Aizvadītajā nedēļā atkal no jauna uzliesmoja domstarpības starp ZZS un “Progresīvajiem”. Pirms Saeimas vasaras brīvdienām jau bija šo partiju saķeršanās saistībā ar partijas “Latvija pirmajā vietā” rosinātajiem grozījumiem Satversmē par to, ka ir tikai divi – vīriešu un sieviešu – dzimumi. Šoreiz ZZS vadītā Zemkopības ministrija rosināja grozījumus Meža likumā, bet “Progresīvie” sola šos grozījumus nepieļaut. Pagaidām pušu pozīcijas izskatās nelokāmas. Vai tas var novest pie dziļākas krīzes valdībā?
Saskaņā ar Latvijas politiskā procesa tradīcijām atbilde uz šo jautājumu šķiet pašsaprotama. Protams, ka ne. Šāds pārliecinošs noliegums balstās Latvijas politiskajā praksē. Latvijas valdību veidošana un vēl jo vairāk to pastāvēšana ir vāji saistīta ar politiskiem (ideoloģiskiem) aspektiem. Parasti šim procesam ir izteikti saimniecisks raksturs, kad galvenais šī procesa dalībnieku mērķis ir “brālīgi” sadalīt apsaimniekojamās teritorijas (ministrijas) un pēc iespējas ilgāk noturēties varas “zirga” mugurā. Tā kā nekāda strīdus manta nav jādala, tad arī pamats krīzei nav.
Līdz 15. Saeimas vēlēšanām ir tikai nedaudz vairāk par gadu. Latvijas politiskajā mitoloģijā skaitās, ka gāzt valdību pirms vēlēšanām neesot prāta darbs. Latviešu vēlētājs šādus “gaisa jaucējus” nemīlot. Šāda soļa politiskais ieguvums ir vēl apšaubāmāks, ja rezultātā partija paliek ārpus koalīcijas. Būšana varas pozīcijās, ejot uz vēlēšanām, esot liela priekšrocība. Tāpēc nevienam politiskajam spēkam neesot izdevīga šāda valdības šūpošana tik īsi pirms vēlēšanām.
Tā tas viss izskatās no politiskās tradīcijas puses. Taču varbūtības teorija saka, ka laiku pa laikam notiek kaut kas tāds, kas kā izņēmums tikai apstiprina likumu. Tieši šādi “izņēmumi” padara pasauli interesantu un krāsainu. Vai šis būs tas gadījums? Nav teikts, bet iespēja pastāv, par spīti tam, ka politiķi apgalvo pretējo.
Vispirms noskaidrosim, par ko vispār domstarpības, un cik tās ir būtiskas katrai partijai? ZM piedāvā samazināt galvenās cirtes vecumu vairākām koku sugām, tādējādi ļaujot palielināt ciršanas apjomus un sekojoši budžeta ieņēmumus. Balstoties uz institūta “Silava” datiem un citu ES valstu praksi, tiek norādīts, ka pārāk vecas mežu audzes viegli kļūstot par upuri dažādiem kaitēkļiem (mizgraužiem) un slimībām, tādējādi apdraudot citus, jaunākus mežus.
Šo grozījumu pieņemšana ne tikai uzlabotu mūsu mežu ekoloģisko kvalitāti, bet arī labvēlīgi ietekmētu ekonomiku, palielinātu “Latvijas valsts mežu” dividendes valsts budžetā, nodokļu ieņēmumus un darba vietu skaitu reģionos. Tā kā mežu platības Latvijā joprojām pieaug, tad šāds ciršanas apjomu palielinājums stiprinātu gan nozari, gan padarītu mūsu mežus veselīgākus.
“Progresīvie” nostājas tā dēvēto dabas draugu pozīcijās - “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”. Viņuprāt, mežus jau tagad izcērtot katastrofālos tempos. Jebkuri ciršanas atvieglojumi ir noraidāmi. Šie grozījumi neesot pieņemami bez stratēģiskas ietekmes uz vidi novērtējuma, tie ir pretrunā Satversmes tiesas 2024. gada 8. aprīļa spriedumam un ES klimata mērķiem. Cirtes apjomu palielināšana graušot Latvijas bioloģisko daudzveidību un padarīšot mežus par oglekļa emisiju avotu. Šāda “budžeta lāpīšana” neesot pieņemama un apdraud ekonomikas ilgtspējību. Prioritātei jābūt zaļajai ekonomikai, nevis īstermiņa ieguvumiem, kuri draud ar ES sodiem par klimata saistību neizpildi.
Nav šī raksta mērķis detalizēti izvērtēt abu pušu argumentus, jo izšķiršanās par vienu vai otru nav balstīta kaut kādā vienā “objektīvā” realitātē. Tā balstās katras puses pasaules redzējumā un tajos argumentos, kuri tiek izvirzīti kā svarīgākie. Vieniem vieni, otriem citi.
Kāda jēga katru reizi atsaukties uz statistikas datiem, kas liecina par ilggadēju mežu platības un krājas pieaugumu Latvijā, ja pretī: “es regulāri braucu pa Latviju un redzu, kādos apjomos notiek mežu izciršana”. Katram gadījumam: ikgadējie ciršanas apjomi (10-12 miljoni kubikmetru) nesasniedz pat pusi no mežu pieauguma (aptuveni 26-27 miljonus kubikmetru gadā), un mežu platība turpina palielināties par 10-20 tūkstošiem hektāru gadā.
Ne velti piesaucu pazīstamās latviešu tautas dziesmas rindu. Minētie statistiskas dati ir visiem diskusijas dalībniekiem labi zināmi. Taču šis ir gadījums, kad racionālais prāts atslēdzas. “Dabas draugiem” (obligāti pēdiņās) jebkurš motorzāģa troksnis skan kā apokalipses zvana skaņas.
Ja lietas notiktu pēc viņu prāta, tad vispār būtu jāizbeidz jebkāda saimnieciskā darbība ne tikai mežos, bet vispār uz pasaules, jo cilvēks - lielākais dabas ienaidnieks. Jebkura racionāla saruna ar šiem “draugiem” ir gandrīz neiespējama, jo viņi ir tik dziļi indoktrinēti savos priekšstatos par lietu kārtību, ka nedzird it neko, kas kaut minimāli ir pretrunā ar viņu pašu ticību.
Zemkopības ministrs Armands Krauze pat aicināja savus oponentus 19. septembrī izbraukt uz Pierīgas mežiem, lai klātienē iepazītos ar mežsaimniecības realitāti, novērtētu kaitēkļu postījumus un piedalītos diskusijās ar ekspertiem par nozares attīstību. Vai “Progresīvie” atsauksies uz šo aicinājumu? Diez vai, jo ko gan viņi mežos vēl nav redzējuši? Katrs pats taču pietiekami gudrs.
Valdības vadītāja Evika Siliņa ir it kā nostājusies “Progresīvo” pusē, paziņojot: “Neatbalstīšu ZZS virzītu plašāku mežu izciršanu bez pamatojuma, kā tas uzlabos mūsu ilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu, kas dos pienesumu arī tautsaimniecībā.” Šis paziņojums sekoja pēc “Vienotības” frakcijas vadītāja Edmunda Jurēvica 10. septembra aicinājuma abām partijām - ZZS un “Progresīvajiem” - tikties un izrunāties, “lai mazinātu emocijas un publisko vārdu cīņu”.
Premjeres nostāja nav nesatricināma. Izmantotā argumentācija (neatbalstīšu bez pamatojuma, bet ja pamatojums būs, tad skatīsimies) drīzāk liecina par neapmierinātību ar ZZS priekšlikuma steigu - tas iesniegts tikai trīs dienas pirms tā iecerētās izskatīšanas Saeimā. Respektīvi, tā tās lietas nedarās. Vispirms visu vajag šaurā lokā “saskaņot” un tad jau var nākt ar saviem priekšlikumiem publiskajā telpā. ZZS ir vienkārši rīkojušies pārāk robusti. Vajag maigāk.
Uz šo strīdu var paskatīties arī no tīrās politiskās “virves vilkšanas” aspekta. Siliņas nostāšanās “Progresīvo” pusē var tikt traktēta kā mēģinājums nolikt ZZS pie vietas. Lai pārāk “nesakāpj galvā”.
Jau minēju, ka politiskajā vidē šīs domstarpības maz kurš uztver kā nopietnu iemeslu valdības krīzei. Valda pārliecība: katrs pavilks politisko virvi uz savu pusi, noskaidros, cik var atļauties, cik katram spēka, un norimsies. Taču ne velti pieminēju varbūtības teoriju. Laiku pa laikam gadās notikumi, kuri lec ārā no ierastās trajektorijas. Vai šis būs tas gadījums, nav zināms, bet tas, ka ZZS un “Progresīvie” atrodas uz dažādām ideoloģiskām platformām, nav noliedzams.
Politiskā teorija māca, ka dažādu ideoloģiju pārstāvošu politisko spēku atrašanās vienā koalīcijā un mūžīga savstarpēja “knābāšana” grauj šo spēku autoritāti sava elektorāta acīs. Līdz ar to notrāpīt, cik katrs var atļauties otram “uzknābt”, nebaidoties no koalīcijas izjukšanas, nav viegli.
Šī saķeršanās abām pusēm ir visai principiāla. ZZS vēlas uzdoties par galveno meža nozares aizbildni, savukārt “Progresīvie” par zaļāko no zaļākajiem. Ja visi gribēs saglabāt politisko status quo, bet nav pazīmju, ka valdītu pretējs noskaņojums, tad kompromiss būs jāatrod.
Abām pusēm tas nebūs viegls, jo piekāpšanās no ZZS puses liecinās par šīs politiskās apvienības spēka trūkumu, bet piekāpšanās no “Progresīvo” puses liecinās par ideoloģiski izturētas stājas trūkumu: lai tikai atrastos valdībā, viņi ir gatavi uz visu. Tai skaitā svēto principu nodošanu.
