Ministru prezidents Andris Kulbergs uzdevis Finanšu ministrijai izvērtēt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē, norādot uz nepieciešamību lielākajai daļai valsts iestāžu darbinieku atgriezties pie darba klātienē.
Finanšu ministrs Māris Kučinskis, atzinis, ka “šāds izvērtējums pilnīgi noteikti ir vajadzīgs”, uzreiz arī piebilda, ka šāds izvērtējums vēl nenozīmē, ka valsts pārvaldes iestādes nevarēs pamatot attālinātā darba nepieciešamību. Kučinska ieskatā “Covid-19 laikā ieviestais attālinātais darbs ir devis daudzus plusus, taču, protams, ir arī daudz jautājumu”.
Viens no premjera Kulberga lielākajiem plusiem ir viņa nebaidīšanās pieķerties pie smagu, pretrunīgi vērtētu jautājumu risināšanas, kāds neapšaubāmi ir arī jautājums par attālināto darbu. Kā daudzi jautājumi, arī šis ietver vairākas dimensijas.
Pirmkārt, darba attiecību modeļa līdzvērtību, jo iespēja strādāt attālināti ir zināma privilēģija. Vēl jo vairāk vienā darba kolektīvā, kur vieni, faktiski ļoti līdzīgu darbu veicot, strādā attālināti, bet citi katru dienu mēro ceļu līdz savai darba vietai birojā.
Otra, ne mazāk nozīmīga plakne ir darba produktivitāte un ar to saistītie jautājumi. Izrādās, ka “darbs ar dokumentiem” var būt stipri izplūdis un, strādājot attālināti, dažās stundās var izdarīt tikpat, cik sēžot birojā astoņās stundās. Vai cits variants - strādājot attālināti, var nedarīt tos patiesībā liekos, nevienam nevajadzīgos darbus, kurus, sēžot birojā, aiz ieraduma nākas veikt. Runa ir par darbiem, kurus parasti dēvē par “papīru pārcilāšanu no viena galda stūra uz otru”. Jebkurš vadītājs tāpat kā jebkurš attālinātā darba veicējs varētu piesaukt vēl virkni dažādu variantu, kāpēc attālinātais darbs ir vai nu nevēlams, vai tieši otrādi - veicināms.
Trešā un drīzā nākotnē vissvarīgākā plakne ir tā, ka jaunās informatīvās tehnoloģijas ir radikāli mainījušas tā dēvētā garīgā darba specifiku un plašākā nozīmē visu tā būtību. Mākslīgā intelekta ēra, kas nenovēršami tuvojas, šo specifiku un būtību mainīs vēl vairāk, tāpēc jau laikus jādomā, kā mainīties laikiem līdzi, lai nepaliktu cilvēces attīstības maģistrāles ceļmalā.
Tā tas viss izskatās no teorētiskā skatu punkta. Praksē viss ir samērā prozaiski. Ir ārkārtīgi grūti, reizēm pat neiespējami cilvēkiem atņemt to, kas tiem kādreiz ir iedots. Ja reiz šis attālinātā darba modelis ir ieviests, tad to ātri, uz sitiena neizdosies kā nekad nebijušu likvidēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka strauji mainās intelektuālā darba specifika un tehnoloģijas. Nepieciešamība būt uz vietas birojā ievērojami samazinās, un priekšplānā izvirzās citi faktori. Vispirms jau produktīvais.
Var jau būt, ka kāds attālināti strādā tikpat intensīvi, cik uz vietas birojā, bet lielākā daļa tomēr pamanās bez pieslēgšanās pamatdarbam vēl kaut ko arī mājās tīri savā labā padarīt. Citiem vārdiem, koncentrēšanās tikai uz pamatdarbu ievērojami pavājinās.
Te gan jānorāda, ka diezgan bieži tas nekādi neietekmē padarītā pamatdarba kvalitāti un arī kvantitāti, kas liecina par slēptajām rezervēm. Ar slēptajām rezervēm vairāk saprotot nevis to, ka varētu padarīt vēl vairāk, bet gan to, ka nepieciešamā galaprodukta iegūšanai nav nemaz tik daudz laika jāpatērē.
Netieši uz to norāda arī tas, ka gan “attālinātās piektdienas”, gan pārceltās brīvdienas, kad pilna apmēra darbs notiek visai nosacīti, valsts pārvaldes darbu īpaši neietekmē. Var pat izteikt pieņēmumu, ka pat pāreja uz četru dienu darba nedēļu nekādu katastrofu valstī neradītu. Runa gan vairāk ir par tiem darbu veidiem, kuri neprasa reālu, fizisku darbu.
Kulberga ierosme uzsākt sarunu par šo tēmu liek atgādināt, ka līdz šim “attālinātais darbs” nekādi nav reglamentēts ne darba likumdošanā, ne citos ar darba attiecībām saistītos normatīvajos aktos. Tas bieži tiek izmantots kā speciāls “bonuss” darbinieku piesaistei. “Alga varbūt nav tik liela, toties varēsiet strādāt attālināti”.
Tajā pašā laikā darbinieku vēlme strādāt attālināti bieži vien cieši korelē ar viņu nekaunības līmeni, tāpēc kritiski jāvērtē izskanējušie aicinājumi uzticēt struktūrvienību vadītājiem šī jautājuma risināšanu: kam būtu jāstrādā uz vietas birojā, bet kas to varētu darīt no mājām. Nepieciešama skaidri saprotama un nepārprotami realizējama attālinātā darba reglamentācija. Iespējams, atverot darba likumdošanu un tur veicot attiecīgas korekcijas, samazinot “nekauņu” iespējas izmantot darba likumdošanas plašās tiesības. Tas attiecas ne tikai uz attālināto darbu, bet arī uz citiem gadījumiem, kad darbinieks izmanto darba likumdošanas dotās tiesības ne visai pamatoti.
Tas, ka Kulbergs par šiem jautājumiem ir sācis skaļi runāt, ir tikai apsveicami, taču tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka šīm runām ir milzīga tendence iestrēgt birokrātiski juridiskajā dūksnājā, kur dažādi tiesību eksperti un labas pārvaldības guru ar neviltotu prieku norok jebkuru jaunu ierosmi, to lepni pamatojot ar nepagāžamiem argumentiem. Jāatceras, ka viss viņu mūža darbs ir atrast iemeslus, kāpēc neko īsti mainīt nevar un nedrīkst, jo jebkurš ierosinājums, kurš kaut ko maina saknē, neatbilstot mūsdienu tiesībzinātņu teorijai un praksei.
Droši vien no tīri juridiskā aspekta tā arī ir, bet varbūt laiks mainīt veco, stagnātisko kārtību un jāpārskata šīs tiesībzinātņu teorijas un labas pārvaldības prakses. Ne pie kā izcila tās nav mūs novedušas. Tieši tāpēc jau arī Kulberga pārstāvētais “Apvienotais saraksts” ir reitingu līderos, jo iemieso “jauno piegājienu” lietām. Ne tikai attālinātajam darbam, bet arī plašākam jautājumu lokam.
