Elita Veidemane

«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!
 
«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.
 
Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.
 
Mani vairāk uztrauc pamestie dzīvnieki, degošie Latvijas purvi un nelabā iespēja palikt ziemas laika joslā. Tas viss mani uztrauc vairāk par zirnekļu cīņām Saeimas vēlēšanu burkā.
 
Lai pievērstu sev uzmanību, der izmantot arī absurda dramaturģiju. Šo paņēmienu sekmīgi piekopj arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Kāpēc partijas tēvam Jānim Bordānam iegribējās nosaukt savu politbērnu tieši tā, īsti nav saprotams, jo konservatīvisms neatbalsta straujas pārmaiņas, tas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas «iekonservēšanu», piekrītot tikai lēnām pārmaiņām un pamatojoties uz sabiedrības pieķeršanos vecajām, drošajām vērtībām un ētiski morālajiem uzstādījumiem. Savukārt JKP – spriežot pēc tās līderes Jutas Strīķes kliedzieniem partijas reklāmā – gatavojas radikāli iznīdēt «neliešus» un visādi citādi riebīgos indivīdus, lai dzīvē realizētu komunistiskās internacionāles dziesmiņas vārdus «mēs jaunu pasauli sev celsim». Kāds nu tur vairs konservatīvisms...
 
Nevienai politkopai tā nav laimējies kā tā dēvētajai KPV LV. Jau bija labi ar tās līdera Artusa Kaimiņa aktierdotībām atmaskojošu sižetu pasniegšanā, kamēr klajā nāca šīs partijas auglīgā draudzība ar KNAB.
 
Laipošana rada tikai pretlaipošanu. Tā izskatās situācija ar tā dēvēto Jaunās Vienotības (JV) memorandu, ko šī partija izsūtījusi «līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem»: tajā JV aicina pievienoties šim memorandam, kurā «partijas vienojas par skaidru atbalstu proeiropeiskai, demokrātiskai, tiesiskas valsts vērtībās balstītai politikai, apliecinot pašreizējā Latvijas ģeopolitiskā kursa nemainīgumu» (Krišjānis Kariņš). Memoranda autori aicina pēc vēlēšanām «nesadarboties ar prokremliskām partijām un to satelītiem Latvijas politikā».
 
Kaut arī neatradu oriģinālo avotu, no kura tika smeltas pērles, domas bija skaidras: tās patiešām varēja izteikt Artis Pabriks, proti, ka viņa pārstāvētā partiju apvienība (Attīstībai/PAR) nedalīs cilvēkus pēc etniskā, reliģiskā, finansiālā aspekta vai jebkā citādi, jo svarīgi ir tas, kāds ir katrs cilvēks, kādas vērtības pārstāv.
 
Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta.
 
Kas ir aktuālākais temats, par ko Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam runāt dziesmu svētku nedēļā? Uzminējāt: krievu skolu pāreja uz latviešu mācībvalodu!
 
«Man bija auksti... tiešā un pārnestā nozīmē... prezidenta runa un tad pateicība partijai, valdībai un firmām pirms Pūt vējiņiem to visu vēl padarīja arī glumu... Lai cik lieliskas būtu spēka dziesmas un koristi...» – tāds ieraksts sociālajā tīklā parādījās nākamajā dienā pēc dziesmu svētku pēdējā vakara koncertemocijām, kas bangoja ar pozitīvas vētras spēku. Tvīta autore bija žurnāliste Baiba Strautmane. Gaišā pacilātība un prieks pie viņas tā arī neatnāca, jo tas viss tika nomākts ar ziemeļpuses vēju, runām un paldiesvārdiem. Var saprast Baibu un daudzus citus, kuri viņai piekrīt: tas bija pilnīgi lieki – aplauzt emocijas, vispirms klausoties neveiklu uzrunu, pēc tam – faktiski pirms svētku kulminācijas – veltīt uzmanību paldiesiem, kurus tāpat var izlasīt arī svētku programmā.
 
Cienu nicinājuma konsekvenci. Tādu, ka tu, stāvēdams straujas, krāčainas upes krastā, esi tai pagriezis muguru, bet izliecies, ka tevi neskar spirgtās šļakatas, un tu ar visu savu stāju uzsver, ka tev ir pilnīgi vienalga, kas notiek tev aiz muguras, tu vienkārši nicini šo upi, kas tur priecājas par savu plūdumu.
 
Piektdien piezvanīja Jānis Peters. Viņa teiktais bija skumju un satraukuma pilns: nu viņš nevarēšot iet uz dziesmu svētkiem. Bet iemesls tik radikālai izlemšanai bija, raugi, šāds.
 
«Armands Puče ir oficiāli izšķīries no sievas» – 26. jūnijā vēstīja virsraksts portālā delfi.lv. Pārsteidzošā ziņa lika ieskatīties tekstā, bet tur saprotamā latviešu valodā rakstīts: «Žurnālista Armanda Pučes un viņa sievas Everitas laulībā oficiāli noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību.» Oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis nodrukāts, ka ieraksts par visas mantas šķirtību veikts pirms Jāņiem – 21. jūnijā. Mūsu kolēģis, sporta žurnālists, vairāku grāmatu autors Armands Puče nav bijis vārdos bagāts ar stāstiem par savu ģimenes dzīvi, taču no skopām replikām zināms, ka ar Everitu bijis pazīstams kopš pirmās klases, bet apprecējušies 18 gadu vecumā.
 
Beidzot esam sasnieguši virsotnes. Sagaidot valsts simtgadi, ir iespēja šo pašu valsti samīcīt uzreiz un neatgriezeniski. Ilgus gadus netiekot uzaicinātai valdībā, par Saeimas vēlēšanu politisko neveiksminieci uzskatītā Saskaņa šoreiz, ņemot vērā etniskā dalījuma kļūdas, ir izvēlējusies pretēju taktiku, rekrutējot savās rindās sabiedrībā labi pazīstamus latviešus. Kaut arī pret šiem rekrūšiem jau uzvirmojis latviskā un nacionāli noskaņotā elektorāta nicinājums un sekojusi likumsakarīga novēršanās, par viņiem kāds tomēr balsos, jo ir taču radi, tuvākie draugi un vienkārši Saskaņas ideoloģijas lienošie atbalstītāji. Tas šai īsteni «sociāldemokrātiskajai» partijai nozīmē papildu balsis un vairāk deputātu Saeimā.
 
Pavasara nebija. Uzreiz iestājās vasara. Zeme vēl nebija atkususi, stinga kājas, ilgi stāvot uz vietas, un tomēr debesis liecināja: ir vasara. Pieredzējuši dārznieki mudināja sēt un stādīt, taču paši atdūrās pret sasalušu zemi zem plaukstas biezuma irdenuma. Kaprači lietišķi skaidroja, ka atsalums tikai lāpstas dziļumā: tālāk esot jākaļ ar lauzni. Bērzus nebija vērts urbt, jo... pavasaris taču neatnāca. Ceriņi noziedēja kopā ar tulpēm, pienenes gandrīz panāca jasmīnus. Iestājās savāda vasara.
 
«Drīz taču, poda vāku atverot, būs jāuzmanās, vai tur priekšā nav Gobzems,» tīmeklī ironizē Vito Vilks. Tālu no patiesības tas nav, tomēr, vāku atverot, var uzdurties ne tikai Gobzemam un viņa iemīļotajiem maksātnespējas administratoriem, bet arī Jurašam, Strīķei, Kaimiņam un citiem mazpartiju varoņiem. Viņi ir visur, un atliek vien pabrīnīties par šo Saeimā iekļūt gribētāju enerģijas uzplūdiem: acīmredzot tās ir ļoti kvalitatīvas driģenes, ko šie dabas dotie aktīvisti lieto uzturā. Taču politiskā teātra skatītājus māc pamatotas bažas: nu nevar būt, ka, tādā intensitātē sviežot ventilatorā mēslus, to pietiks līdz pat vēlēšanām. Tomēr pagaidām ir jautri, jo «faktu» ir gana.
 
Viņi ir varoņi, Latvija ar viņiem lepojas. Tomass Jaunzems un Boriss Rutkovskis sarežģītos apstākļos izglāba dzīvību cilvēkam, kurš krita no ceturtā stāva. Ugunsdzēsējs glābējs Tomass Jaunzems, palīdzot Borisam Rutkovskim, spēja notvert krītošo cilvēku, izliecoties no loga trešajā stāvā.
 
«Katru dienu būs, par ko brīnīties,» ironizēja kāds tīmekļa asprātis, komentēdams Vjačeslava Dombrovska pēkšņo iekāpšanu sapucētajā Saskaņas karietē, kurai – tāpat kā citām urrāpartijām – pēc Saeimas vēlēšanu pusnakts ir iespēja pārvērsties par ķirbi. Pirms knapa laiciņa no NSL uz ZZS aizvibrēja Gunārs Kūtris. Ļaunas mēles gan melsa, ka vispirms viņam esot bijis dīls ar Saskaņu, kas tomēr nojucis. Bet arī ZZS nav peļams variants: puslīdz skaidrs, ka tā ir koalīcijas veidotājpartija.
 
«Krievijas pārstāvji taisoties inspekcijā uz Latviju saistībā ar pāreju uz izglītību valsts valodā, viņi var inspicēt Tambovas guberņu, kad un kā vien vēlas, Latvijas Republiku labākā gadījumā apmeklēt kā tūristi privātā vizītē,» savā tviterkontā raksta Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ne visai bieži piekrītu ministra domu izpaudumiem, taču šoreiz pievienojos. Ja tvīts vēl būtu nospodrināts ar mērķi pietuvoties precīzai latviešu valodas izteiksmei, tam nebūtu analogu piemēru LR ministru tvītošanas vēsturē: šis būtu izcilākais.
 
«Dome man ir uzteikusi darbu, un pēdējā darbadiena Vaiņodes internātpamatskolā ir 28. jūnijs,» stāsta skolas direktors Reinis Ulberts. Viņš ir bijis skolas vadībā kopš 2002. gada, pirms tam – mūzikas skolotājs. Izaudzināti un dzīvē palaisti simtiem bērnu. Nu Ulberta kungs jūtas lieks, un tā ir pazemojoša sajūta. Kā sentimentāli mēdz teikt – «mūžs ir atdots skolai». Bet tagad viņa mūžs vairs nevienam nav vajadzīgs. Jo svarīgāki ir sausi skaitļi, audzināšanas teorijas, kas ne ar ko nav pamatotas, un jaunmodīgi, vāji izprotami, «kompetencēs» balstīti izglītošanas virzieni.
 
Pārņēma skumjas, bezcerīgas un pelēkas. Izskatās, ka Latvijas drošība un latviskas valsts eksistence šeit interesē tikai dažus. Pārējie balstās vienaldzībā, stabilā pārliecībā «gan jau viss būs labi» vai arī prastā, dzīvnieciskā naidā pret latviskumu. Divi netieši saistīti notikumi atnesa šīs skumjas.