Pirmdienas “valdības krīzes novēršanas” sarunas starp premjerministri Eviku Siliņu un ZZS pārstāvjiem iesākās ar publisku rezolūcijas nodošanu labklājības ministram Reinim Uzulniekam un beidzās ar visu koalīcijas partiju kopēju sēdi par tēmu: kā dzīvosim tālāk? Īsāk sakot, Siliņas valdības krišana, par kuru pagājušo ceturtdien jau bija sasapņojusies opozīcija, tiek atlikta. Valstiskās atbildības un budžeta pieņemšanas vārdā. Uz cik ilgu laiku, tas jau ir cits jautājums.
Lai arī šāds “valdības krīzes” noslēgums tika prognozēts, panāktais kompromiss tomēr jāvērtē kā zināms sasniegums pēc tam, kad “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs pirmdienas rītā TV3 rīta programmā “900 sekundes” ZZS pēdējā laika uzvedību nodēvēja: “viņi rīkojas kā gangsteri”. Jābūt īpaši sakāpinātam morālajam pašvērtējumam, lai koalīcijas partnerus šādi nosauktu.
Kas īsti notiek koalīcijā? Pirmajā brīdī šķiet, ka strikti jānodala atsevišķas politiskās cīņas dimensijas. Viena tīri politiskā: kā tas izskatās, un kā tas tiek pasniegts, un otra - praktiskā: kādi ir patiesie mērķi, un kas aiz šiem mērķiem stāv. Tāpat jāņem vērā, ka šī cīņa nenotiek “ideālā vakuumā”. Visiem šiem procesiem ir noteikts politiski vēsturiskais fons.
Tomēr šīs plaknes nav savstarpēji nodalāmas. Tās ir cieši savijušās. Politiskajā dimensijā notika pozicionēšanās jautājumā par Stambulas konvenciju, lai gan uzreiz jāatrunā, ka konkrētajā gadījumā nav runa par šīs konvencijas praktisko darbību vai tās saturisko piepildījumu. Šoreiz tas ir izteikts simbols, tāpēc nav jēgas runāt par to, kas šajā konvencijā ir vai nav. Tam šajā gadījumā nav nozīmes.
Rodas nākamais jautājums: vai konkrētajā situācijā šis simbols - Stambulas konvencija - bija kā valdības krīzes iemesls, iegansts vai tikai fons? Visi trīs vienā, lai gan pirmajā brīdī var šķist, ka tas ir tikai iegansts. Paskaidrošu.
Sabiedrībā valda priekšstats, ka viņi (politiķi) ne par ko citu nedomā kā vien par saviem amatiem, labumiem un politiskajām spēlītēm (intrigām). Jāatzīst, ka nav dūmu bez uguns un tā daļēji arī ir. Taču tikai daļēji. Kaut vai tāpēc, ka arī ideoloģiskā pozicionēšanās pieder pie šīs politiskās spēles. Ikvienam politiskajam spēkam jābūt savai (vismaz kaut kādai) ideoloģiskai identitātei. Karogam, zem kura pulcēties un ap kuru saliedēties. Jo tuvāk vēlēšanas, jo stiprāk un pamanāmāk šis karogs jāvicina.
Tas attiecas uz visiem, un pārmest kādam politiskajam spēkam, ka tas to dara, nozīmē nesaprast politiskā procesa jēgu. Skaidrs, ka konkrētajā gadījumā opozīcija izmantoja šo politiskā procesa komponenti, lai ar savu rosinājumu par izstāšanos no Stambulas konvencijas sašūpotu koalīcijas laivu. Viņiem pārmest neko nevar. Viņi darīja savu darbu. Arī koalīcijas partijas bija spiestas reaģēt. Turklāt reaģēt atbilstoši savām politiskajām interesēm.
Tiktāl viss loģiski. Neloģiskais sākās brīdī, kad viena koalīcijas partija (“Progresīvie”) šo gluži normālo politisko pozicionēšanos pārvērta par valdības un koalīcijas eksistenciālu “būt vai nebūt” jautājumu. Šajā “Progresīvo” rīcībā arī ir sava loģika, jo šī partija uz šo opozīcijas piespēlēto “kaulu” reaģēja ar lielāko prieku. Galu galā, “Stambula” ir viens no viņu krāšņākajiem karogiem.
Ja kāds šajā brīdī gribēs precizēt, ka viņi jau nereaģēja uz opozīcijas ierosinājumu, bet gan uz vienas koalīcijas partijas novirzīšanos no koalīcijas līguma, tad jājautā: kāpēc jūs pieprasāt, lai viena no koalīcijas partijām “upurējas” un nepozicionējas situācijā, kad visas pārējās partijas to ar prieku dara? Savukārt, ja jums šķiet, ka jautājums ir tik principiāli nozīmīgs, ka tā dēļ var un vajag gāzt valdību, tad tā arī jāsaka un nevajag velt vainu par krīzi valdībā uz citiem.
Kad “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs aicina premjerministri nodemonstrēt stingrību un nolikt ZZS pie vietas, tad viņš vieglprātīgi nodarbojas ar politiskajām spēlītēm. Viņš demonstrē dzīvošanu savā iedomu pasaulē, kur atrodas pašpasludinātā morālā pauguriņa virsotnē, bet visi citi ir “gangsteri”. Tikai tāpēc vien, ka arī viņiem ir savas intereses, vēlmes un prasības, kuras neatbilst šo “morāles gigantu” vēlmēm.
Sestdien notikušajā “Vienotības” kongresā vairākkārt tika izteikts cits sev tīkams vērtējums: mēs esam pieaugušie istabā (tas ir, Saeimā). Arī Šuvajevs apelē pie šī apzīmējuma un pieprasa: tad nu ar darbiem pierādiet, ka esat pieaugušie, un apvaldiet niķīgos ZZS. Pēc kā tas viss izskatās?
Burtiski vakar biju liecinieks līdzīgai situācijai uz ielas. Pirmsskolas vecuma (aptuveni piecus gadus vecs) puisītis, viņa drusku lielāka (8-10 gadi) māsiņa un viņu, spriežot pēc gadiem, vecvecāki. Puika raud un grib iet uz vienu pusi. Meitene grib uz otru, kur acīmredzot jau kaut ko ieplānojusi. Vecvecāki nostājas mazākā pusē un aicina lielāko māsu piekāpties.
Visai tipiska situācija ģimenēs, kad pieaugušie mīļā miera labad piekāpjas mazākajam. Taču šoreiz viss izvērtās pagalam nesmuki. Ja puisītis raudāja samērā klusi un vecumam atbilstoši, tad meitenes reakcija bija neadekvāta. Viņa sāka histēriski bļaut, ka “vienmēr jūs nostājaties brāļa pusē”, un sāka visai rupji (8-10 gadus vecam bērnam pilnīgi neadekvāti) lamāties. Galvenais - skaļi, pa visu ielu.
Iespējams, ka meitenei taisnība, un viņu pat var psiholoģiski saprast. Taču no malas visneglītāk izskatījās tieši viņa. Nevēlos šajā analoģijā norādīt, kurš ir kurš mūsu politiskajos niķos, bet galvenais ir nesākt histēriju un rupju, citus aizvainojošu lamāšanos. Tas neizskatās glīti, un var tikai izteikt atzinību valdībai, kura, par spīti aicinājumiem demonstrēt “principialitāti” gan no Aināra Šlesera puses, gan Ivetas Kažokas puses, beigu beigās saglabāja savstarpēju pieklājību un cieņu.
