Partiju priekšvēlēšanu programmas reti kurš lasa, paļaujoties uz emocijām un uzticību vai noliegumu pret konkrētiem personāžiem sarakstos. Un pat ne visi kandidāti ir rūpīgi izlasījuši, ko viņi paši īsti sola...
Jaunākie vispārnacionālie partiju reitingi iezīmē to pašu tendenci, kuru vērojam gandrīz visā pasaulē – tā dēvēto labējo pavērsienu. Abas pirmās vietas ieņem izteikti konservatīvi, labēji spēki – “Latvija pirmajā vietā” un Nacionālā apvienība.
Pagājušajā nedēļā tika publicēti SKDS partiju reitingi Rīgā. Daži komentētāji jau izteikuši šaubas par to precizitāti. Aptaujāti tikai 555 respondenti, starp kuriem gandrīz trešdaļa nezināja, par ko balsos.
Rīgas domes vēlēšanās arvien spilgtāk iezīmējas jauns balsu zvejošanas lauks – autostāvvietas un viss, kas saistīts ar autobraucēju ērtībām un neērtībām. Šķietamām un patiesām.
Turcijas prezidenta Redžeps Tajips Erdogans Antālijā notiekošajā diplomātijas forumā kārtējo reizi atgādināja, ka situācijā, kad ASV pārstāj būt Eiropas drošības garants, Eiropa varot paļauties uz Turciju.
Kad 2023. gada vasarā krita Krišjāņa Kariņa otrā valdība un tika uzsākta jaunas valdības veidošana, tad politikas kuluāros par tās bīstamāko zemūdens akmeni tika nosaukta gaidāmā “Rail Baltica” krīze. “Tad, kad sabiedrība beidzot uzzinās, cik dziļās auzās ar to projektu esam iebraukuši, cik miljardu tur izniekoti un cik vēl trūkst, valdībai klāsies plāni,” brīdināja politiskās dzīves zinātāji.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šā gada 31. martā nosūtījis Saeimas prezidijam likumprojektu “Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu””, kas paredz atvieglot prasības, kuras nepieciešamas, lai vēlētājiem būtu iespēja iesniegt pašu sagatavotus likumprojektus. Uzreiz jānorāda, ka prezidenta ierosinājumi neskar pašu referendumu sarīkošanas kārtību.
Vakar noslēdzās partiju sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā 8. jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Pārlasot šo sarakstu programmas, aina zīmējas bēdīga. Pat neskatoties uz Trampa “jaunajiem laikiem”, pie mums viss saglabājies pa vecam. Partiju piedāvājums vēlētājiem ir ārkārtīgi izplūdis, vispārīgs, ar minimālu konkrētību.
“Viena no manām prioritātēm ir Latvijas aizsardzības industrijas un militārās rūpniecības attīstība,” aprīļa sākumā izplatītajā preses relīzē pauž aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”). Tāpēc, lai stiprinātu šo jomu, Aizsardzības ministrijas (AM) centienus nu balstīs četri jauni padomnieki “aizsardzības industrijas attīstības jautājumos”, kuriem ar nosaukto industriju ir visai attāla sakarība. Bet tas netraucē ministram pieņemt darbā indivīdus, kuru priekšrocība ir ideoloģiskā tuvība, nevis profesionālā atbilstība.
Ikgadējā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) biedru sapulcē 27. martā tika prezentēts uzņēmēju viedoklis par visiem Latvijas ministriem. LTRK biedriem balsojumā bija jāatbild uz jautājumu – kurus no valdības sastāva vērtējat vispozitīvāk?
Sestdien Jelgavā notikušajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā iezīmējās vairākas tendences. Pirmkārt, partija ir stabili atgriezusies uz “lielās skatuves” kā pastāvīgs un vērā ņemams spēlētājs. Atgādināsim, ka pēc 2018. gada vēlēšanām ZZS (LZS ir tās lielākā sastāvdaļa) tika pasludināta par “nepieskaramo” politisko spēku, kam nav vietas starp “solīdajām” partijām. Tagad šī “stigma” ir pilnībā noņemta.
Saeima atvērusi Valsts fondēto pensiju likumu, lai kaut mazliet samazinātu pensiju fondu pārvaldnieku peļņu no nākamo pensionāru naudas apgrozīšanas un varbūt pat piespiestu daļu no šīs naudas ieguldīt tādos Latvijas valsts projektos kā “airBaltic".
Valdības uzrāviena 4x4 prioritātes 2025. gadam, “restarts”, birokrātijas mazināšana par 25% pagaidām Evikas Siliņas (“Jaunā vienotība”) Ministru kabinetā jau izpaudusies kā triju ministru nomaiņa. Esot pietaupīts vēl kāds gardumiņš. Taču sabiedrība no Latvijas politiķiem gaida ko vairāk nekā dažu ministru nomaiņu, tā gaida reālu atsvabināšanu no nevajadzīgas birokrātijas nastas un žņaugiem, tā gaida godīgāku, caurskatāmāku valsts pārvaldi.
Ceturtdien Saeimas sēdē jauno Evikas Siliņas valdības ministru apstiprināšana notika bez mazākās aizķeršanās. Kā tas tika jau iepriekš prognozēts. Īstenojās tas scenārijs, kurš paredz esošās koalīcijas turpmāku darbu tajā pašā ritmā un kapacitātē, lai ko teiktu dažādi oponenti.
Kas koalīcijai aiz ādas saistībā ar nodokļu celšanu vai necelšanu, par metodēm, kā iegūt naudu aizsardzībai, par Donaldu Trampu, Eiropas ekonomiku un citām aktualitātēm “nra.lv” saruna ar nule kā darbu Saeimā pametušo Jāni Reiru (“Jaunā vienotība”).
Pēc Evikas Siliņas (JV) lūguma atkāpties trīs valdības ministriem partijas cerēja uz sarunām ar premjeri, taču premjere sasirga, un cerības par valdības “uzrāvienu” iekārās gaisā. Briest vēl viena problēma: “Progresīvie” premjeres izbrāķētā Kaspara Briškena vietā sliecas virzīt nozari nepārzinošo Ati Švinku.
Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.
Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.
Pagājusi tieši nedēļa, kopš Latvijas premjerministre Evika Siliņa kristīgi paziņoja, ka no katras valdību veidojošās partijas “vilka pasi” izsniedz vienam ministram – no “Jaunās vienotības” izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, no “Progresīvajiem” satiksmes ministram Kasparam Briškenam, bet no Zaļo un zemnieku savienības – labklājības ministram Uldim Augulim. Formālie iemesli katram atrasti savi, sākot no zemajiem sabiedrības novērtējuma reitingiem, beidzot ar neveiksmīgu darbu. Bet kādi ir patiesie iemesli šiem premjeres lēmumiem?
Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?
Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.
Šobrīd politisko apskatnieku vidū valda reti sastopama vienprātība – Evikas Siliņas valdības spēju resurss ir izsmelts. Kā parasti tādos gadījumos mēdz būt, tie, uz kuriem šis vērtējums attiecas, to nekādi negrib atzīt. Situāciju viņi mēģina glābt ar ministru rotācijām un jauna (kārtējā) uzrāviena solījumiem. Vai tas ko līdzēs?
