Ikviens, kurš tic un cer, ka kaut kas šajā pasaulē var mainīties uz labo pusi, ik pa brīdim ir spiests klausīties pārmetumus: kur gan tu savā vecumā tik naivs. Visi šie stāsti par “jaunajiem laikiem”, kuros viss būšot citādi, jau ne reizi vien esot dzirdēti. Bet nepaiet ne pārāk ilgs laiks, un viss aiziet tajā pašā vecajā gultnē. Tā viss atkārtojas pa riņķi vien. Arī šoreiz būšot tieši tāpat.
Uz šiem pārmetumiem gūti ko iebilst. Mums Latvijā pat īpaša partija bija: “Jaunais laiks”. “Vienotības” priekštece. Tās pašas “Vienotības”, kas tagad iemieso ilggadēju stagnāciju un “vecos laikus”.
Toreiz “Jauno laiku” vadīja vēl lielāks revolucionārs nekā šodienas Andris Kulbergs - Einārs Repše. Ne velti viņu par “marsieti” dēvēja, un arī pats viņš no šīs iesaukas nevairījās. Kur tagad ir Repše, un kāds ir viņa vēsturiski politiskais mantojums tautas atmiņā? Ministrs “marsietis” svītrainā lateksa uzvalciņā.
Vēsturiskā pieredze saka, ka gan jau arī Kulbergu sistēma “piejaucēs”, salauzīs, “iejās un apsedlos”. Taču tā tam arī jābūt. Kulbergam, tāpat kā jebkuram citam vadītājam, ir jāiekļaujas kopējā, par sevi lielākā sistēmā. Cita lieta, ka šī “jaunā” sistēma vairs nebūs gluži tā pati, kas bija pirms viņa.
Vispirms noskaidrosim, kas šajā sistēmā ir tas jaunais. Pirmkārt, cits atklātības līmenis. Vēl no “perestroikas” laikiem lieliski atceros, ka pārmaiņas sākas tieši ar atklātību (“glasnostj”). Pārfrāzējot Imantu Ziedoni: bez atklātības viss ir mazs un maizi negriež nazis ass. Tas būtu jāatceras visiem pārmaiņu solītājiem.
Atzīšos, rakstot vārdu - atklātība - bija jādomā, vai šo vārdu likt pēdiņās vai tomēr ne. Galu galā, Kulbergs, tieši otrādi, cenšas valdības sēdes padarīt mazāk atklātas un izbeigt tik plašu to publisko pieejamību. Tā tas ir, taču te vairāk runa ir par šķietamo atklātību, nevis patieso. Tas, ka kaut kas notiek publiski, vēl nenozīmē atklātību. Tas nozīmē tikai to, ka īstie lēmumi tiek pieņemti citur.
Ar Kulberga atklātību es saprotu ko citu. Pirmkārt, paša Kulberga ikdienas videoierakstus, kuros viņš vienkāršā, cilvēcīgā valodā sabiedrību informē par dienas laikā padarīto, kā arī finanšu ministra Māra Kučinska padomnieka Guntara Vītola regulāros ierakstus tviterī, kurus viņš nav pārtraucis rakstīt, uzsākot darbu sistēmā.
Vītola ieraksti šajā ziņā ir ārkārtīgi svētīgi tieši ar to, ka viņš nekautrējoties (tiesa, nesaucot konkrētos vārdos), kā pats saka, “no bunkura” iekšienes apraksta, kā uz “sili” (Finanšu ministriju) nāk “baroties” (prasīt naudu) uzņēmēji, kuri šo ceļu pārvērtuši par iestaigātu taciņu un tagad jūtas nepatīkami pārsteigti, ka “piekļuve silei” aizvērusies. Cits jautājums: uz cik ilgu laiku? Aizvērusies vai pievērusies, un kam?
Diemžēl vēsturiskā pieredze atkal liecina, ka šis piekļuves liegums parasti nav diez cik ilgstošs, jo neviens, pat visstingrākais valsts finanšu sargs nav spējīgs ilgi turēties pret šo milzīgo spiedienu, kādu rada “ēst gribošo” masas. Politiskie novērotāji “ar stāžu” atceras, kā savulaik, vēl 1992. gadā, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis ik pārdienu [sabiedrības spiediena dēļ] izdeva rīkojumu aizliegt krāsaino metālu eksportu un katru reizi nākamajās dienās [krāsaino metālu tirgotāju spiediena dēļ] bija spiests šo rīkojumu atcelt.
Nav šaubu, ka jau šodien gan pats Kulbergs, gan Kučinskis, gan Vītols un citi pie lemjošā galda sēdošie tiek draugu, draugu draugu un paziņu lenkti, “draudzīgu” ieteikumu bombardēti un pierunāti. Viņu telefonos krājas “neatbildētie zvani”, bet pie viņu kabinetu durvīm veidojas rindas ar tiem, kuri stāsta, ka noticis “šausmīgs pārpratums”: visā šajā visnotaļ pareizajā virzībā uz budžeta naudas “izpļekarēšanas” mazināšanu zem autobusa riteņiem nejauši pakļuvis arī viņa mazais biznesiņš, kas, protams, ir pilnīgi nepieņemami. Par to, ka izdevumi jāsamazina, šaubu nav, tikai tas jādara citiem. Tiem tur, nevis man.
Vītols raksta: “Ir pirmās pazīmes, ka žurkas satraukušās. Laba pazīme! Tikko uzzināju, ka viena esot plānojusi gandrīz 4 miljonu noslaukšanu ļoti apšaubāmā “programmēšanas stundu” iepirkumā, kas tagad iestrēgs moratorijā.” Runa ir par valdības izsludināto 30 dienu moratoriju IT iepirkumiem. Uzreiz rodas pašsaprotams jautājums: kas būs pēc šīm 30 dienām? Vai tas pats, kas Godmaņa pirmās valdības laikā? Moratorija atcelšana? “Šaubīgu” iepirkumu prakses atjaunošana?
Ja man būtu totalizatorā jāliek sava nauda, tad es liktu tieši uz to. Paskaidrošu savas izvēles pamatojumu. Tas, ka Vītols šīs “žurkas, kas satraukušās”, nesauc vārdos, ir netiešs apliecinājums tam, ka viņš pats līdz galam netic, ka spiediens tiks līdz galam izturēts. Bet, ja pats netici uzvarai, tad uzvarēt ir ārkārtīgi grūti. Tad pretiniekam ir jābūt izteikti vājam, kas šajā gadījumā noteikti tā nav.
Var iebilst: Vītols vienkārši apzinās juridiskās sekas, ja kādu iepirkumu jau iepriekš publiski nodēvēs par “apšaubāmu”, tāpēc pieturas pie šīs nekonkrētības. Atkal taisnība, bet var ieraksta stilistiku pilnībā mainīt. Nevienu nesaukt par “žurkām”, nevienu iepirkumu par “apšaubāmu”. Šiem apzīmējumiem var atrast juridiski un arī semantiski korektus vārdus, toties nosaukt vārdā šos uzņēmumus, kas pretendē uz četru miljonu finansējumu. Vītola vārdiem “noslaukšanu”.
Ir vēl viens būtisks iemesls “apšaubāmos slaucējus” saukt vārdos. No vienas puses, nosaucot vienu, desmitiem citu tāpat paliks “aiz kadra”, ko var izmantot kā ieganstu nevienu nesaukt vārdos, bet atkal ir pretarguments. Nosaucot kaut vienu konkrēti, arī visi pārējie uzreiz kļūs uzmanīgāki, piebremzējot savu nekaunīgo uzstājību: dodiet naudu!
Mums, kam šis spiediens nav jātur, ir viegli runāt, bet tas, ka vismaz kaut kāda kustība “miljonu noslaukšanas” apturēšanā vai vismaz mazināšanā ir sākusies, jau pats par sevi ir vēl viens “tas jaunais”, kura dēļ varam runāt par Kulberga “jaunajiem laikiem”.
Ir maz šaubu par to, ka “vecajos laikos” šī “4 miljonu noslaukšana ļoti apšaubāmā “programmēšanas stundu” iepirkumā” aizietu kā smērēta. Ar visiem labi apmaksāto Finanšu ministrijas augstāko amatpersonu un ierēdniecības grandu parakstiem, kuri par šiem parakstiem gada beigās saņemtu pieklājīgas prēmijas mēnešalgas apmērā. Tas ir, piecciparu summu.
Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu: cik ilgi šie Kulberga “jaunie laiki” turpināsies, var teikt vienu. Šo “jauno laiku” beigas mēs pavisam viegli varēsim konstatēt. Tas notiks tad, kad Vītola ierakstus vairs nevarēs atšķirt no Finanšu ministrijas valsts sekretāres Baibas Bānes ierakstiem, bet pats premjerministrs savos ikvakara videoierakstos būs nomainījis kaut šķietamo cilvēcību pret neslēptu formālismu un savā komunikācijā būs pilnībā pārgājis no latviešu valodas uz aparāta valsts valodu - birokrātijas valodu. Tad arī varēsim teikt: eksperiments beidzies. Viss aizgājis savu gaitu pa veco gultni. Priekškars nolaižas.
