Elita Veidemane

Zinātniskais pētījums Kā pārvaldīt Visumu, nepievēršot sanitāru uzmanību mūslaikos ir īpaši noderīgs. Plānprātīgā tukšgaitā klumburo partiju centieni izveidot valdību – vismaz kaut kādu nebūt. Nu jau divi mēneši pagājuši kopš vēlēšanām, bet vezums kā stāv, tā stāv, sāk jau pamazāk smirdēt. Vienīgi – kārtējais zirgs nomainīts.
 
Jāsaka paldies Evijai Vēberei, kuras mokpilnās vokalīzes pievērsa uzmanību «otrās simtgades pirmajam koncertam» daudz vairāk nekā pats koncerts. Gaumes ir dažādas, un vienam klausītājam patīk Baha fūgas, citam – RAMMSTEIN pērkondārdi, citam – Vēberes jaunkundzes ņaudēšana. Tieši pateicoties šai jauno muzikālo apvāršņu nesējai, uzmanības lauvastiesa tika koncertam Mīlestības vārdā. 18+, kas notika blakus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai 19. novembrī. Bet ne jau muzikālās kvalitātes šoreiz tik būtiskas, kaut arī šajā jomā tika lauzti mikrofoni: Imantam Kalniņam Vēberes vokālās mokas gāja pie sirds, savukārt Mārtiņš Brauns izteicās, ka tas, ko viņa dara, ir «slimi».
 
«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).
 
«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.
 
Mans skolas laiks iekrita aizvēsturē. Tā var spriest tie, kuriem šodien ir zeltītie skolas jaunības gadi: visi, kuriem ir vairāk nekā trīsdesmit, šiem zeltītajiem šķiet kā sadrupuši dinozauri. Aizvēsturē, tālo 60. gadu beigās, mums skolā katru (!) dienu bija latviešu valodas un literatūras stundas.
 
Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).
 
«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.
 
Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
 
Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.
 
«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.
 
1980. gadā Latvijā nebija ne Sabiedrības integrācijas fonda, ne Papardes zieda, arī par Sorostētiņu nebija pat nojausmas. Toties bija skolas, parastas padomju laika skolas, kurās mācījās parasti pusaudži, kas nereti mēdza uzdot jautājumus, uz kuriem nebija standarta atbilžu.
 
Pirms kāda laika mani palūdza novērtēt TV24 raidījumu kvalitāti, vadītāju prasmes piesaistīt skatītājus utt., tostarp arī savulaik gana populāro ekrāna vēstījumu Rampu ugunis, kuru vadīja Andris Kivičs. Izteicos šādi: «No skandālista Kiviča ir izaudzis līdzsvarots TV raidījuma vadītājs, kam daudz vairāk par mūzikas taisīšanu padodas raidījuma vadīšana. Andris Kivičs nu ir īstajā vietā. Atraktīvi, brīvi un reizēm pat drosmīgi. Vienīgi – jāizvairās no lētu sensāciju atspoguļojuma, kā tas bija gadījumā ar kādu sasirgušu biznesmeni. Tad jautājumi izskatījās sarunāti un pieglaimīgi, bet tas jau ir caurkritiens.»
 
Šis skaitlis man iecirtās smadzenēs kā trāpīgi mests tomahauks. 806 202 eiro.
 
Pārstāstīšu kādu tīmeklī izlasītu pasaciņu. Mežā notika prezidenta vēlēšanas. Godīgie un miermīlīgie zvēri izvirzīja savu kandidātu – cēlsirdīgo, taisnīgo un gudro Alni. Bet ligzdu postītāju un bezjēgā plēsēju frakcija izvirzīja dzērāju un visādi citādi pretekli Lāci. Visi, protams, paredzēja cēlā un iznesīgā Aļņa uzvaru, jo mežā labo un sirdsskaidro zvēru bija vairākums. Viltīgā Lapsa ierosināja: mēs taču visi esam par atklātību, vai ne? Protams, visi bija par to. Tāpēc balsosim atklāti! To viņa pateica skaļi. Bet pati nodomāja: lai visi redz. Arī Lācis lai redz.
 
«Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.» Šis teikums, lasot Indriķa Latvieša grāmatu Vara. Bailes 2, šķita ļoti garšīgs. Negrasos gan tagad pievērsties nedz literatūrkritikai, nedz pārspriedumiem, kas šajā grāmatā ir patiess un kas – literārs izdomājums, tomēr viens otrs atzinums trāpa kā precīzi mests āmurs – tieši pa pieri.
 
«Daudzi no deputātu kandidātiem, kuri novados patlaban reklamējas, neprot būt cilvēciski, galveno vijoli spēlē aprēķins un sponsoru intereses,» privātā sarakstē skaidro kāds Saeimas deputāta kandidāts.
 
«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!
 
«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.
 
Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.
 
Mani vairāk uztrauc pamestie dzīvnieki, degošie Latvijas purvi un nelabā iespēja palikt ziemas laika joslā. Tas viss mani uztrauc vairāk par zirnekļu cīņām Saeimas vēlēšanu burkā.
 
Lai pievērstu sev uzmanību, der izmantot arī absurda dramaturģiju. Šo paņēmienu sekmīgi piekopj arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Kāpēc partijas tēvam Jānim Bordānam iegribējās nosaukt savu politbērnu tieši tā, īsti nav saprotams, jo konservatīvisms neatbalsta straujas pārmaiņas, tas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas «iekonservēšanu», piekrītot tikai lēnām pārmaiņām un pamatojoties uz sabiedrības pieķeršanos vecajām, drošajām vērtībām un ētiski morālajiem uzstādījumiem. Savukārt JKP – spriežot pēc tās līderes Jutas Strīķes kliedzieniem partijas reklāmā – gatavojas radikāli iznīdēt «neliešus» un visādi citādi riebīgos indivīdus, lai dzīvē realizētu komunistiskās internacionāles dziesmiņas vārdus «mēs jaunu pasauli sev celsim». Kāds nu tur vairs konservatīvisms...
 
Nevienai politkopai tā nav laimējies kā tā dēvētajai KPV LV. Jau bija labi ar tās līdera Artusa Kaimiņa aktierdotībām atmaskojošu sižetu pasniegšanā, kamēr klajā nāca šīs partijas auglīgā draudzība ar KNAB.