Vakar Mārupes novads tika pie jauna izpilddirektora. Šī persona tika ievēlēta vai iecelta (kā katram labāk patīk šo procedūru dēvēt) ar pārliecinošu balsu vairākumu – 18 par, viens – pret. Par šo gadījumu varētu arī nerunāt, ja vien tajā kā ūdens pilē neizkristalizētos visas mūsu valsts un pašvaldību personāla atlases, teiksim maigi, īpatnības.
Apzināti jau pirmajā teikumā nenosaucu šīs personas vārdu un uzvārdu, jo tas šajā gadījumā nav pat galvenais. Galvenais ir princips. Līdz uzvārdam un šīs personas darbiem mēs vēl tiksim, bet iesākumā par procedūru, kurai teorētiski vajadzētu liecināt par ārkārtīgi rūpīgu šīs amatpersonas izvēli, bet diemžēl tā par to neliecina.
Uz izsludināto novada izpilddirektora amatu pieteicās 30 pretendentu, kurus trijās kārtās izvērtēja konkursa komisija atbilstoši Mārupes domes apstiprinātajam nolikumam. Uz otro kārtu tika virzīti septiņi, bet uz trešo trīs pretendenti. Komisija vērtēja pretendentu kvalifikāciju, kompetences, sniegto prezentāciju. Līdz ar to teorētiski tika izvēlēts it kā labākais no labākajiem, jo tik liels pretendentu skaits deva ļoti plašas izvēles iespējas.
Vai izvēlētais pretendents patiešām bija labākais no labākajiem, vai vienkārši bija jau iepriekš noskatīts kandidāts, kuram tikai formāli bija jāiziet konkursa procedūra, tas ir liels jautājums. Kāpēc?
Sāksim ar to, ka domes sēdes vadītājs Aivars Osītis, pirms nodot šo jautājumu balsošanai, stādīja priekšā attiecīgā amata pretendentu: Mārtiņš Slimbahs. Ne vārda par to, kas ir šis cilvēks, kur viņš agrāk strādājis un ko vadījis. Lūk, izvirzītais kandidāts - balsojiet. Tiesa, varat uzdot jautājumus, bet “nepārvērtīsim šo par darba interviju, ja drīkst tā lūgt”.
Jāatzīst, ka deputātiem nekādu nopietnu jautājumu novada nākamajam izpilddirektoram (tātad amatpersonai ar ļoti nozīmīgu ietekmi uz novada tālāko attīstību) nebija. Vienīgais deputāts, kurš uzdeva kādus jautājumus, bija Edgars Jansons no “Latvija pirmajā vietā”. Tiesa, arī viņa jautājumi neizcēlās ar dziļumu un izsvērtu jēgu. Tā vien izskatījās, ka tie tiek uzdoti ķeksītim, negaidot reālas, izsmeļošas atbildes.
Jansons: “Kāds ir lielākais kolektīvs, kādu jūs esat vadījis? Cik cilvēku sastāvā?”
Tā kā šī jautājuma formulējums neprasa atbildēt: ko esat vadījis, tad Slimbahs veikli, izmantojot birokrātiskās tukšrunāšanas iemaņas, no konkrētas atbildes viegli izvairījās: “Atbildot uz jautājumu, es konkrētu skaitli nepateikšu, bet viņš (?) varētu būt tuvu pie padsmit cilvēkiem. Pamatā šī kolektīva vadīšana 13 gados, strādājot pašvaldībā, ir saistīta ar dažādu nodaļu pārvalžu vadīšanas, beidzot ar lielu infrastruktūru projektu vadīšanu, lielas darba grupas ar plašu kolektīvu skaitu, kur jānodrošina šī procesa koordinācija.”
Var tikai apskaust Mārupes jaunā izpilddirektora prasmes neko nepateikt uz neveikli uzdotu jautājumu. Kas tās par “dažādu nodaļu pārvaldēm”, “lielajiem infrastruktūras projektiem” un “lielām darba grupām ar plašu kolektīvu skaitu”, kuras vadījis Slimbahs? Nevienas konkrētības, nevienas konkrētas darba vietas, neviena konkrēta projekta, nevienas konkrētas darba grupas. Nekā.
Arī pats Jansons, it kā uz uzdoto jautājumu būtu saņēmis plašas, visaptverošas atbildes, neuzdeva nekādus precizējošus jautājumus un uzdeva nākamo: “Vai jūs varēsit tikt galā ar pielaidi valsts noslēpumam šim amatam?”, uz kuru Slimbaham atbildēt ir vēl vieglāk. “Manā rīcībā nav informācijas, kas man šo liktu apšaubīt,” sausi noskaita Slimbahs.
Jautājumu/atbilžu procedūra ar to arī noslēdzas. Jautājums tiek likts uz balsošanu, kuras rezultāts ir sākumā jau minētais. 18 - par, viens - pret. Var, protams, domāt, ka visas šīs trīs vērtēšanas kārtas, kurās no 30 pretendentiem tika izvirzīts pats labākais, patiešām bijušas nopietnas un objektīvas, taču visa šīs procedūras gaita daudz vairāk liek domāt, ka piemeklēts nevis labākais, bet gan vienkārši pielaidīgākais pretendents. Tāds, kurš lieliski pārzina politiski saimnieciskos “spēles noteikumus” un “ar savām domām” daudz netraucēs “lielākiem vīriem” kārtot savas lietas.
Atcerēsimies, ka iepriekšējais Mārupes novada izpilddirektors Edijs Pelšs no darba aizgāja šā gada maija sākumā pēc tam, kad starp agrāko opozīciju un pozīciju tika noslēgts nosacītais “savstarpēji labvēlīgas biznesa vides pakts” un izveidota jauna koalīcija.
Pats Pelšs to nodēvēja par “nožēlojamu situāciju, kurā pretējās puses paspiedušas viena otrai rokas”. Šādā jaunizveidotā koalīcijas komandā Pelšam neesot bijis vēlmes turpināt darbu, tādēļ viņš nolēma amatu atstāt. Pelšs, atstājot amatu, daudznozīmīgi norādīja, ka saistībā ar bērnudārza “Zīļuks” būvdarbiem, iespējams, notikusi izšķērdēšana. Viņaprāt, šajā gadījumā esot jārunā arī par jaunā vicemēra Valda Kārkliņa (Latvijas Zaļā partija) atbildību.
Mārtiņš Slimbahs līdz šim vadījis Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta Publiskās infrastruktūras attīstības pārvaldi un bija galvenais atbildīgais par Mūkusalas promenādes projektu. To pašu Mūkusalas promenādes projektu, kurš kļuva bēdīgi slavens drūpošā betona un nekvalitatīvi veikto darbu dēļ.
Slimbaha iepriekšējā darba pieredze liecina, ka viņa raksturīgākā darbaspēja ir pielaidība un neuzstājība. Jāpieņem Mūkusalas promenāde? Neiesim taču ar lupu pētīt tur veikto darbu kvalitāti. Kāpēc apgrūtināt viens otram dzīvi? Uzticēsimies uzņēmējiem, kuri darbus pabeiguši, un visi apmierināti.
Ak iesmērējuši haltūru? Nu nekas. Mārupes novadā šādi speciālisti, kuri pārāk dziļi nebāž degunu tur, kur nevajag, jaunajai koalīcijai būs noderīgi. Jāatzīst, ka ne tikai Mārupes novadā un ne tikai šai koalīcijai. Tā ka nav šaubu, Slimbaham var droši paredzēt spīdošu karjeru. Ja vien pārāk neaizrausies ar lieku kurpju kastu turēšanu skapī.
