Laikā, kad pirms septembra nogalē paredzamā kongresa saasinājusies cīņa par varu Latvijas galvenās varas partijas “Vienotība” iekšienē, ir vērts parunāt arī par pašu šīs partijas nākotni.
Politiskie vērotāji “Vienotībai” ne reizi vien prognozējuši agrāko varas partiju - “Latvijas ceļa” un Tautas partijas - skuju takas likteni. Taču “Vienotība” vienmēr ir spējusi izgrozīties un izglābties. Turklāt ne tikai izglābties, bet arī saglabāt dominējošo stāvokli pat tad, kad 2018. gadā kļuva par mazāko frakciju Saeimā. Kā “Vienotībai” tas izdodas? Par to jau gadiem lauza galvas gan politiskie konkurenti, gan politikas vērotāji.
Visbiežāk “Vienotības” elektorālo dzīvelību skaidro ar plašo ierēdniecības un “budžetnieku” slāni. Viņi it kā balsojot par saviem “maizes devējiem”. Šis izskaidrojums pirmajā brīdī var šķist visai pārliecinošs, tomēr īsti neiztur kritiku. Lielās svārstības (2018. gadā - 7,8%, 2022. gadā - 19,8%) neliecina par kādu stabilu elektorātu, kurš balso par attiecīgo partiju, neatkarīgi no šīs partijas rīcības. Tāpat nav vērojama “Vienotības” vēlētāju koncentrācija Rīgā kā ierēdniecības citadelē.
Tas gan neizslēdz to, ka daļa ierēdniecības un “budžetnieki” patiešām balso par “Vienotību” kā “stabilitātes garantu”. Tomēr kas īsti ir “Vienotības” burvju glābšanas riņķis?
Vispirms izvērtēsim šā politiskā spēka vietu Latvijas politiskajā spektrā. Jāatzīst, ka tas nemaz nav tik vienkārši, jo Latvijas publiskajā telpā valda visai atšķirīgi uzskati par mūsu valstī un sabiedrībā pastāvošajām kreiso un labējo politisko spārnu attiecībām.
Jebkurā Rietumu valstī politiskā partija ar “Vienotības” programmu skaitītos stingri labēja. Piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons Francijā skaitās izteikti labējs politiķis, un tur nevienam pat prātā neienāktu viņu pieskaitīt pie kreisajiem. Latvijas publiskajā telpā Makrons tiek uztverts bezmaz kā komunists. Katrā ziņā kreisais. Līdz ar to, ja arī pēc Rietumu standartiem “Vienotība” būtu ierindojama labējā spārnā, tad pēc Latvijas standartiem to var uzskatīt gandrīz vai kā kreisi orientētu partiju vai vismaz centrisku.
“Vienotības” šķietamo kreisumu Latvijā lielā mērā nosaka tas, ka no tās pa kreisi ir tikai “Progresīvie”, kamēr pa labi gandrīz visas pārējās partijas. Konservatīvajā galā ir Nacionālā apvienība (NA), “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Suverēnā vara”. Turpat labējā spārnā ir arī “Apvienotais saraksts” (AS) un ZZS. Partiju “Stabilitātei!” šajā apskatā neņemsim vērā, jo tā ir partija ārpus labējā/kreisā dalījuma. Tai ir sava specifika, kuru šeit neizskatīsim, lai lieki neaizklīstu sānceļos.
Lai gan pēdējā laikā ir aktivizējušies atsevišķi aktīvisti, kuri latviešu publisko telpu aizgūtnēm dēvē par sarkanu, kreisu, komunistisku, jau minētā partiju spektrālanalīze liecina par pretējo. Var jau teikt, ka mūsu konservatīvās partijas savā ekonomiskajā redzējumā nemaz neesot tik labējas un patiesībā esot kreisas, bet tas nemaina lietas būtību. Skaties kā gribi un liec centra punktu, kur gribi, tāpat sanāks, ka “Vienotība” ir centrā.
Ja “Vienotība” ir centrā un pa kreisi tikai “Progresīvie”, tad tam vajadzētu nozīmēt, ka cilvēkiem ar labējiem uzskatiem ir samērā plašas izvēles iespējas. Viņi jau tagad var balsot gan par NA, gan par LPV, taču tieši šajā politiskā spektra daļā veidojas arvien jauni spēki. Pavisam nesen tika nodibināta jauna nacionālkonservatīvas ievirzes partija - “Austošā saule”. Citi labējie aktīvisti plāno dibināt vēl vienu - “īsto” konservatīvo partiju, bez “Austošajai saulei” un NA raksturīgā nacionālā piesitiena. Mazāk konservatīviem ir vēl AS vai ZZS. Citiem vārdiem, labējā spārnā valda zināma politiskā piesātinātība, un šī drūzmēšanās tur var kļūt tikai vēl asāka.
Tajā pašā laikā kreisajā spārnā ir tikai “Progresīvie”. Burtiski vieni paši. Bet par ko balsot, ja “Progresīvie” dažādu iemeslu nav pieņemami, bet labējā politika neiet pie sirds? Kreisi centriskās pozīcijās esošam vēlētājam šajā situācijā paliek vienīgi “Vienotība”. Rezultātā, lai ko darītu šī partija, lai kādas politiskās nekaunības virsotnes sasniegtu tās pārstāvji, “Vienotība” noturas virs ūdens, jo vienkārši nav citas ar līdzīgu (mērenu) politisko orientāciju. ZZS un AS jau ir tādās pozīcijās, kas liberālāk orientētiem vēlētājiem vairs nav pieņemamas.
“Vienotības” kritiķi pamatoti norāda, ka šī partija ir bijusi pie varas jau 15 gadus. Tieši viņu valdīšanas laikā Latvijas atpalicība no kaimiņiem ir kļuvusi arvien izteiktāka. Runājot bijušā prezidenta Egila Levita vārdiem: šī atpakaļslīdēšana ir jāaptur. Pastūrējāt un pietiek. Laiks dot vietu pie stūres citiem.
Tā tas būtu normālā situācijā, kur pēc politiskā svārsta principa labējās valdības nomaina kreisās un otrādi. Ja pašreizējā valdība skaitās kreisa, tad to it kā vajadzētu nomainīt labējai. Un tieši šeit sākas tās problēmas, kuras ļauj “Vienotībai” mūžīgi izglābties. Labējā spārnā trūkst lielas, spēcīgas partijas ar autoritatīvu līderi, kuram sabiedrība (vēlētāji) būtu gatavi uzticēt valsts vadīšanu.
Politisko reitingu līderos ir divas pēc Latvijas mērogiem lielas labējas partijas - NA un LPV. Vienai - NA - jau ilgstoši nav sava pārliecinoša premjera kandidāta (un tāds nav arī redzams pie horizonta), bet otrai - LPV - šis kandidāts - Ainārs Šlesers - ir tāds, kuram lielākā sabiedrības daļa neuzticas. Kāpēc tas tā, plašāk izvērsts rakstā “Kur kavējas Latvijas Tramps?”. Divos vārdos - pārāk liels putinists, kā dēļ nav iespējama šo abu konservatīvo spēku kopā strādāšana.
Par labējo spēku vispārējo idejisko nenoteiktību un politisko vājumu liecina arī šo jauno partiju veidošanās tieši šajā politiskā spektra daļā. Pa šiem gadiem tur tā arī nav izkristalizējies viens spēcīgs konservatīvais spēks, kurš spētu uzņemties pārliecinoša līdera loma.
Kad dažādi Šleseri, Krištopāni, Vītoli vai sīkāki gariņi sola nākamajās Saeimas vēlēšanās aizmēzt “Vienotību” vēstures mēslainē, tad tas izklausās pārliecinoši tikai viņiem pašiem un viņu nekritiskāko atbalstītāju lokam. Nav jau pirmā reize, kad viņi to sola. Jau kovida pandēmijas laikā viņi solīja visus valdošos drīzumā nosēdināt uz apsūdzēto sola ar nīsto pianistu priekšgalā. Pārāk jau šīs “prognozes” sāk atgādināt populāro pasaku, kurā gans mānīdamies sauc: “Vilki aitās!”
Klausoties šos drīzās uzvaras solītājus, “Vienotības” vadoņi var justies droši: šie jau nebūs tie, kas mums atņems varu.
