Politika

Partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN) šā brīža Latvijā nevarēja neizveidoties. Vienalga ar kādu nosaukumu, vienalga ar kādiem līderiem, bet politisko procesu loģika lika šādam spēkam ar tā galveno vēstījumu – par pārmaiņām – parādīties zem Latvijas politiskā debess juma.

Ārlietu ministres Baibas Bražes paziņojums, ka viņa esot uzsākusi “procesu par vēl viena Krievijas pilsoņa ielikšanu Latvijas “persona non grata” sarakstā”, it kā noslēdza to dīvaino “futbola” spēli, kuru īsi pirms Saeimas vēlēšanām bija uzsākuši iekšlietu ministrs Jānis Dombrava ar ārlietu ministri Baibu Braži.

Kaut arī esmu rakstījis, ka pēc tik pārliecinošas “Apvienotā saraksta” (AS) uzvaras 15. Saeimas vēlēšanās koalīcijas veidošana kļūst otršķirīga, tai tomēr ir zināma politiska nozīmē. Īpaši ilgtermiņā, jo nekad nevar zināt, kā pavērsīsies notikumi nākotnē.

Skarbā vēlētāju pātaga: par Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) 15. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 35 405 vēlētāji, kas ir 4,401% no nobalsojušo kopskaita, ar ko nepietiek, lai iekļūtu Saeimā un veidotu koalīciju vai no opozīcijas ložas noskatītos tās veidošanā.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sagaidāmi un pašsaprotami valdības sastādīšanu (tieši šāds darbības vārds tiek minēts Satversmē) uzticējis jau esošajam premjerministram, Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušā politiskā spēka  “Apvienotais saraksts” (AS) līderim Andrim Kulbergam.

Pirms dažām dienām sleju, kurā aicināju visus iet balsot, iesāku ar vārdiem: “Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes.” Ņemu savus vārdus atpakaļ. 3. oktobra balsojums izrādījās patiešām vēsturisks. Tam ir visas iespējas radikāli mainīt Latvijas politisko kultūru, politisko vidi un līdz ar to arī valsts attīstības vektoru.

Kad 3. oktobrī 20.00 tika paziņoti 15. Saeimas vēlēšanu pirmie āraptauju rezultāti, biju “Apvienotā saraksta” vēlēšanu rezultātu sagaidīšanas vietā restorānā/pasākumu zālē “Whitehouse”.

Neteiksim, ka šodien, 3. oktobrī, izšķiras Latvijas liktenis. Nevajag ne tik skaļus vārdus, ne kādas citas līdz apnikumam nodrāztas banalitātes. Vienkārši šodien ir jāapzinās, ka esi Latvijas pilsonis un tev ir dota šī iespēja aiziet un brīvās Saeimas vēlēšanās nobalsot par sev tuvāko sarakstu.

Kādreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers ar vāji slēptu nožēlu norādījis, ka šajā priekšvēlēšanu kampaņā trūkstot kaislību. Patiesi: neviens nav arestēts un turēts “septītajās debesīs”, kā tas bija pirms 13. Saeimas vēlēšanām, kad tika apcietināti “KPV LV” līderi Artuss Kaimiņš un Atis Zakatistovs. Nav nekādu “skrejlapu” skandālu kā 2002. gadā, kad dažas dienas pirms vēlēšanām policija veica kratīšanu “Latvijas ceļa” birojā. Nav arī nekādu citu negaidītu notikumu, kas varētu kļūt par šīs vēlēšanu kampaņas “naglu”.

Sabiedriskās domas pētījumu aģentūru “Latvijas fakti” un “Faktu logs” veiktās aptaujas liecina: septembrī 42% no aptaujātajiem pieļauj, ka līdz 3. oktobrim varētu savu izvēli mainīt. Tas, ka respondenti uz jautājumu, par kādu politisko partiju viņi balsotu, ja vēlēšanas notiktu šodien, atbild, nosaucot konkrētu partiju, vēl nenozīmē, ka viņi par to arī nobalsos vēlēšanu iecirknī.

Pētījumu kompāniju “Latvijas fakti” un “Faktu logs” veiktās aptaujas rezultāti uzrāda, ka tauta premjera amatā vislabprātāk redzētu Andri Kulbergu (“Apvienotais saraksts”). Nebūtu ne vainas arī Viktoram Valainim (ZZS) un Aināram Šleseram (“Latvija pirmajā vietā”).

Jaunākā, septembrī veiktā “Latvijas faktu” un “Faktu loga” aptauja rāda: Saeimā tiek septiņi politiskie spēki pārliecinošā “Apvienotā saraksta” (AS) vadībā. Aptaujāti personiskās uzrunās (nevis internetā) 1018 Latvijas pilsoņu.

Svētdien notikušās vēlēšanas Berlīnē un Mēklenburgā-Priekšpomerānijā mums ir nozīmīgas divos aspektos. Vienā konkrētā – kā šīs vēlēšanas ietekmēs Vācijas kanclera Frīdriha Merca politisko likteni un līdz ar to visas Eiropas politisko ainavu, un otrā – abstraktā – kādas politiskās tendences parāda šie vēlēšanu rezultāti, un kādas mācības varam gūt gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā.

Mazāk nekā mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām viena no “Apvienotā saraksta” (AS) nozīmīgākajām partijām “Latvijas Reģionu apvienība” (LRA) sasauca kongresu. Tajā vairākkārt tika uzsvērts, ka “esam pārliecinoši reitingu līderi” un šo iespēju nedrīkst izniekot.

Ņemot vērā gaidāmās Saeimas vēlēšanas, par Andra Kulberga valdības pirmajām simt dienām varētu arī nerunāt, jo tāpat šī valdība pēc vēlēšanām beigs darbu un tiks veidota jauna. Taču, tā kā ir liela varbūtība, ka arī pēc vēlēšanām Kulbergam tiks uzticēta jaunās valdības vadīšana, tad ir jēga izvērtēt, kā viņam līdz šim ir sekmējies ar šo darbu. Kādi ir plusi un it īpaši mīnusi, no kuriem būtu vēlams izvairīties nākotnē?

Latgales vēlēšanu apgabala “Progresīvo” (PRO) deputātu kandidātu saraksta pirmā numura – Leilas Rasimas – sapīšanās skaidrojumos par saviem nekustamajiem īpašumiem un saņemtajām kompensācijām zīmīgas ar to šķietamo vientiesību, kāda raksturīga paštaisniem cilvēkiem, kuri ir nesatricināmi pārliecināti par savu godaprātu, labajiem nodomiem un pašiedomāto nimbu virs galvas. Tāpēc, viņuprāt, viss, ko viņi dara, ir taisnīgs un apgarots, bet visi, kas viņiem kaut ko pārmet – nekrietni nelieši, ļaundari, kas pasaulei (tas ir, viņiem) novēl tikai sliktu.

Spriežot pēc plašsaziņā publicētajiem SKDS partiju reitingiem, pārliecinoši pirmajā vietā ir partija “Nezinu”, kurā iestājusies gandrīz vai ceturtā daļa balsstiesīgo vēlētāju. Otrajā vietā ir politiskais spēks “Nepiedalīšos vēlēšanās” (aptuveni 12%).

Jaunākie SKDS reitingi apstiprina jau iepriekšējo reitingu tendenci un visai skaidri iezīmē galveno pēcvēlēšanu jautājumu, kas varētu arī būt viens no centrālajiem priekšvēlēšanu jautājumiem – ko ņemt koalīcijā?

Jāsaka, kā ir: šogad priekšvēlēšanu periods solās būt fundamentāli atšķirīgs no daudziem citiem iepriekšējiem. Pirmām kārtām ar to, ka vēlēšanas jau it kā ir notikušas. Pareizāk sakot, tā valdības maiņa, kura tika gaidīta pēc vēlēšanām, notika priekšlaicīgi, vēl pirms pašām vēlēšanām.

Pēc Igaunijas ārlietu ministra Margusa Cahknas teiktā, Igaunijas runas par 7 % aizsardzības budžetu nav tikai politisks triks, bet gan mēģinājums godīgāk parādīt, cik daudz valsts patiesībā iegulda drošībā. Tas piesaistījis ASV prezidenta Donalda Trampa uzmanību NATO samitā.

Kādreiz pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts ar tādu viltīgu smīniņu mēdza teikt: “Man patīk vērot, kā jauni politiķi nonāk sistēmā un pamazām tur sāk bojāties.”

Aleksandra Lukašenko ārvalstu vizītes, kuluāru sarunas un dronu incidenti ar cietušiem Baltkrievijas iedzīvotājiem padziļina Maskavas un Minskas nesaskaņas.