Budžeta dēļ valdība nekritīs, bet tas nenozīmē, ka tā ir stabila

© Dmitrijs Suļžics/MN

Lai arī 2026. gada valsts budžeta tālāka virzīšana ir nedaudz iepauzēta (vakar iepriekš plānotā  budžeta konceptuāla pieņemšana valdībā un tālāka virzīšana uz Saeimas komisijām tika atcelta), politiskajā vidē nav šaubu, ka budžets tiks pieņemts bez lielas aizķeršanās. Notiks tradicionālās virves vilkšanas sacensība, bet vairāk izskatam, nevis pēc būtības. Kaut vai tāpēc, ka “īstā” budžeta pieņemšana notiek nevis rampas gaismā publiskajā telpā, bet gan šaurā lokā, bez nevēlamu liecinieku klātbūtnes.

Jau pieminētā pauze budžeta virzīšanā liecina, ka pagaidām ne par visiem jautājumiem ir panākta vienošanās. Taču tas tāpat nedod lielas cerības tiem, kuri cer uz drīzu Evikas Siliņas valdības krišanu. Koalīcijā nav nepārvaramu vai grūti pārvaramu domstarpību, lai ko Vecrīgas kafejnīcās viens otram stāstītu mūžīgie valdību stādītāji.

Jautājums par mežu ciršanas atvieglojumiem ir noņemts no darba kārtības kā nepietiekami sagatavots. Palikušas vienīgi neskaidrības par samazināto (12%) PVN pārtikai (olām, maizei, pienam), finanšu apjoms demogrāfijas risinājumiem, lauku skolu saglabāšana, līdzekļi veselības aprūpei rindu mazināšanai un atsevišķi lokālie jautājumi, kuri uz kopējā budžeta fona ir salīdzinoši viegli risināmi minētā virves vilkšanas sporta ietvaros.

Kas varētu budžeta turpmāko raito virzību bremzēt? 28. septembrī paredzētais “Vienotības” kongress ir šo faktoru skaitā. Jaunais “Vienotības” vadītājs noteikti gribēs sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš stāv kā klints visos vējos un nelokās konkurentu spiediena priekšā. Tā kā galvenais pretendents uz šo “jaunā līdera” vietu ir “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, kura pārziņā ir arī visas ar budžeta pieņemšanu saistītās lietas parlamentā, varam līdz šim kongresam sagaidīt īpaši stingru, nepiekāpīgu pozīciju, kas var atslābt jau uzreiz pēc Jurēvica ievēlēšanas.

Cits ne mazāk būtisks faktors ir tas, ka nākamā gada budžets ir pēdējais, ko pieņem šī Saeima pirms nākamgad 3. oktobrī paredzētajām 15. Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmē: to, ko katra partija budžetā būs “izsitusi”, varēs visu nākamo gadu skandēt kā savu pienesumu vēlētāju labā. Tāpēc neviens negrib dot saviem politiskajiem konkurentiem pārāk lielus trumpjus.

Tajā pašā laikā visi pie galda esošie (gan rampas gaismā, gan kabinetu klusumā) saprot, ka nevar jau nevienu galīgi par muļķi taisīt un nedot neko. Tā ka, visticamāk, kompromisi tiks panākti un beigu beigās visi piecelsies no galda vairāk vai mazāk apmierināti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd koalīcijas vadībā (šaurajā lokā) nav politiķu, kuri kaut kad būtu atzīmējušies kā nelīdzsvaroti, ekscentriski vai stūrgalvīgi āži, kas nepiekāpsies pat ne par desmitdaļu aiz komata.

Nedrīkst aizmirst arī par tādu faktoru kā koalīcijas trauslais balsu vairākums. Skaidrs, ka izšķirošajā balsojumā koalīcija parūpēsies, lai visi savējie būtu uz vietas, bet nevar izslēgt dažādus opozīcijas demaršus ar kvoruma noraušanu un tamlīdzīgi. Te gan uzreiz jāsaka, ka ar šādu uzvedību opozīcijai jābūt ārkārtīgi uzmanīgai.

Jau tagad galvenais koalīcijas partiju arguments, kāpēc viņiem jābūt pie varas, skan: nu paskatieties, kas ir opozīcijā. Jūs gribat viņus? Tos nenopietnos populistus? Tos mūžīgos visa kritizētājus? Viņi jau tikai kritizēt māk, nevis nopietni strādāt. Ja opozīcija budžeta pieņemšanu mēģinās bloķēt ar sabotāžas vai obstrukcijas metodēm, tad tas tikai dos papildu argumentus šai nostājai.

No otras puses, centieni iespraukties budžeta veidošanas procesā ar kādiem nopietniem priekšlikumiem arī ir mazproduktīvi, jo tie tāpat automātiski tiks noraidīti, bet iet uz vēlēšanām ar nesasniegtiem mērķiem (mēs prasījām/iesniedzām, bet mums nedeva/noraidīja) arī nav diez cik godājami. Pēc tādiem mūžīgiem lūzeriem izskatās. Jā, ir daļa vēlētāju, kuri balso par jau iepriekš zināmiem zaudētājiem, bet lielākā daļa tomēr balso par uzvarētājiem. Šajā situācijā arī opozīcijai nebūs viegli sevi izdevīgi pozicionēt.

Vai līdz ar to var teikt, ka valdošās koalīcijas partijas var gulēt uz lauriem un mierīgi gatavoties nākamā gada vēlēšanām? Nē, tā to nevar teikt, jo arī bez budžeta ir pietiekami daudz jautājumu, kuri priekšvēlēšanu gadā var partijām šķist ārkārtīgi sensitīvi vai pat izšķiroši. Tik izšķiroši, ka to kustināšana pat varētu gāzt valdību, lai atsevišķi spēlētāji uz vēlēšanām labāk izskatītos.

Šos sensitīvos jautājumus izvilkt dienas gaismā, aktualizēt un padarīt par nacionālas nozīmes jautājumiem būtu opozīcijas galvenais uzdevums, ja viņi patiesi gribētu kaut ko mainīt esošajā politiskajā izkārtojumā. Līdz šim viņiem tas vāji izdevies, jo grūti vienu dienu “rādīt kumēdiņus” un nākamajā dienā tēlot nopietnus politiķus ar valstisku stāju.

Bet kā tad ar latviešu politikā tik populāro mītu - pirms vēlēšanām gāzt valdību neesot izdevīgi, jo latvieši šādus “gaisa jaucējus” nemīl? Šis nav nekāds mīts. Tā ir vistīrākā patiesība. Tikai ar vienu nosacījumu. Ja valdība ir populāra un tautā mīlēta.

Svarīgākais