Šogad Saeimā ieviesta jauna parlamentāra tradīcija – valsts valodas debates. Šīs debates notiek saskaņā ar 2025. gada 14. martā apstiprinātajiem grozījumiem Saeimas kārtības rullī, kuri paredz: “Ministru kabinets ik pēc diviem gadiem līdz attiecīgā gada 15. septembrim iesniedz Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai.”
Valodu jautājums vienmēr ir ārkārtīgi sensitīva tēma, jo tas ir katra cilvēka identitātes, piederības jautājums. Latvijā valodas jautājums ir īpaši aktuāls, jo latviešu valodai jāiztur smaga konkurences cīņa gan ar okupācijas laikos dominējušās krievu valodas masīvu klātbūtni, gan mūsdienu globālā laikmeta galveno valodu - angļu. Šogad tas papildus aktualizējies saistībā ar pāreju uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā.
Ņemot vērā minētās tēmas aktualitāti un sociālo jutīgumu, varēja gaidīt spraigas un kaismīgas debates, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz jānorāda, ka nekas tāds nenotika. Lai arī katrs otrais runātājs sāka savu runu ar kādu latviešu klasiķu - Jāņa Raiņa, Ata Kronvalda, Jura Alunāna - citātu, tālākajā runas gaitā visbiežāk notika strauja pāreja uz birokrātisko valodu, kurā dominēja formālas frāzes. Tādas, kādās dzīvi cilvēki nerunā.
Pats ziņojums, kuru nolasīja izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde, bija izteikti formāls, sauss. Atļaušos pat teikt - garlaicīgs. Man pašam personiski valsts valodas jautājums ir tuvs, par latviešu valodas vietu mūsu sabiedrībā aktīvi interesējos, bet Melbārdes ziņojumā tikpat kā neko ieinteresējošu neizdevās saklausīt. Apzinos, ka neesmu nekāds indikators, bet tomēr.
Var jau teikt, ka tādiem arī jābūt oficiālajiem ziņojumiem, kuriem jāatspoguļo valsts politika - sausiem, formāliem, izsvērtiem. Par to nav diskusijas. Skaidrs, ka šādos ziņojumos nav vietas liekām emocijām vai literāriem izskaistinājumiem, taču arī tīri formālā valodā var veidot dinamiskus tekstus ar skaidri iezīmētām problēmām un to risināšanas ceļiem.
Konkrētajā ziņojumā nekā tāda nebija. Bija “labo darbu” uzskaitījums gandrīz vai bezkonfliktu vidē. Kā dziesmā dzied: “Viss kārtībā, ak cienījamā kundze.” Šāda bezrūpīga pašslavināšanās, turklāt iesaiņota visai neizteiksmīgā formā, var signalizēt par kaut ko daudz nopietnāku: par neieinteresētību problēmu risināšanā. Šāda veida ziņojumi demonstrē “ķeksīša” attieksmi. Ja jau formāli šāds ziņojums jānolasa, tad nav jau grūti.
Objektivitātes labad tomēr jāatzīmē viena vieta ziņojumā, kur visnotaļ formālajā tekstā parādījās Gētes “mūžam zaļojošais dzīves koks”: “Problēma ir nevis valsts valodas neprasme, bet gan valsts valodas nelietošana.” Proti, latviešu valodas prestižs, var pat teikt - autoritāte sabiedrībā. Publiskās telpas apjoms, kādu ieņem latviešu valoda.
Jāatzīmē, ka arī citi runātāji pieskārās šai problēmai - latviešu ārkārtīgi vieglo pāriešanu uz sarunas biedra valodu, tiklīdz izdzird, ka latviešu valoda nav viņa dzimtā, ar piesauktajiem piemēriem nedaudz atdzīvinot citādi stīvās runas.
Kultūras ministre Agnese Lāce uzstājās uzreiz pēc Melbārdes un iesāka visai patriotiski: “Latviešu valoda ir mūsu identitātes kodols, mūsu pašapziņas kodols.” Arī tālākā tekstā viņa uzsvēra valodas lomu sabiedrības vienotībā, norādot: “Latviešu valoda ir piederības un līdzdalības valoda.”
Varētu paslavēt Lāces runu, ja nebūtu viens būtisks bet... Ja Melbārde runāja kā ministre valsts vārdā, tad Lāce nevarēja atturēties no savas partijas paslavēšanas, uzsverot: “”Progresīvie” ir panākuši...”
Ko “Progresīvie” ir nevis panākuši, bet bloķējuši, uzskaitīja Nacionālās apvienības (NA) deputāts Artūrs Butāns. Viņš atzina, ka “nav jau tā, ka Saeimas vairākums būtu pret. Gandrīz visi ir par. Varbūt izņemot dažus”, bet ar darbiem kaut kā nesokas.
Kā jau varēja sagaidīt, aktīvākie debatētāji bija tieši NA biedri, jo šādā veidā izmantoja iespēju pozicionēties sev svarīgā jautājumā. Ilze Indriksone norādīja, ka ziņojumā maz tiek runāts par konkrētiem darāmajiem darbiem: “Lielākā daļa ir par mācību procesu, nevis par reālo stāvokli praktiskajā dzīvē. Mēs aizsargājam valodu, bet tikai teorētiski. Daudziem priekšlikumiem, kuri reāli nostiprinātu latviešu valodas vietu publiskajā telpā, nav politiskā atbalsta. Saeimas komisiju atvilktnēs krāj putekļus deklarācija par PSRS rusifikāciju un tās seku novēršanu. Lielā daļā Saeimas valda bailes: vai tikai nebūs pārāk nacionāli.”
Zīmīgi, ka par valodas tēmu bija gatavi runāt daudzi deputāti, kuri citkārt publiski uzstājas reti. Diemžēl arī šie runātāji pārsvarā savas runas nolasīja no lapiņas, kas pats par sevi nebūtu slikti, ja vien šīs runas nebūtu tik formālas, ka prātā neiespiežas neviena frāze. Toties, kad, piemēram, Agita Zariņa-Stūre pārgāja no lapiņas uz dzīvo valodu un sāka uzskaitīt pašu deputātu nepareizas valodas lietojuma piemērus, viņas runa momentā atdzīvojās: “Mani savulaik mācīja - “par cik” ir tikai tirgū cīsiņi, tāpēc pareizi ir lietot - tā kā (“par cik” vietā).”
Principiāli atšķirīga no visām pārējām runām bija Ilzes Stobovas uzstāšanās, kura savu runu pieteica vārdiem: “Atpakaļ pie saprotamības.” Viņa norādīja uz Saeimā iesniegtā ekspertu sagatavotā ziņojuma nesaprotamību, pārspīlēto “zinātniskumu”. “Eksperti ir pacentušies. Lai spriestu par situāciju, nav jābūt zinātniekam. Jābūt vērotājam un jāatļaujas domāt. Reālā dzīve “Origo” apkārtnē un citur daudz precīzāk atspoguļo situāciju nekā piemeklēti citāti no ārzemju ekspertu atziņām, cenšoties paspīdēt ar erudīciju,” skaidro Stobova. Tālāk viņa ironizē par dažādiem modīgiem jaunvārdiem: “Drošumspējas, ilgtspējas ir tīrās abstrakcijas, ar kurām aizsedz bezjēdzīgus, teorētiskus spriedelējums. Viss ir kļuvis mainīgs, plūstošs kā sociālais dzimums. Latviešu valodas lietošana jāpadara pieejama un dzīva.”
Edvīns Šnore norādīja uz to, ka ziņojumā uz desmit lapām uzskaitīti visi vismaznozīmīgākie lēmumi, kas pieņemti valsts valodas stiprināšanai, bet nav pat pieminēts Nacionālās drošības koncepcijā ierakstītais par krievu valodas izņemšanu no sabiedriskajiem medijiem. “Patiesas vēlmes izbeigt krievu paralēlo pasauli Latvijā nav. Var dzīvot kaut pusgadsimtu Latvijā, tā arī neprotot latviski pateikt kaut trīs vārdus. Līdz ar to motivācijas izkāpt no paralēlās pasaules nav.”
Nauris Puntulis ar vieglu ironiju atzīmēja Saeimas zālē valdošo gaisotni: “Dzeja, tautas dziesmas, svētku sajūta. 36 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Var atcerēties Šķēles aicinājumus tīrīt zobus vai Kariņa - mazgāt rokas. Tikpat pašsaprotamai būtu jābūt valsts valodas lietošanai Latvijā.” Par to, ka šīs pašsaprotamības nav, zināma atbildība esot jāuzņemas arī pašiem latviešiem, kuri paši bieži vien esot galvenie bremzētāji. “Okupācijas sekas ir latviešu galvās,” atzina Puntulis.
Viņam piebalsoja Ilze Vergina: “Pozitīvs piemērs iedvesmo vairāk nekā instrukcija.” Viņa šo atziņu ilustrēja ar piemēriem no veikala un bērnudārza. Tad, kad apkārtējā vide sveštautiešus iedrošina runāt latviski, viņu latviešu valodas prasmes strauji uzlabojas.
No “Stabilitātei!” aizgājusī Jekaterina Drelinga arī centās demonstrēt patriotismu: “Mūsu valsts valoda ir mūsu kopīgā māja, kopīgais pamats. Ziņojumā pārāk maz tiek runāts par situāciju reģionos. Piemēram, par situāciju Daugavpilī.” Viņas skatījums ir optimistisks. Pārmaiņas esot iespējamas, un arī Daugavpilī skolēniem esot labas valsts valodas zināšanas, par ko liecinot centralizēto eksāmenu rezultāti.
Irma Kalniņa bija viena no retajām, kas savu runu teica bez lapiņas. Viņa pauda prieku un apmierinājumu, ka šādas debates vispār notiek. Viņa atgādināja, ka ir trimdas bērns: “Laikā, kad es uzaugu, bija milzīgs spiediens integrēties,” un stāstīja par latviskuma saglabāšanas grūtībām svešumā, norādot par nepieciešamību atbalstīt latviskuma uzturēšanu arī šodienas diasporā. Arī Kalniņa norādīja uz izplatīto praksi: “Pazīstu vairākus angliski runājošus vīrus, kuri dzīvo Latvijā un grib mācīties latviski. Taču tiklīdz viņi sāk runāt latviski, tā sarunu biedrs uzreiz pretī angliski.”
Ar aizstāvības runu angļu valodai uzstājās Kaspars Briškens, kurš, atzīstot latviešu valodas prioritāti Latvijā, atzīmēja angļu valodas milzīgo lomu mūsdienu pasaulē un aicināja to nedemonizēt. “Latviešu jauniešiem jāprot angļu valoda, jo tikai tā viņi var būt konkurētspējīgi pasaulē,” uzsvēra Briškens.
Gandrīz visi valdošās koalīcijas pārstāvji kā lielu sasniegumu piesauca pāreju uz vienoto izglītības sistēmu latviešu valodā, tiesa, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot problēmas šajā jomā.
Atsevišķi jāpiemin Ingrīdas Circenes piesauktais 700 gadu ilgais vācu baronu jūgs, kura laikā latviešu valoda esot izdzīvojusi. Šeit ārkārtīgi svarīgi saprast, kāpēc tas tā notika, jo šim procesam ir zināma saistība arī ar tagad notiekošo.
Latviešu valoda gadsimtu gaitā nepazuda tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vācieši visos iespējamos veidos nevis sekmēja, bet bremzēja latviešu asimilāciju, uzturot visu veidu segregāciju. Latvieši (bauri) atsevišķi, bet vācieši (kungi un saimnieki) atsevišķi, rūpīgi sekojot, lai tikai nenotiktu “vērtīgo” vācu asiņu sajaukšanās ar “bezvērtīgajām” bauru asinīm. Lai tikai “bauri” nekļūtu vācieši. Abas kopienas - vācu un latviešu - dzīvoja stipri nodalītās, paralēlās pasaulēs, kuras tieši vāciešu vēlmes dēļ pēc iespējas mazāk krustojās.
Plaši izplatītie stāsti par latviešu lielo “asiņu sajaukumu” visbiežāk nekādi neatspoguļojas “baznīcas grāmatu” ierakstos. Šī augstprātīgā vāciešu vēlme maksimāli nodalīties beigu beigās noveda pie tā, ka šodien Latvijā vāciešu tikpat kā nav un vācu valodu dzird vienīgi no tūristu mutēm. Var teikt, paši vainīgi, ka negribēja, lai vietējie zemnieki kļūtu par vāciešiem.
