Valdības atbildes uz Saeimas pieprasījumu “par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai” izraisīto debašu saprātīgākā daļa attiecās uz Latvijas valsts tikai pēc tam uz latviešu valodas vajadzību imigrantiem tagadējā Latvijas teritorijā.
14.Saeima ir kļuvusi par vienu no tribīnēm 15. Saeimas priekšvēlēšanu cīņu runām. 23. oktobrī šajā tribīnē kāpa ļoti daudzi Saeimas deputāti, lai apliecinātu saviem potenciālajiem vēlētājiem tīkamu nostāju par tēmu, kas uztverama daudz vieglāk nekā caurmērā citas tēmas, par kādām deputātiem jārunā un jābalso.
Pieņemot to, ka prasība vēlētājiem, t.i., Latvijas pilsoņiem zināt latviešu valodu ir izpildīta par 99%, deputāti vēlēja saules mūžu šai valodai un tādējādi arī ērtības un priekšrocības šīs valodas pratējiem. Tikpat dabiski bija solīt, ka latviešu valodas nepratējus Latvijā Latvijas valsts nepacietīs - vai nu piespiedīs kļūt par valodas pratējiem kā pēc burvju nūjiņas mājiena, vai izdzīs no valsts.
Tomēr visai bieži deputāti parādīja spējas paraudzīties kaut mazliet tālāk par nākamās Saeimas vēlēšanām kādā no 2026. gada oktobra pirmajām dienām. Viņi apjēdza, ka kādam taču būs jāstrādā, lai viņi varētu dzīvoties pa 15. Saeimu tikpat labi un labāk nekā tagad pa 14. Saeimu; apjēdza, ka ar šo “kādu” domāti ne viens vai daži cilvēki, bet simti tūkstoši cilvēku.
Ja viņu būs pārāk maz, tad piepildīsies Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidenta Andra Bites dažas dienas iepriekš publiski paredzētais, ka valsts maksātnespēja iestāšoties jau pēc 3-4 gadiem, kas iekrīt 15. Saeimas pilnvaru laikā. Ļoti būtiska (visbūtiskākā?) komponente valsts virzībai uz maksātnespēju ir iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošana. Tātad nāksies šo iedzīvotāju kopumu papildināt un atjaunināt ar imigrantiem tieši tāpēc, lai tie, kuri ar imigrācijas apkarošanas solījumiem būs tikuši pie valsts labumiem, šos labumus reāli dabūtu.
Latviešu valodu var iztēloties par brīnišķīgu plīvuru imigrācijas piesegšanai. Var paļauties uz to, ka Latvijas pamatiedzīvotāji nepētīs ādas krāsas vai degunu formas cilvēkiem, ar kādiem viņus savedis kopā darbs vai sadzīve, ja šie cilvēki runās kaut vai lauzītā latviešu valodā. Tomēr ir pamats nervozēt par to, vai šāda idille reāli sasniedzama.
Saeimas pieprasījums valdībai radās ne tāpat vien, bet sakarā ar priekšnojautām, ka izgāzies viens no solījumiem, uz kuriem daļa no 13. Saeimas deputātiem iešļūca 14. Saeimā. Runa ir par grozījumiem vairākos likumos par izglītību, nosakot pāreju uz pirmskolas un skolas izglītību tikai latviešu valodā laikā no 2023. gada 1. septembra līdz 2025. gada 1. septembrim.
Kad šā gada 1. septembris jau bija kā ar roku aizsniedzams, vairs nevarēja izlocīties no fakta, ka šī pāreja nav sākusies tajās nelatviešu skolās, kurās tā jau nebija sen notikusi pati no sevis administratīvajās teritorijās ar tik nelielu nelatviešu īpatsvaru, ka tas nespēja izveidot kopienas ar ietekmi uz viņu bērnu mācīšanu vietējās skolās. Saeima sāka trenkāt valdību ar atskaites prasīšanas pātagu, bet atskaite izradījās kārtējais apliecinājums, ka valdībai nav par ko atskaitīties.
Publiskās atskaitīšanās pienākumu nācās izpildīt izglītības un zinātnes ministrei Dacei Melbārdei. Viņas priekšnesumu “Neatkarīgā” (Bens Latkovskis) jau ir pielīdzinājusi dziesmai ““Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze.” Šāda bezrūpīga pašslavināšanās, turklāt iesaiņota visai neizteiksmīgā formā, var signalizēt par kaut ko daudz nopietnāku: par neieinteresētību problēmu risināšanā.”
Pēc D. Melbārdes uzstāšanās radās iespēja uzdot viņai jautājumu kā izglītības ministrei, atliekot malā pārējo, par ko viņai bija jāatskaitās valdības vārdā, piesedzot arī citu ministriju neizdarītos darbus. Tad kā īsti notiks pāreja uz mācīšanos skolās latviešu valodā? Ministre neslēpa apvainošanos par šādu jautājumu pēc viņas nepilnu stundu garā priekšlasījuma un apsolīja sniegt atbildi galavārdā par deputātu diskusiju, kurā arī bija izskanējuši apsvērumi, ka ar valdības atskaiti kaut kas nav labi.
Pārmetumi prasa pamatojumu ar citātiem no ministres runas kaut vai par to, ka par pāreju uz latviešu mācību valodu esot veikts pētījums, “kurā tika noskaidroti skolēnu un skolotāju uzskati par valodas...”.
Tātad tā vietā, lai noskaidrotu skolēnu un skolotāju latviešu valodas zināšanas un nospraustu to uzlabošanas mērķus, tikuši pētīti “uzskati”, kas uz latviešu valodas apguvi attiecas apmēram tāpat kā uzskati par dzīvību uz Marsa un dzīves jēgu uz Zemes. Nekādus kvantitatīvus radītājus citēt nav iespējams, jo ministres runā to nebija un galavārdā tie neparādījās. To vietā ministre turpināja virpināt vārdus par “skolu vadītāju līderības stiprināšanu” un “pārmaiņu vadības prasmju attīstību”.
Latvijas valsts nespēja ne pēc Latvijas Republikas atjaunošanas vispār, ne pēc pārskatāmā pagātnē pasludinātās pārejas uz latviešu mācību valodu patiešām mācīt un iemācīt latviešu valodu bērniem un jauniešiem, kuriem tā nav dzimtā valoda, ir uzskatāma par neveiksmīgu pilotprojektu valodas mācīšanai nākamo imigrantu masai visās vecuma grupās.
Attiecībā uz krievvalodīgās kopienas bērnu mācīšanu Latvijas valstij ir daudz priekšrocību, kādas zudīs attiecībā pret nākamajiem migrantiem. Pirmkārt, tagad darīšana ar cilvēkiem, kuri šeit iedzīvojušies un pieraduši samierināties arī ar vietējām neērtībām, nevis apguvuši prasmes tikt projām no viņus neapmierinošas vides arī pāri valstu robežām. Otrkārt, šeit dzimušie bērni ir kopš dzimšanas gribot negribot dzirdējusi latviešu valodu Raimonda Paula dziesmās, sabiedriskā transporta pieturu nosaukumos utt. Treškārt, bērnu vecums piemērotāks tam, lai uztvertu to, ko pieaugušie viņiem māca, prasa un liek. Šādu uzskaitījumu vēl varētu turpināt. Tik tiešām neticami, ka grūtāku uzdevumu spēs izpildīt tas, kurš netiek galā ar vienkāršāku uzdevumu.
Tomēr šo pašu situāciju var vērtēt arī pretēji. Latviešu valodas mācīšanu jaunpienācējiem pielīdzināsim rakstīšanai uz baltas lapas, nevis uz papīra driskām, kas palikušas pāri pēc tam, kad no lapas izdzēsts vai, kur izdzēst neizdevās, izplēsts tas, kas uz šīs pašas lapas kādreiz bijis rakstīts. Vēsturiski konkrētais skaidrojums tāds, ka krievvalodīgo kopiena Latvijā neradās pati no sevis. Tā radās tāpēc, ka Padomija ar visu savu milzīgo valsts varu tādu izveidoja. Jā, Latvijas valsts nav spējusi šo Padomijas palieku likvidēt.
Tādu nespēju var lielā mērā attaisnot ar faktu, ka Padomija īstenībā nekur nav pazudusi, bet tikai nomainījusi nosaukumu un robežas, atkāpjoties līdz tagadējai robežai starp Latviju un Krieviju. Ja tādi apstākļi neatkārtosies, tad Latvijā apmetušies ārzemnieki varbūt nespēs pēc izcelsmes valstu, reliģijas vai ādas krāsas pazīmēm izveidot vienu vai dažas kopienas, kas pēc locekļu skaita un jaudas līdzinātos tagadējai krievvalodīgo kopienai.
Patiesais risks no imigrantu masas uzrašanās Latvijā daudz lielāks nekā viņu sakļaušanās jaunās kopienās. Latvijas valsts ne tikai nav gatava “uzbrukumam”, kas būtu latviešu valodas iemācīšana visiem, kuri šeit uzrodas uz ilgāku laiku nekā tūristi, bet izskatās vāja arī “aizsardzībā”, kas būtu jaunpienācēju norobežošana no krievvalodīgo kopienas. Te atliek atkārtot vispārzināmo, ka uzbrukums ir vislabākā aizsardzība. Starp D. Melbārdes priekšlasījuma vārdiem ar kaut kādu jēgu jāpiemin atsauce uz valodniecībā un politikā pamanāmo Inu Druvieti, ka, “ņemot vērā krievu valodas kolektīvo etnolingvistisko vitalitāti, krievu valoda latviešu valodai ir daudz spēcīgāka eksistenciālā konkurente nekā angļu valoda”.
To nevar pasludināt par neapgāžamu patiesību, jo nav ne zinātnisku pētījumu datu, ne pabeigta procesa, ko varētu zinātniski izpētīt, bet ir bažas, ka ukraiņu kara bēgļu pieplūdums Latvijā vairāk papildinājis krievvalodīgo nekā latviešu kopienu. Pagaidām vēl der atrunas, ka tas, ar ko ukraiņu nonākšana Latvijā beigsies, būs atkarīgs no Ukrainā notiekoša kara rezultāta, nevis no Latvijas spējas vai nespējas papildināt latviešu kopienu uz Ukrainas rēķina.
Ukraiņu iebīdīšanos krievvalodīgo kopienā var norakstīt uz kopīgo starp ukraiņu un krievu valodām un vēl jo vairāk uz to, ka Ukrainas bēgļi pārnesa uz Latviju faktisko ukraiņu un krievu divvalodību, kāda Ukrainā daudzos apgabalos tika piekopta pirms kara (pirms tās kara fāzes, kas sākās 2022. gada 24. februārī). Diemžēl latviešiem ir pamats būt tramīgiem, ka “krievu valodas kolektīvā etnolingvistiskā vitalitāte” tiks pāri ne vien grāvītim starp ukraiņu un krievu valodām, bet arī daudz platākām un dziļākām aizām starp ķīniešu valodu un krievu valodu vai tigriņu valodu, kas šeit piesaukta kā piemiņa no 2015. gadā izgāztā mēģinājuma uzspiest Latvijai eritrejiešu pulciņu, un krievu valodu. Pilnīgais vitalitātes trūkums D. Melbārdes runas saturā un formā ir īstenībā visskaļākais trauksmes zvans, ka ķīnietis un eritrejietis Latvijā sarunāsies krievu valodā, nevis latviešu murmināmvalodā.
Latvijas Republikas Saeimas deputātu statuss neļāva 23. oktobra runātājiem “mest plinti krūmos”. Plinte, te, protams, latviešu valoda. Tās atmešana būtu latviešu valodas aizvietošana ar angļu valodu, piedāvājot šo starptautiski konvertējamo vērtību imigrantiem krievu valodas vietā. Tā taču skan labāk, nekā angļu valodas piedāvāšana latviešu valodas vietā, kas te domāta īstenībā.
Vairāku deputātu runas kā stipra aukla sasēja norāde uz to, ka angļu valoda aizvieto latviešu valodu saziņā starp latviešiem. No Saeimas 23. oktobra sēdes valodu sadaļā skanējušā vissakarīgā bija Ilzes Stobovas (“Latvija Pirmajā vietā”) uzstāšanās, iekļaujot par vārdā nenosauktu skolu dzirdēto, ka tur “ķīnietis ar ukrainieti runā latviski, bet latvieši starpbrīžos - angliski".
Stāstam par latviešu valodas aizvietošanu ar angļu valodu nebija partijiskās piederības. “Angļu valodas lietošana jau bērnudārzā ir sarkanā lampiņa, ka modrību nedrīkst zaudēt,” brīdināja Ingrīda Circene. “Jaunieši sarunājas angliski, un tas tiešām ir pamats bažām,” atkārtoja Gatis Liepiņš. Tie abi ir valdošas partijas “Jaunā Vienotība” (JV) pārstāvji. “Bērni kļūst par kārklu angļiem un starpbrīžos runā “peidžinā”,” viņiem pievienojās neatkarīgais deputāts Aleksandrs Kiršteins.
D.Melbārdes (JV) un tāpat Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas (Zaļo un Zemnieku savienība) mierinājuma vārdus par angļu valodas lietošanas manierēm, ar ko Latvija neizceļas starp citām Eiropas un pasaules valstīm, var sasaistīt ar šo runātāju statusu, nevis ar zināšanām un pārliecību, ka Latvija drīz vien nesekos Maltas piemēram, kur angļu valodai valsts valodas statuss.
