Rīgas jaunievēlētais vicemērs Edvards Ratnieks, kurš uzņēmies atbildību par drošības, mājokļu un īpašuma, kā arī vides jautājumiem, intervijā stāsta par pirmajiem mēnešiem amatā, aktuālajiem izaicinājumiem un to, kādu Rīgu viņš redz nākotnē. Saruna skar gan pilsētas drošību un imigrācijas politiku, gan patvertņu tīkla izveidi, izglītības vidi un sporta infrastruktūru.
Rīgas domē Edvards Ratnieks ir jau otro sasaukumu - kopš 2022. gada decembra viņš ir Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, laikā, kad pilsētas mērs bija Vilnis Ķirsis.
Apsveicu ar ievēlēšanu un vicemēra amatu! Divas komitejas?
Edvards Ratnieks: Trīs komitejas - Īpašumu komiteja, Drošības komiteja un arī Mājokļu un vides komiteja.
Tātad jūsu kā vicemēra atbildības joma ir drošība, mājokļu un īpašuma jautājumi un vides jautājumi?
Jā.
Varbūt dosimies pa Rīgu paskatīties, kā ir ar drošību un vidi?
Paskatīsimies! Es teikšu tā - lielā lieta ir tāda, ka vēl pat mēnesis nav pagājis, kopš mums ir bijusi iešūpošanās jaunajā veidolā, bet sajūta ir tāda, ka ļoti daudzi jau gaida rezultātu.
Skaidrs, ka šobrīd mēs apskatāmies, kur mēs esam, novērtējam situāciju - ko varētu labāk darīt.
Izskatās, ka būs daudz darba?
Izskatās, ka būs ļoti daudz darba! Jāpiekrīt.
Par Rīgas drošību runājot - tas būs liels izaicinājums - kāpēc Rīga acīm redzami kļūst krāsaināka? Mūsu meitenēm tas dara lielas bažas. Ejot cauri Čaka, Avotu ielas anklāviem - tur tādos baros staigā mūsu “ielūgtie viesi”. Vai jums un jūsu kolēģiem ir skaidrība, no kurienes viņi nāk? Uz kāda pamata viņi šeit ierodas? Kā tas notiek?
Tas ir stāsts, par ko mēs noteikti iestājamies - tā ir imigrācijas kontrole. Tā ir imigrācijas samazināšana. Skaidrs, ka Rīgas pašvaldība nevar noteikt ārējus normatīvus aktus Saeimas līmenī. Tas, ko mēs varam darīt - aktīvi pievērst šim uzmanību. Mēs varam kontrolēt dokumentus un cilvēku atrašanos šeit.
Kā viņi šeit ierodas - tātad tās ir studējošo vīzas, darba atļaujas. Droši vien tiek izmantotas visas citas iespējas iekļūt Eiropas Savienībā, bet es uzskatu - lai kāda būtu finansiālā situācija un lai kā trūktu kādam uzņēmējam darba roku, bet, manuprāt, lāpīt ekonomiku uz drošības rēķina mēs nedrīkstam. Mēs redzam, kur Eiropa ir nonākusi, piekopjot šādu politiku. Mēs nedrīkstam kāpt tajā pašā bedrē, no kuras citi šobrīd mēģina tikt laukā.
Un tā ierašanās jau ir dažāda. Izrādās, ka par nelegāliem (imigrantiem) iekšlietu sistēma atzīst tos, kuri ir nelegāli šķērsojuši robežu. Tie, kam ir beigušās uzturēšanās atļaujas, kuri šeit uzturas, manuprāt, nelegāli, jo legālais iemesls šeit uzturēties ir beidzies - tos tvarsta un pajautā - varbūt atradīsiet mēneša laikā iespēju legalizēt savu uzturēšanos? Manuprāt, šāda auklēšanās vispār nedrīkstētu būt. Manuprāt, svarīgi saprast, kā piegriezt skrūves izglītības procesā un kā ar darba atļaujām samazināt plūsmu.
Vai pašvaldības policija ir ziņojusi par kādiem gadījumiem saistībā ar šiem ārvalstu viesiem?
Jā, pagājušajā gadā visu ārvalstnieku administratīvo pārkāpumu bija vairāk nekā 6000.
Kāda veida pārkāpumi?
Dažādi. Gan ātrums, gan apstāšanās aizliegumi. Šie cilvēki bieži vien nodarbojas ar ēdienu piegādāšanu un nereti pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Droši vien būt jāveic uzskaite katram. Ja ir izdarījis konkrētu skaitu administratīvo pārkāpumu - seko izraidīšana no valsts. Manuprāt, tas būtu ļoti godīgi.
Tātad jāveic grozījumi likumā?
Tas attiektos uz visu Latviju. Bet Rīga ir puse Latvijas. Tās problēmas, kas ir Rīgā, ir visas Latvijas problēmas. Tāpēc sadarbībai ar Saeimu un valdību ir jābūt, bez tās nevarēs iztikt. Mēs esam tas epicentrs, uz kuru visi dodas - gan no reģioniem, gan no citām valstīm.
Par sadarbību ar valdību. Nu kur vēl burvīgāk - Rīgas mēram iepriekšējā sasaukumā partijas biedre premjere. Šobrīd arī Rīgas mēra partija pozīcijā, valdībā - satiksmes ministrs. Kur ir problēma komunicēt? Vai šajā sasaukumā būs grūtāka komunikācija ar varu?
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, visticamāk, daudzi mēģinās parādīt, ka var kaut ko izdarīt. Ne tikai sliktā nozīmē, ka visu laiku nedara, bet arī labā nozīmē, ka varēsim kaut ko panākt. Ļoti daudzas partijas izliksies par nacionālām un vēlēsies parādīt, ka viņi cīnās ar šo problēmu. Mēs kā pašvaldība izmantosim šo iespēju atgādināt par visiem jautājumiem, ko varam aktualizēt.
Rīga ir Latvijas seja. Mēs redzam Latvijas karogus, simbolus. Kā vēl varētu Rīgu padarīt nacionālāku vai saglabāt to, kas jau ir?
Mēs jau redzam to, kas notiek uz ielām un publiskā telpā. Ja skatāmies uz krievu valodas īpatsvaru Rīgā - mēģinām to mazināt dažādos veidos - gan publiskos uzrakstos, gan notikumos. Tomēr Saeima nav pieņēmusi visaptverošus grozījumus tieši krievu valodas ierobežošanā. Ir šādas tādas lietas panāktas, bet vēl daudz jādara. Skaidrs, ka izglītības sistēmā tomēr ir šādas tādas plaisas, pa kurām tas viss diemžēl tiek iekšā, un tā ideoloģija nemazinās.
Tas nav Rīgas domes jautājums, bet, ja aizbrauc uz pierobežu - Latvijas radio apklust jau pirms robežas, un pārņem Igaunijas, Baltkrievijas vai Krievijas raidītāji. Tas pats ar mobilajiem tīkliem.
Tā ir informatīvā telpa, ko mēs paši ielaižam savā valstī. No kopējā valsts drošības jautājuma - mēs ļaujam pretiniekam uzrunāt mūsu valsts cilvēkus. Manuprāt, to visu vajag maksimāli neitralizēt. Pat ja mums nav iekārtu, kas varētu tos signālus kādā veidā bloķēt, tad maksimāli laižam mūsu plašsaziņas līdzekļus pieejamus cilvēkiem arī pierobežā.
Runājot par tiem pašiem “ārvalstu viesiem”, mēs pieminējām, ka satiksmes noteikumu pārkāpumi dominē. Nu viņiem ir īpašs braukšanas stils. Savas braukšanas tradīcijas. Bet, izņemot to, ka viņi pagaršo pārtiku, pirms to nogādāt klientam, ir arī krimināla rakstura pārkāpumi - uzmācas, mēģina ietekmēt. Kā tas notiek Zviedrijā, Rietumeiropā?
Es domāju, ja īpatsvars turpinās pieaugt, tās būs likumsakarīgas sekas nākotnē. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai to nepieļautu.
Savukārt, ko varu pateikt pozitīvu par Pārtikas veterināro dienesta (PVD) un Zemkopības ministrijas (ZM) darbību - viņi tomēr ir ar regulējumu skrūves piegriezuši. Prasības ēdienu piegādātājiem ir paaugstinātas. Tomēr maksimāli vajadzētu mēģināt pašiem aiziet līdz ēdināšanas vietām un no piegādēm izvairīties.
Tuvojas rudens, un visticamāk atgriezīsies jautājums par mošeju celtniecību Rīgā. Kāds ir jūsu redzējums?
Absolūti neatbalstām. Kā tas Eiropā ir noticis, tiklīdz ir šis kopienas centrs, kur pulcēties un radīt sev jaunas idejas, tā viņi jūtas daudz spēcīgāki un noteicošāki. Pārņem vietējo apkaimi. Šīs lietas vienkārši nedrīkst ielaist.
Kad veidojām koalīciju, šo jautājumu aktualizējām. Mēs to nepieļausim.
Jūs esat vieni, kas nepieļaus. Ja “Progresīvie” bloķējas ar “Jauno vienotību”, kā tur ciparu ziņā?
Viņiem nesanāk divatā vairākums. Koalīcija izveidota no valstiskām partijām ar valstisku domāšanu, bet pretējiem uzskatiem dažādos jautājumos. Tāpēc arī ir tā, ka šādi jautājumi atbalstīti netiks.
Bet svarīgs ir sabiedrības spiediens un viedoklis. Var jau nonivelēt sociālo tīklu platformas un sabiedriskās domas vietnes, bet mēs redzam - ja cilvēki iestājas par kādas lietas nepieļaušanu, tad sabiedrības spiediens panāk savu. Es redzu, ka mēs esam sabiedrības pusē šajos nacionālajos jautājumos.
Grūti iedomāties mošeju Esplanādē.
Es domāju, ka mēģinās atrast tam visam, pirmkārt, finansējumu, otrkārt, citu piemērotu vietu, ko varēs tā skaisti “iepārdot”. Iespējami ir dažādi varianti. Visā Eiropā mošejas ne jau valsts vai pašvaldība būvē. Tās būvē privātas personas, kuras saņem finansējumu no arābu naftas valstīm. Tās lietas vajag ļoti uzmanīgi skatīties.
Vai mēs varam teikt, ka Rīga ir droša?
Ir vairākas lietas. Pirmais ir imigrācijas jautājums, kas mani uztrauc. Otrkārt, patvertņu tīkls. Civilajai aizsardzībai ir jābūt stiprai, un Rīga viena pati to nevarēs izdarīt. Rīga maksā izlīdzināšanas fondā šogad 138 miljonus, bet patvertņu tīklam ir nepieciešama apmēram līdzīga summa.
No valsts mēs, starp citu, saņemsim ES fondu veidolā 5,7 miljonus. Par to mēs varēsim uztaisīt tikai 148 patvertnes. Šobrīd patverties var tikai 5% rīdzinieku.
Skaidrs, ka pēc padomju laikiem, kad mainījās visa valsts iekārta, šīs lietas nebija tik aktuālas kā šobrīd, taču es gaidīšu no valsts atbalstu pašvaldībām, lai tās var rīkoties. Gan likuma grozījumos - kā mēs varam ieguldīt privātmāju pagrabos. Daudzdzīvokļu mājas arī ir privātīpašums. Pašvaldības īpašumos - bērnudārzos, skolās, sociālās aprūpes centros - mēs savu darbu turpinām darīt, bet tempi ir gaužām lēni. Un izmaksas, kas paredzētas vienas patvertnes iekārtošanai, ir paredzētas nedaudz virs 40 000 (eiro).
Tie pagrabi ir, pirmkārt, jāiztīra. Otrkārt, jānodrošina vismaz divas izejas. Treškārt, jāapskatās, vai tur nav kādas bīstamas lietas iekšā. Tāpēc es ļoti priecājos, ka mums ir tikusi tieši Drošības komiteja. No mūsu puses iecelts vadītājs Ģirts Lapiņš. Viņš ir ļoti aktīvi sācis darbu pie patvertņu apzināšanas. Iepazīsim situāciju un tad, es domāju, nāksim pie valdības ar konkrētiem jautājumiem pēc risinājuma un attiecīga finansējuma. Tur nav variantu - mums ir vajadzīgs valsts atbalsts.
Ja Rīgu katru gadu iztīra par 138 miljoniem un tā vietā mums ir jāņem kredīti, tas ir gaužām nepareizi. Ar likuma spēku tev atņem naudu, un nav citu variantu kā ņemt valsts aizdevumus.
Nevajadzētu būt problēmām. “Drošība pāri visam” - valdība ir postulējusi.
Jā, es arī tā uzskatu, bet mēs redzam reālo situāciju. Tehniskos noteikumus, kā jābūt iekārtotai patvertnei, pieņēma tikai tagad jūlijā. Cik gadi ir pagājuši.
Mēs esam piebraukuši pie vienas skaisti izremontētas skolas. Apskatīsimies, kādos apstākļos mūsu bērniem noritēs nākamais mācību gads.
Pagājušajā domē esam šo to labu izdarījuši. Esam pie Jāņa Šteinhauera vidusskolas. Agrāk tā bija 41. vidusskola. Ir atjaunota fasāde. Nosiltinātas gan sienas, gan jumts. Skola gan vizuāli, gan iekšēji pārdzīvojusi lielas pārmaiņas. Pirmkārt, tā ir viena no augošākajām skolām Rīgā. Otrkārt, ļoti aktīva ir sadarbība tieši ar apkaimi.
Pirms vairākiem gadiem, kad atbraucu ciemos uz skolu satikties ar apkaimes biedrību, prezentējām ideju, kā mēs varētu iekārtot šo teritoriju. Tai skaitā sporta laukumu. Izstāstījām par mūsu plāniem nosiltināt skolu un varbūt pat paplašināties uz citu ēku rēķina, bet tas vēl ir lemšanas jautājums.
Šādus tādus darbus, kas ir izdarīti, mēs varam redzēt. Ja paskatāmies uz sporta laukumiem Rīgā vispār, tad pagājušajā gadā mums bilancē ir pieci pabeigti, tai skaitā šis. Jārēķina, ka sporta laukums top aptuveni divus gadus, ņemot vērā birokrātiju. Šajā gadā tiks atklāti četri, un nākamajā gadā plānojam atklāt vēl piecus.
Tāpat arī sporta manēžu remontējam jau trešo gadu pēc kārtas. Šogad mēs plānojam pabeigt darbus. Doma ir tāda, ka mēs aktīvi palīdzam (sportam). Tai skaitā, starp citu, Uzvaras parkā otrā kārta sastāvēs no ļoti daudzām sportiskām aktivitātēm. Bērni varēs rāpties pa tīkliem - būs izveidots tīklu parks. Būs arī velotrase - pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tāpat būs arī āra trenažieri ar maināmiem svariem, lai varētu trenēties pat profesionāli, ja būs tāda vēlme. Un tāpat arī teritoriju sakopšana.
Pieminējāt, ka šī skola attīstās. Kāpēc skolēni ir ieinteresēti mācīties tieši šeit?
Pievelk ar to, ka te ir izglītības kvalitāte. Vēl esam novērojuši, ka tur, kur ieguldām investīcijas, momentā ir jauniešu pieplūdums. Tiklīdz ir labi apstākļi, ir vēlme nākt mācīties. Ne tikai mācīties, pat pedagogi grib nākt vairāk.
Izremontēta skola, moderna infrastruktūra un kvalitatīvi mācībspēki - šeit tas viss ir?
Te mēs vēl ļoti gribētu dabaszinību kabinetus. Pirms vēlēšanām man visi prasīja - nu kā tad mēs to ekonomiku attīstīsim? Mēs ekonomiku attīstīsim tad, ja mūsu pašu cilvēki vēlēsies nodarboties ar jomām, kas nes vislielāko pienesumu. Tā doma ir tāda, ka ir jauni, moderni ķīmijas, bioloģijas, fizikas, informācijas tehnoloģiju kabineti, kuros var apgūt visu pēc jaunākajām tehnoloģijām
Apskatīsim sporta laukumu! Tepat netālu ir Stradiņa universitāte. Kad savulaik intervējām augstskolu rektorus - bija runa par “zinātnes jūdzi”. Tātad šajā Daugavas krastā ir vairāki Latvijas Universitātes dabaszinību korpusi, te ir arī Stradiņa universitāte... Skolām kaut kas atlec no šīs “zinātnes jūdzes”?
Es teiktu, ka jā. Šeit ir ļoti laba sadarbība starp abām izglītības iestādēm. Ir doma, ka šeit nāks trenēties arī studenti - uz šo sporta kompleksu. Tāpat arī notiek sadarbība zināšanu jomā. Es redzu, ka ir arī sporta attīstība.
Te arī var redzēt, ka ir maināmi svari - tas nav tā kā parkos, kur tikai ar daļu sava svara strādā. Šeit var uzlikt vieglākus svarus, nomainīt uz smagākiem. Kaut kas līdzīgs būs arī Uzvaras parkā. Šī nav vienīgā vieta. Mums Rīgā ir vairākas vietas kur tas (sporta laukumi) ir pieejams. Mēs redzam - cilvēki nāk, izmanto.
Kas šos (trenažierus) ražoja? Tas ir Latvijas ražotājs vai tomēr Somija? Karogs Somijas. Izskatās, esam veikuši iepirkumu no Somijas?
Te izskatās, jā...
Es teiktu tā - kur ir iespējams atbalstīt Latvijas ražotāju, tur maksimāli to vajag darīt. Tas, ka vispār valsts mērogā mēs nerūpējamies par saviem uzņēmējiem, izstrādājam kaut kādas mistiskas prasības, kas tieši derēs citiem, liek uzdot jautājumus.
Tas ir noziegums pret valsti?
Jā, jā. Bet ir jādara viss, lai šādi uzņēmumi būtu. Tāpēc mums tos dabaszinību kabinetus skolās vajag, lai jaunieši pēc stundām ir ieinteresēti aiziet. Kaut vai pulciņa veidā. Ja stundas ir par īsu, lai tajā visā ielauztos - ķīmijā, fizikā, tehnoloģijās, tad var veidot pulciņus.
Jaunieši, kuri izmācīsies ar interesi par dabaszinībām, tālāk veidos savus uzņēmumus. Un visi investori, kuri gribēs uz Rīgu braukt, jo mums ir laba infrastruktūra rūpniecībai, gribēs izmantot mūsu spēcīgo zināšanu potenciālu.
Tieši tā! Būtu ļoti grūti iedomāties, ka Vācijas skolā būtu šis Somijā ražotais trenažieris. Vācieši to nekad nepieļautu. Cita starpā, es domāju, ka Latvijā noteikti kāds tādu ražo.
Šādus te - ar maināmiem svariem, es neesmu redzējis
Bet, ja pasūtītu, gan jau uzražotu!
Jācer.
Tā nauda paliktu mūsu valstī.
Jā. Kopumā es pilnīgi atbalstu.
Šajā sasaukumā jūs būtu gatavs iniciēt un mudināt savus kolēģus, politiķus arī no citām partijām - ja skolas taisa iepirkumus, tad lai maksimāli daudz iepērk vietējos produktus? Samaksājam dārgāk, bet pērkam vietējo. No vietējiem zemniekiem.
Ar to “samaksāšanu dārgāk” ir problēmas...
Jātaisa grozījumi likumā!
Jā, tieši tā. Es esmu tikai par. Es zinu, ka mēs esam Eiropas Savienībā, zinu visus tos noteikumus...
Kara apstākļos var grozīt likumu.
Jā, es pilnībā atbalstu, bet tur gudri jāpadomā, lai mēs pēc tam netiekam zem kaut kādām sankcijām. Lai mēs pēc tam nesamaksājam vēlreiz.
Tam domāti juristi.
Juristu uzdevums ir nevis domāt, ko nevar, bet ko var izdarīt.
Viņiem jāizdara tā, lai mums ir labi un likumam atbilstoši.
Precīzi!
Ja šādas būtu visas Rīgas skolas, tas droši vien būtu liels trieciens lauku reģioniem.
Redz, kā ies ar to pašvaldību izlīdzināšanas fondu - jāsaka tā - ļoti daudzas skolas ārpus Rīgas ir saremontētas. Bet demogrāfija ir tāda, ka tur bērnu skaits sarūk. Reģioniem vajag palīdzēt, bet nevar būt tā, ka valstspilsētas saņem no Rīgas trešdaļu budžeta vai cik tur. SPA vai kaut kādas luksusa lietas būvē par rīdzinieku nodokļu maksātāju naudu. Tas ir absurds, un tas ir jāmaina. Šajā sasaukumā man ir vēlme no Rīgas pašvaldības puses par šo “uzspiest” uz valdību, lai šo netaisnīgo situāciju mainītu. Vēl šajā sasaukumā mana vēlme ir, lai netiek domāts tikai par centru, bet arī par apkaimēm. (..) Cilvēki grib redzēt uzlabojumus arī pie savas mājas.
Kā Rīgas pilsēta izjuta interesanto vidusskolas uzņemšanas stilu, kad vecāki varēja pieteikties visās vidusskolās? Īpaši tiem bērniem, kuri nokārtoja ģimnāzijas centralizētos iestājeksāmenus.
Rīgas pašvaldība ir izpildītājs. Šo lēmumu, protams, pieņēma Izglītības ministrija un apstiprināja Saeima.
Tā vēlme veidot konkurenci uz izglītības iestādēm dabīgā ceļā, bet mēs redzam, ka rodas milzīgs haoss.
Skolām ir grūti administrēt.
Precīzi! Tam visam jābūt pēc iespējas automatizētam. Nevar būt tā, ka kaut kas tiek gaidīts. Kamēr neatsakās kāds, tikmēr citi stāv rindā. Tur ir lietas, ko var uzlabot. Domāju, ka nākamajā gadā pieredze būs gūta, bet vispār ir jautājums - kam tas bija vajadzīgs. Ja ir sistēma, kas labi strādā, nevajag to apzināti bojāt.
Par mājokļu jautājumu Rīgā. Ejot pa centra ielām, redzam tumšus dzīvojamo namu logus vēlās vakara stundās. Tas nozīmē, ka cilvēki vairs neapdzīvo centru. Tātad viņi ir aizbraukuši, pārcēlušies, pārdevuši. Vai Rīgā ir dzīvojamā fonda problēma, kā tas ir Valmierā vai Cēsīs?
Neatceros vairs no galvas konkrētu skaitli, bet desmitiem tūkstošu dzīvokļu ir brīvi, bet tie nav apritē. Tie netiek pārdoti vai izīrēti. Tie stāv tukši, jo cilvēks vai nu ir pārvācies citur, vai arī īpašnieks vienkārši to pietur sev kā ieguldījumu vai pensiju fondu nākotnei.
Pēc manas iniciatīvas pagājušajā sasaukumā uzsākām dzīvojamo māju ciematiņu izveidi Rīgā, lai dzīvojamais fonds būtu pieejams.
Ko tad grib cilvēki, kuri pārvācas uz Pierīgu? Ko viņi varētu gribēt?
Lai bērnudārzs blakām, skola blakām, lai nav problēmas mašīnu “noparkot”.
Zaļa zona apkārt mājai. Var iestādīt kādu gurķi vai tomātu. Gribas to privātmāju, katram bērnam istabiņu. Tā, lai jūties zaļumos. Tas viss ir dabiski un saprotami. Starp citu, Rīga ļoti daudz iedzīvotāju zaudējusi tieši Pierīgai.
Rīgā ir apbūvējamas teritorijas, ko varētu nodot privātajām iniciatīvām, lai attīstītāji veido dzīvojamo fondu. Privātmāju un dzīvokļu fonds ir arī pieprasīts.
Bukultos mums ir tāds pilotprojekts palaists. Ir uzvarējis viens attīstītājs. Ir konkrēti noteikumi, ko mēs vēlamies tajā vietā attīstīt. Tā ka redzēsim - kāds būs pilotprojekta iznākums. Mana vēlme ir, lai tie cilvēki, kuri dzīvo Pierīgā, atgriežas šeit. Un tie, kuri dzīvo Rīgā, paliek.
Pēdējais izteikums, ko pamanīju par publisko - privāto partnerību saistībā ar Rīgas Centrāltirgus modernizācijas projektu. Vai tas ir jāmodernizē? Ir vairāki angāri, kuri šķiet diezgan labi.
Mums valstī būvniecības kontrole notiek ļoti aktīvi. Ja atceramies, tad dārzeņu paviljonam tika norauts jumts. Ne tikai šis jumts ir morāli novecojis, bet arī pārējie jumti tuvojas tam brīdim. Tāpat arī ne tikai jumta ārējā daļa, bet visa jumta konstrukcija. Lai tā būtu droša, mums ir jāmeklē milzīgi ieguldījumi. Ir vairāki risinājumi, bet tas ir gaumes jautājums. Vai būs privātais (investors), kurš ir gatavs ieguldīties vismaz 100 miljonu apmērā un būs gatavs ieguldīties, piemēram, publiskās infrastruktūras sakārtošanā tur, kur pa augšu gar kanāla malu brauc tramvajs? Tur ir daudz jautājumu, kā mēs to varam risināt.
Šobrīd mēs esam dārzeņu paviljonu saveduši kārtībā. Nākamais rindu gaida piena paviljons. Savukārt gaļas paviljonam būs vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi.
Viena no idejām bija gaļas paviljonu atdot “Ghetto Games”?
Un mēs atrisinātu ”Origo bērnu” problēmjautājumu. Vismaz daļēji. Noteikti atbalstāms projekts, tikai jautājums - kur ņemt naudu?
Tikai jāpiesaista privātais investors?
Vai nu privātais, vai arī vēl citi iespējami risinājumi. Valsts aizdevums kādā veidā vai arī caur izglītības prizmu, jo mums turpat netālu ir viena skola. Ja mēs, piemēram, paviljonu piesaistītu kādai skolai un varētu uz tā pamata dabūt aizdevumu sporta infrastruktūrai.
Varētu kādā veidā Eiropas naudas piesaistīt?
Redz, kas ir ar Eiropas naudām - viss, kas ir ārpus Rīgas, tiek maksimāli atbalstīts. Rīga bieži paliek... “Jums jau tur viss ir, jums neko nevajag”, apmēram. Bet patiesībā šāda politika ilgus gadus ir noplicinājusi Rīgu. Ir bedres ielās, ir neremontētas skolas. Starp citu, lai skolas savestu kārtībā, būtu nepieciešami aptuveni 100 miljoni gadā, bet šogad mums ir nepilni 35 miljoni.
Tā ka mums ir ko darīt un to naudiņu būtu kur lietā ieguldīt. Mēs taču netaisām luksusa lietas Rīgā. Nu nav taču redzēts, ka mēs kā pašvaldība būvētu SPA.
Ja, piemēram, uzbūvētu SPA un to apmeklētu visa koalīcija, varbūt tā vienprātība veidotos?
Vienprātību dažādas politiskas partijas nekad nepanāks. Tā ir tāda utopija.
Par taupības jautājumiem runājot - premjere ir aicinājusi taupīt. Arī valdība kopumā nemitīgi runā par taupīšanu. Vai no valdības pie jums arī nāk pārrunāt to, kā Rīgas dome taupīs?
Mēs esam izstrādājuši vairākus variantus, kā taupīt. Oficiāli mums tas nav lūgts, bet mēs jau esam šo darbu sākuši. Otrkārt, valdība jau pateica, ka nepublicēs savus taupības pasākumus līdz augusta vidum. Ir atrodama tāda ziņa. Tāpēc pārmetumi pašvaldībām ir absolūti lieki. (..) Mēs uzaicinājumu neesam gaidījuši, mēs jau paši esam sākuši pie tā (taupības pasākumiem) strādāt.
Skaidrs, ka aizsardzības jomai papildu finansējums ir nepieciešams. Otra lieta, par ko netiek runāts - valsts ieņēmumi, šobrīd izskatās, ir ar robu.
Netiek runāts par to, kā naudu nopelnīsim. Arī pašvaldība var atbalstīt vietējos uzņēmumus. Ar šo trenažieru piemēru - tas ir tāds solis. Sākam atbalstīt vietējos uzņēmējus kaut vai šādi. Varbūt varētu samazināt viņiem nodokļus kaut kādā jomā vai piešķirt nodokļu brīvdienas, kamēr uzsāk biznesu Rīgā?
Kaut kam ir jāsakustas, tieši tā. Piemēram, mums ir pilns ar industriālajām teritorijām. Ganību dambis - mans mīļākais piemērs - tur ir gatava infrastruktūra, osta, dzelzceļš. Ir viss, ko vajag, arī lidosta nav tālu, centrs 10 minūšu attālumā. Visas iespējas, lai attīstītu uzņēmējdarbību. Tā ka ir jābrauc pēc investoriem, jābrauc uz Ameriku pēc kuģiem, pēc tūristiem tādā veidā.
Nauda ir Rīgā mums visapkārt, mēs tikai neprotam to paņemt?
Nāks laiks, nāks padoms, tikai jāturpina strādāt. Skaidrs, ka vienā vai divos gados to neizdarīs, bet ja nebūs saskaldīta koalīcija, kā pagājušajā sasaukumā - septiņas partijas sanāca koalīcijā. (..)
Ja iet vienā skaidrā, konstantā redzējumā, tad ir iespējams panākt rezultātu. Rīga un Pierīga tomēr saražo vairāk nekā divas trešdaļas no Latvijas kopprodukta. Rīga ir tā, kas saražo naudu.
Viss ir vienkārši - investoriem ir jātraucas uz Rīgu, un modrā pašvaldības policija apsargās viņu drošību?
Jā.
Lai veicas šajā sasaukumā!
