Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izsludinājis Saeimas 18. jūnijā pieņemtos grozījumus Valsts civildienesta likumā. Lai arī šie grozījumi ir visai formāli (no likuma teksta tiek izņemt viens teikums), tiem var būt nozīmīga loma mūsu valsts tālākajā attīstībā.
Par ko ir runa? No civildienesta likuma 8. panta ceturtās daļas 3. punkta tiek izslēgti vārdi “izņemot gadījumu, kad iestādes vadītājs atbrīvots no ierēdņa amata, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos”, kas ļauj iecelt valsts struktūrvienību vadītājus bez atklāta konkursa rīkošanas arī tad, ja iepriekšējais iestādes vadītājs no darba aizgājis, “pamatojoties uz savstarpēju vienošanos”.
Lai arī šis juridiski birokrātiskais formulējums ir ārkārtīgi samudžināts un neveikls (arī iepriekšējā, 2022. gada likuma redakcija bija situatīvu interešu diktēta pēc toreizējā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro ierosmes), tas paver ceļu principiāli jaunai valsts pārvaldes politiskās atbildības koncepcijai. Ne vairāk un ne mazāk.
Ne velti deputāte Liene Gātere (”Progresīvie”) kāpa Saeimas tribīnē manāmi satraukusies: “Uzskatu, ka šie grozījumi pēc sava satura ir milzīga kļūda ar potenciāli tālejošām sekām. Un tam ir vairāki iemesli. Šie grozījumi ir izstrādāti vienam konkrētam mērķim - lai Kulberga kungs varētu Valsts kancelejas vadītāja amatā ielikt savu kandidātu. Bet grozījumi būs ar plašāku ietekmi, tie attieksies arī uz citu iestāžu vadītāju amatiem, un mēs atvērsim vaļā milzīgas slūžas.”
Šeit uzreiz jāsaka, ka minētajam likuma grozījumam būs kāda tālākejoša ietekme uz mūsu valsts attīstību vienīgi tad, ja šī virzība tiks turpināta un padziļināta. Proti, tikai tad, ja piepildīsies Gāteres bažas par šo grozījumu “plašāku ietekmi”, kas “attieksies arī uz citu iestāžu vadītāju amatiem”. Tikai tad, ja tas notiks, tad tiks “atvērtas vaļā milzīgas slūžas”.
Par kādām “slūžām” ir runa? Runa ir par valsts civildienesta debirokratizācijas procesa sākšanu. Visa līdzšinējā valsts pārvalde bija orientēta uz politiskās ietekmes minimizēšanu un maksimālu administratīvi ierēdnieciskā aparāta ietekmes nodrošināšanu. Šāda orientācija tika pamatota ar ierēdniecības pusē it kā pastāvošu lielāku profesionālismu, kamēr politiķu pusē pārāk bieži dominējot populistiska izrādīšanās, pret kuras patvaļu būtu jāaizstāv nozares profesionāļi.
Ņemot vērā Latvijas sabiedrības zemo uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām un citām politiķu vadītām struktūrām, šāda pieeja ilgus gadus skaitījās loģiska, pašsaprotama un visām pusēm pieņemama. Pietika pateikt, ka kādam augstam amatam tiek virzīts nosacītais “šofera dēls”, lai visiem uzreiz kļūtu skaidrs, kas ar šo teicienu tiek domāts.
Taču ilgstošā cīņa un biedēšana ar “šoferu dēliem” ir novedusi pie tā, ka visos amatos konkursu ceļā tiek iecelti it kā labākie no labākajiem ar vislielāko konkursos iegūto punktu skaitu, taču šo augsto amatpersonu atbildības līmenis kļūst arvien neskaidrāks. Nevar pat teikt, ka tas samazinās, jo tas vienkārši izgaist. Regulāri sekojot valstī notiekošajiem procesiem, nevaru atcerēties nevienu gadījumu vismaz pēdējo desmit gadu laikā, kad kādas augstas valsts pārvaldes struktūrvienības vai lielas kapitālsabiedrības vadītājs (-a) būtu zaudējis amatu vāju darba rezultātu dēļ.
“Atklāts konkurss” skan labi un pārliecinoši, bet pārāk bieži aiz šiem vārdiem tāpat slēpās “jau iepriekš noskatīts kandidāts” vai vēl sliktāk - formāli labs, bet praksē nekam nederīgs vadītājs. Šī “konkursu sistēma” bija ļoti laba “uz papīra”, taču reālajā dzīvē tikai veicināja sistēmas birokratizēšanos ar visām no tā izrietošajām sekām. Ja reiz valstī ir uzņemts kurss uz birokrātiskā aparāta ietekmes mazināšanu, tad būtu jāvirzās arī uz pārvaldes aparāta vadības iecelšanas debirokratizāciju. Proti, atbildības līmeņa paaugstināšanu.
Gadu gadiem iedibinātā “konkursu sistēma” it kā pārcērt tiešo politiskā vadītāja atbildības saiti par zemākstāvošajiem ierēdņiem, savukārt politiskajam vadītājam ierobežoja rīcības brīvību realizēt savu noteikto politisko gribu. Šī sistēma birokrātisko aparātu laika gaitā ir padarījusi par slēgtu nomenklatūras kastu.
Var, protams, pārmest deputātei Lindai Liepiņai populistisku daiļrunību, bet grūti nepiekrist: “Šis lēmums varētu pielikt [punktu] tādas sava veida monopoltiesības “Jaunajai vienotībai” uz valsts augstākajām amatpersonām un ierēdņiem. [..] Iziet valsts pārvaldē kaut kādus kursus, kā pareizi runāt, kam smaidīt, kam nesmaidīt, un tad tikai viņus štancē pēc kaut kādas vienas formulas, kas drīkst būt ierēdnis, kas nedrīkst. Tā viņi tajos konkursos arī uzvar.”
Nav brīnums, ka Kulberga valdībā ietilpstošā partija “Jaunā vienotība” kopā ar opozīcijā esošajiem “Progresīvajiem” balsoja pret šiem tīri simboliskajiem grozījumiem, tādējādi uzskatāmi demonstrējot: neatkāpsimies ne soli no nospraustajiem birokrātiskajiem principiem. Jāatzīst, ka arī pārējās koalīcijas partijas neapstrīdēja ierasto “Vienotības” “galvenā soģa” statusu. Tās pakļāvīgi solījās neko daudz nemainīt sistēmā un apmierināties ar šo mazumiņu.
Kā likumprojektu piesakot teica deputāts Juris Viļums (“Apvienotais saraksts”): “Kolēģi, grozījums neatceļ atklātu konkursu - kā vispārēju principu - uz ierēdņa amatu. Tas tikai paredz iespēju piemērot likumā jau esošo noteikto alternatīvo mehānismu, ja tas atbilst valsts pārvaldes interesēm un lēmums ir pienācīgi motivēts. Kā jau referents teica, šī konkrētā norma tika iestrādāta 2022. gadā, balstoties uz vienu gadījumu. Mums ir jāveic kļūdas labojums.”
Likumprojekta pieteicēji vairākkārt uzsvēra, ka notiekot tikai nevainīgs “kļūdas labojums”, nevis principiāla sistēmas korekcija. Citiem vārdiem, neko būtisku mainīt nedomājam. Izdarīsim tikai atsevišķu, nelielu “kļūdas labojumu”.
Bet, ja katru reizi, kaut ko darot, piebildīsim: mēs jau neko, mēs visu turpināsim “pa vecam”, tā kā mums uz mūžiem novēlējusi “dižā “Vienotība””, tad līdz 3. oktobra Saeimas vēlēšanām “jaunās politikas” solītāji būs izsmēluši to visai prāvo sabiedrības uzticības kredītu, kuru viņi bija ieguvuši, piesakot “jaunos laikus” Latvijas politikā. Sekojot Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta (“Grafa kantora”) vadošajiem norādījumiem un skatoties pār plecu, ko par to teiks “Vienotība”, ceļš ir tikai viens. Ja Kulberga valdība izvēlēsies iet šo ceļu, tad lai vaino tikai sevi pašu.
