Rīgas dome sestdien, 25. jūlijā, izplatīja brīdinājumu par Imantas apkaimē it kā ieklīdušu lāceni ar lācēniem. Šī ziņa izraisīja plašu asprātību jūru sociālajos tīklos, taču jautājums ir daudz nopietnāks un kārtējo reizi aktualizē tēmu, kura līdz šim joprojām atrodas “gaisā pakārtā” stāvoklī. Runa ir par cilvēku un savvaļas dzīvnieku sadzīvošanas noteikumiem.
No normatīvo aktu viedokļa viss ir daudzmaz kārtībā. Latvijā ir neskaitāmas institūcijas, kuras rūpējas par cilvēku un savvaļas dzīvnieku sadzīvošanas nodrošināšanu. Sākot ar pašvaldībām, ar Dabas aizsardzības pārvaldi un beidzot ar mednieku biedrībām, kas praktiski regulē atsevišķu savvaļas dzīvnieku sugu populācijas. Ir gan Dzīvnieku aizsardzības likums, gan Valsts mežu dienesta noteiktie medību limiti, gan Ministru kabineta noteikumi par savvaļas dzīvnieku piebarošanu un citi. Dokumentu, kas reglamentē cilvēku sabiedrības un dzīvās dabas koeksistenci, netrūkst.
Situāciju izplūdušu un ne vienmēr skaidri izprotamu padara tieši sabiedrībā līdz galam neizkristalizējušās vēlamās cilvēku attiecības ar dabu un tās stihiju. Sabiedrībā nav nepārprotami viennozīmīgas pozīcijas, kādas tad īsti būtu vēlamās cilvēku un dabas attiecības. Dažādām cilvēku grupām tās ir katrai savas.
Ir tā dēvētie dabas draugi, kuri ar fanātisku (tāpēc ļoti daudz ko panākošu) dedzību cenšas dzīvo dabu padarīt par neaizskaramu “svēto govi”, kur galvenais vadmotīvs būtu latviešu dainās formulētais “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”. Šīs nometnes pamatprincips ir pavisam vienkāršs: jo cilvēks mazāk ietekmē dabu, jo labāk. Ja daba nāk virsū cilvēkam, tad pēdējam ir jāatkāpjas.
Otrā pusē ir tie, kuri apelē pie nosacītā “veselā saprāta”. Viņi aicina uz dabu raudzīties bez aizspriedumiem un pārliekas emocionālas iesaistes. Kāpēc “veselais saprāts” šeit ir nosacīts? Tāpēc, ka pats par sevi “veselais saprāts” automātiski it kā nosaka kaut kādu racionālu pareizību, bet šajā gadījumā nav nekādas “akmenī iekaltas” pareizības. Šī “pareizība” vēl tikai veidojas.
Savukārt, sakot “bez pārliekas emocionālas iesaistes”, ar to jāsaprot sapratne, ka ir gadījumi, kad nepieciešams dabu iegrožot, pat ja tas emocionāli nav patīkami. Respektīvi, pastāv gadījumi, kad tomēr “tas zariņš sidraba birzī ir jānolauž”, lai kā to negribētos darīt.
Konkrētajā Imantas lāča gadījumā ir emocionāla vēlme nodrošināt šai lāču mātei ar lācēniem laimīgu un netraucētu dzīvi mežā, bet vienlaikus ir arī otra puse: ja šī lācene kādā brīdī sāks reāli apdraudēt cilvēku dzīvības, tad var gadīties, ka būs jāpieņem emocionāli nepatīkami lēmumi.
Visi ir dabas pusē
Jautājums par cilvēku un dzīvās dabas kopīgas līdzāspastāvēšanas vēlamajām attiecībām ir aktuāls ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Jau vismaz pusgadsimtu. Attīstītajā pasaulē nav dzirdamas balsis, kuras būtu pret dabas aizsardzību. Visi ir par. Taču vienprātības par šo “par” nav, jo turpinās labāko risinājumu meklējumi. Visticamāk, šie labākie (vēlamie) risinājumi pamazām konkretizēsies empīriskā ceļā, pēc izmēģinājumu un kļūdu apzināšanas metodes.
Šobrīd šajā “empīrisko izmēģinājumu” fāzē galvenais uzdevums ir izvairīties no jebkādiem nopietniem nelaimes gadījumiem un dabas draugu/racionālistu pretstāvi noturēt tīri saimnieciskajā laukā. Hrestomātisks piemērs šai pretstāvei ir egļu mizgrauzis, kura izplatību ārkārtīgi veicina aizliegums veikt jebkādu koku ciršanu dažādās aizsargājamās teritorijās. Rezultātā liegumā iemeties mizgrauzis tur netraucēti savairojas milzīgos apjomos, drīz vien “pārceļas” uz blakus esošajiem mežiem un nodara lielu kaitējumu vēl vakar spēcīgiem, veselīgiem mežiem.
Cits piemērs ir zivju resursi Baltijas jūrā. ES pieņem stingras zvejas kvotas, kuru pārkāpšana draud ar lieliem naudas sodiem. Tajā pašā laikā roņi apēd vairāk zivju, nekā zvejnieki drīkst izzvejot, bet roņu medības ir aizliegtas “dabas aizsardzības” dēļ.
Vēl vairāk. Ilgus gadus zvejnieki Baltijas jūrā cieta no tā, ka, velkot ārā zvejas tīklus un traļus, roņu bari šos tīklus plēsa vai zivis masveidā sakoda cauri tīkliem, padarot tās tirgum nederīgas. Tikai pirms diviem gadiem ES atcēla aizliegumu šādās situācijās izmantot roņu atbaidīšanas ierīces.
Var jau just līdzi lācenei, bet ikviens biškopis zina: ja dravā ierodas lācis, tad tiks izpostīti visi bišu stropi bez izņēmuma. Dzīvnieks mēru nezina, un viņam tas arī nav jāzina. Viņš vienkārši dzīvo pēc saviem dabas likumiem, kas cilvēkam nozīmē tikai to, ka viss tavs ilggadējais darbs var vienā dienā/naktī pārvērsties pļavā izmētātu dēļu kaudzītēs.
Cilvēku un dzīvnieku vienlīdzība
Ja atgriežamies pie cilvēku un savvaļas dzīvnieku attiecībām, tad var iebilst: cilvēku un dzīvnieku sadzīvošanas noteikumi jau sen kā ir izstrādāti un tie ir vispārzināmi: netuvojieties lācim (vilkam, alnim) un nemēģiniet to fotografēt vai filmēt no tuvas distances; nebarojiet dzīvnieku un nemēģiniet to aizbiedēt; sastopoties ar lāci, saglabājiet mieru un lēnām atkāpieties, neskrienot; neatstājiet brīvi pieejamās vietās ēdiena atliekas, atvērtus atkritumu konteinerus utt.
Visas šīs ābeces patiesības ir no tās pašas padomu grāmatas, kas lasāma 112 mājaslapā, bet, kad notiek reālas briesmas, kā nupat Dursupes plūdu laikā, tad visām šīm “gudrībām” ir tikpat kā nulles vērtība. Daudz lielāks ieguvums sabiedrībai būtu, ja tiktu skaidri noteiktas prioritātes: kas tad ir galvenais - cilvēks, dzīvnieks, vai abi ir līdzvērtīgi un vienlīdz nozīmīgi?
Lai arī teorētiski joprojām skaitās, ka cilvēka dzīvība ir svarīgāka, reālā prakse ne vienmēr par to liecina. Ja cilvēks kļūst par kāda dzīvnieka upuri, tad sabiedrībā šis cilvēks reti kad izpelnās patiesu līdzjūtību. Daudz biežāk šis cilvēks pats tiek vainots savā nelaimē, jo bijis vai nu pagalam dumjš, vai “pats uzprasījies”, vai pat “tā viņam vajadzēja”.
Līdzi jušana dzīvniekiem ir ievērojami izteiktāka un skaļāka (šī pavasara vaļa epopeja Dānijā), jo mūsdienu sabiedrībā toni pārsvarā nosaka cilvēki, kuri ar dzīvo dabu atrodas jau pieminētajā “pārlieku emocionālajā iesaistē”. Lācenei ar lācēniem sabiedrība emocionāli jūt līdzi, bet pret biškopja likstām vai parasta zemnieka problēmām, kura apsaimniekotajās teritorijās sācis dzīvot lācis (vilku bars, lūši, mežacūkas vai citi zvēri), sabiedrība ir krietni nedzirdīgāka.
Nesaku, ka tas ir kaut kas slikts, bet šī realitāte ir jāapzinās, lai labāk saprastu, uz kurieni ejam un kāds tam ir mērķis. 11. jūnijā Saeimā pirmajā lasījumā atbalstītie grozījumi Civillikumā, kuri skaidri nosaka, ka dzīvnieks nav lieta, bet gan dzīva būtne, ir solis šajā vienlīdzības virzienā, un nekāda pagriešanās pretējā virzienā pārskatāmā nākotnē nav iedomājama.
Tas nozīmē, ka tuvojamies vēlamajam risinājumam. Savvaļas dzīvnieka vieta ir mežā, un tur viņš ir “galvenais”, bet ja viņš apdraud cilvēkus ārpus sava “saimniekošanas” areāla, tad pret viņu jāizturas tāpat kā pret jebkuru citu mūsu valsts iedzīvotāju, kurš neievēro mūsu valstī pieņemtās uzvedības normas un apdraud apkārtējos. Respektīvi, pret lāci pilsētā jāizturas apmēram tāpat (ar zināmām zooloģiskām korekcijām) kā pret cilvēku, kurš staigā pa pilsētu ar plinti rokās.
