslapa ar standartfrāzēm, kā rīkoties ekstrēmās standartsituācijās. Apmēram tādā pašā līmenī kā drošības instrukcijas IKEA skapju montāžas skrūvju komplektam: nemēģiniet tās norīt. Nedot bērniem līdz piecu gadu vecumam, bet ja kas, tad: “zvani uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112”.
Tā vien izskatās, ka valsts birokrātiskais aparāts ir kļuvis par tādu kā leģendārā Frīģijas ķēniņa Midasa pretmetu. Ja viss, kam pieskārās Midass, pārvērtās par zeltu, tad viss, kam pieskaras valsts birokrātiskais aparāts, pārvēršas par nekam nevajadzīgu mēslu, kas tikai tracina cilvēkus. Kaut kas līdzīgs noticis ar tā dēvēto šūnveida apraidi, kura, kā daudzas līdzīgas lietas, droši vien bija labi domāta, bet sanāca kā parasti greiza.
Nav grūti izskaidrot, kāpēc tā sanācis. Tāpēc, ka birokrātijas galvenais uzdevums ir primāri domāt par sevi. Pasargāt sevi no jebkādiem apdraudējumiem. Ne jau cilvēkus no dabas stihijām vai tehnogēnām katastrofām. Bet gan sevi no atbildības, ja notiek kāda nelaime.
Tieši kā pieminētajā skrūvju drošības instrukcijā. Ne jau kādas nelaimes novēršanai domāta šī instrukcija, bet gan: ja nu gadījumā kāds netīšām norīs šo skrūvi, tad neizvirziet pret mums kaut kādas pretenzijas, jo mēs taču jūs brīdinājām. Šeit līdzīgi. Ja nu kaut kas notiek, mums neko nepārmetiet - mēs brīdinājām.
Kā šāds brīdinājums ietekmē to cilvēku dzīvi, viņu pašsajūtu, miegu, nervu sasprindzinājumu, tas šo ziņojumu sūtītājus interesē pēdējā kārtā. Tāpat kā tas, ko šie cilvēki dara šī brīdinājuma saņemšanas laikā, jo var būt situācijas, kad šis brīdinājums viņu dzīvību apdraud daudz vairāk nekā gaidāmais lietus. Piemēram, jūs veicat apdzīšanas manevru uz satiksmes noslogotās divjoslu šosejas Rīga-Liepāja. Šis pēkšņais, kaitinošais signāls mazāk pieredzējušu autobraucēju var uz mirkli dezorientēt, kas, braucot lielā ātrumā, var būt liktenīgi. Tāpat nav jābūt diplomētam ārstam, lai zinātu, cik negatīvi uz cilvēka organismu un tā imūnsistēmu darbojas pēkšņs stress, saņemot šādu signālu naktī, miegā.
Pārapdrošināšanās ar bezjēdzīgu brīdinājumu ziņu raidīšanu nakts vidū par iespējamiem droniem jau ir piepalīdzējusi iedragāt Latgales viesmīlības sektoru. Bezjēdzīgiem, jo nav pateikts, ko tam cilvēkam četros naktī, saņemot šo brīdinājumu, darīt. Pat ja tīmekļvietnē 112 teikts, ka jāmeklē vieta starp divām sienām vai jālien pagrabā, cik šis apdraudējums ir samērīgs, lai visi to darītu?
Tajā pašā laikā nav apstrīdams, ka šūnveida apraide ir laba un nepieciešama lieta. Vēl jo vairāk, ņemot vērā iespējamos reālos un patiesi bīstamos apdraudējumus, kurus rada jau šobrīd notiekošā aktīvā karadarbība Eiropā. Tas, ka šī sistēma 2025. gadā Latvijā tika ieviesta, ir tikai apsveicami.
Taču nedrīkst šo svarīgo un potenciāli reālu cilvēku dzīvības glābjošo lietu pārvērst klajā ākstībā, kuras izveidē parādās aizdomas par to, ka visa šī pasākuma patiesā jēga ir bijusi tikai un vienīgi - “naudas apgūšanas projekts: šūnveida apraide”. Negribu mest akmeni nevienas struktūras dārziņā, un ļoti iespējams, ka šī projekta īstenotāji ir primāri balstījušies uz patiesu vēlmi palīdzēt cilvēkiem. Varbūt, bet rezultāts rada aizdomas par ko citu.
Vēl kāds būtisks šīs brīdinājuma sistēmas aspekts ir jau pieminētā samērība, jo nebūs ne mazāko grūtību šos brīdinājumu draudus tā devalvēt, ka cilvēki tos vienkārši neņems vērā vai arī savu telefonu iestatījumos atķeksēs “ārkārtas brīdinājumu” izslēgšanu. Un tad, ja patiešām kaut kas notiks, tad atkārtosies sen zināmais stāsts par aitu ganu un viņa saucieniem: “vilks aitās”. Uzrakstīju nākotnes formā, ka tas tā varētu notikt, bet iespējams, ka tā jau ir pagātne. Iespējams, šī brīdinājumu draudu devalvācija jau ir notikusi.
Šūnveida apraides sistēma darbojas jau gadu. Ir visas iespējas izanalizēt tās plusus un mīnusus. Ņemot vērā šīs sistēmas potenciālo nozīmību, ir acīm redzams, ka šīs svarīgās lietas sakārtošana ir jāņem savā pārraudzība valsts augstākajām amatpersonām. Ar tām domājot valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču un ministru prezidentu Andri Kulbergu.
Zemākā līmenī jautājums nav risināms birokrātiskā idiotisma likuma dēļ. Proti, jo plašāka saskaņošana, jo absurdāks rezultāts. Tā iemesla dēļ, ka saskaņošanas procesā katrs šī procesa dalībnieks kaut ko pieliek no sevis, nerēķinoties ar to, kāda būs radītā galaprodukta viendabība un līdz ar to funkcionalitāte. Rezultātā iegūstam to, ko iegūstam, sakot: gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.
