Partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) rosinātais likumprojekts par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju) atkal uzjundījis runas par iespējamo valdības krišanu.
Vakar par šī likumprojekta nodošanu izskatīšanai Saeimas Ārlietu komisijā nobalsoja Nacionālās apvienības (NA), “Apvienotā saraksta” (AS), ZZS, LPV, “Stabilitātei!” un lielākā neatkarīgo deputātu daļa.
Ministru prezidente Evika Siliņa pēc šī balsojuma izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka šāda ZZS rīcība esot koalīcijas līguma pārkāpums. “Pirmdien aicinu sniegt skaidrojumu ZZS un labklājības ministram, kurš atbild par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ieviešanu,” informē Siliņa.
Citiem vārdiem, līdz pirmdienai visiem tiek dots laiks nonākt pie kaut kāda kopsaucēja. Tā kā arī NA un AS plāno uz nākamo Saeimas sēdi iesniegt Siliņas demisijas pieprasījumu, tad situācija ap valdības stabilitāti kļūst visai kritiska. Pat vēl vairāk, izskan neslēptas runas, ka esošā valdība de facto jau ir kritusi.
Pārmetumi opozīcijai, ka tā izvēlējusies nepiemērotu (budžeta pieņemšanas) laiku šādām politiskajām spēlēm, neiztur kritiku, jo tāds jau ir politisko spēku uzdevums - būt varā. Ja opozīcijai parādās iespējas, kas var sašūpot valdību, tad tās arī tiks izmantotas.
Pašreizējā Siliņas valdība radās kā politiskās vienošanās sekas par Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ievēlēšanu, kas uzliek šai koalīcijai zināmu spiedogu. Vienošanās par šo darījumu tika panākta 2023. gada 10. maijā Ārlietu ministrijas telpās, un no tā brīža Krišjāņa Kariņa valdības liktenis bija izšķirts.
Šī atkāpe vairāk nekā divu gadu senā vēsturē nepieciešama, lai atcerētos, ka šī koalīcija (“Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”) jau no paša sākuma bija organiski neviendabīga, lai neteiktu - atsevišķos jautājumos pat pretdabīga. Visu 2023. gada vasaru Kariņš centās panākt, lai vilks paēdis (vienošanās par ZZS un “Progresīvo” ņemšanu valdībā ievērota) un kaza dzīva (saglabātos maksimāli plaša koalīcija, kur nevienam nebūtu izšķirošā “zelta” balss).
Visi Kariņa centieni izrādījās velti, un 2023. gada 15. septembrī tika parakstīta jaunā Evikas Siliņas valdības deklarācija un memorands par neatliekami veicamajiem darbiem. Šādi neatliekami darbi bija seši, kuri jāpaveic jau līdz tā paša gada 31. decembrim. Viens no šiem darbiem bija Stambulas konvencijas ratifikācija, kas arī visai drīz, 2023. gada 30. novembrī, tika izdarīts.
Kas pa šiem diviem gadiem mainījies? Tas, ka nākamgad 3. oktobrī paredzētas 15. Saeimas vēlēšanas, bija zināms jau sen. Tur nekā jauna nav. Tas, ka Siliņas valdības reitings nav tāds, kurš visas koalīcijas partijas velk augšup, jau bija mazāk prognozējams faktors, bet arī ar to varēja rēķināties. Daudz negaidītāka bija ASV prezidenta Donalda Trampa ievēlēšana un sociālās attīstības vektora globālā maiņa. Tā dienas kārtība, kura vēl nesen bija Rietumu pasaulē dominējošā, visai strauji šogad izgāja no modes.
Tagad, kad jautājums ir Saeimā, partijas apsūdz viena otru populismā, lai gan pati Stambulas konvencija ir vistīrākais populisma paraugs, kurā aiz labskanīgiem vārdiem par vardarbības novēršanu aizslēpusies savdabīga sociālo dzimumu ideoloģija. Proti, nevis bioloģija nosaka cilvēku dzimumu, bet gan tas, kā viņš sociāli jūtas. Jau līdz apnikumam nodeldētās runas par “dzimtēm”, entajiem plūstošajiem dzimumiem, transdženderiem, bioloģiskiem vīriešiem sieviešu sportā vai, vēl trakāk, sieviešu cietumos utt. Ja pirms diviem gadiem visas šīs runas vēl piederēja pie “smalkā” toņa, tad tagad tiek atzītas kā sektantiski pārspīlējumi.
LPV šo globālā vektora maiņu cenšas izmantot, lai beidzot nonāktu varā. Ir maz šaubu, ka tas jau sen būtu noticis, ja ne LPV slidenā pozīcija Krievijas - Ukrainas kara, sadarbības ar Krieviju un līdzīgas tematikas jautājumos, kas nacionāli noskaņotajām partijām un to deputātiem priekšvēlēšanu laikā liek stipri piesardzīgi raudzīties uz būšanu “vienā laivā” ar LPV. Tad nu
LPV cenšas šūpot valdību, izmantojot neitrālāko Stambulas konvencijas un sociālo dzimumu (dzimšu) tēmu.
Jau šā gada 21. jūnijā “Neatkarīgās” rakstā “Šuvajev, nedariet muļķības. Atcerieties, kas notika ar Ābramu” norādīju, ka “Progresīvo” pārlieka aizraušanās ar tēmām, kuras mūsdienās vairāk izskatās pēc sektantisma, un šī sektantisma pārnešana uz darbu koalīcijā apdraud pašas koalīcijas ilgstošu pastāvēšanu.
Toreiz raksts bija saistīts ar LPV ierosinājumu grozīt Satversmi, tajā nosakot, ka dzimumi ir tikai divi - vīrietis un sieviete. Balsojums par grozījumiem Satversmē patiešām ir atrunāts koalīcijas līgumā. Šādos gadījumos vienots balsojums ir obligāts. Toreiz jūnijā balsojums bija par jautājuma nodošanu komisijās, kas formāli nav tas pats, kas balsojums par Satversmes grozījumiem. Tā kā Satversmes grozīšanai nepieciešamas 67 balsis, kuru šo grozījumu iesniedzējiem nav, un sākās Saeimas vasaras brīvdienas, tad jautājums par valdības stabilitāti toreiz pazuda no nopietni apspriežamās darba kārtības.
Tad, kad politiskā procesa dalībniekiem nav patiesas vēlmes gāzt valdību, bet ir tikai vēlme nodemonstrēt, kādi kuram politiskie muskuļi, tad sākas burtiska piesiešanās vārdiem parakstītajos dokumentos, lai formāli varētu iziet no strupceļa. Kā jau minēju, Stambulas konvencija bija ierakstīta steidzami veicamajos darbos un šis darbs tika izdarīts jau 2023. gadā.
Ja tagad pēc diviem gadiem kādam šķiet, ka situācija pasaulē ir mainījusies un šī konvencija vairs neatbilst labas politikas praksei, tad kāpēc gan no tās neatteikties? Kas tur slikts, ja politiķi maina paši savus agrāk pieņemtos lēmumus? Kāpēc jābūt dogmatiķim, kas nereaģē uz mainīgo pasauli? Kāpēc jāsaglabā sektantiska stūrgalvība? Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa nav par Satversmes grozījumiem, par kuriem koalīcijas sadarbības līgumā ir speciāla atruna par vienota balsojuma obligātumu.
Stambulas konvencijas konsekventi aizstāvji var iebilst: ja kāda partija grib atteikties no iepriekš norunātās politikas un mainīt savu politisko redzējumu, tad viņiem ir jāiet prom no koalīcijas un jāveido cita. Šāda politika situācijā, kad ir jāpieņem valsts budžets un jādomā par citiem valstiski nozīmīgiem jautājumiem, nevar tikt uztverta kā nopietna un politiski atbildīga. Mūsdienās lauzt šķēpus un gāzt valdību par gandrīz vai reliģiozi sektantisku jautājumu neliecina par politisku briedumu. Tā drīzāk izskatās pēc bērnišķīgas ietiepības.
Pieredzējušais ZZS politiķis Augusts Brigmanis uz šo valdības šūpošanu raugās bez liekas eksaltācijas: “Aicinu visus šim jautājumam pieiet ar maksimālu atbildību un mieru. Ir jāpieņem valsts budžets. Tas ir mūsu primārais uzdevums. Šāda pārmērīga koncentrēšanās uz konvencijām, kurām ir niecīga reālā ietekme uz patiesu cīņu pret vardarbību, nav īsti nopietna.” Uz tiešu jautājumu, cik kritiska ir situācija saistībā ar valdības stabilitāti, Brigmanis atbildēja īsi: “Ir bijušas trakākas situācijas.”
