Elita Veidemane

Arnis Cimdars bija viens no nedaudzajiem valsts amatvīriem, no kura atbildēm uz žurnālista jautājumiem nevajadzēja bezgalīgi spiest ārā ūdeni. Cimdars atbildēja konkrēti, loģiski un bez liekvārdības. Gan tad, kad bija, kā mēdz teikt, mierīgās intervijas, gan tad, kad viņam nācās atbildēt uz nepatīkamiem, asiem jautājumiem.
 
“Šantāžas ceļā izspiests atlīdzinājums,” teica Aleksandrs Kiršteins (NA), 30. septembrī Saeimā debatējot par likumprojektu, kas paredz ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonus eiro par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem. Kaut arī holokaustā nekādi īpašumi netika zaudēti, jo tos 1940. gadā jau bija paspējuši atņemt padomju okupanti, šāds formulējums likuma nosaukumā tomēr palika. Protams, Kiršteina priekšlikums netika pieņemts. Taču skaidrs, ka debates turpināsies gan otrajā, gan trešajā lasījumā.
 
Smalkais, erudītais, Latviju mīlošais kungs, kurš, piedzimis 1949. gadā Minhenes bēgļu nometnē, savu senču dzimteni mīlēja vairāk par visu. Diplomāts un Saeimas deputāts, kurš darījis Latvijas labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņam bija tikai 71 gads.
 
„Prezidents nesen ziņoja, ka viņu neinteresējot popularitāte vai paša tēls, par valsti vien domājot. Un tad izdomāja šo…Nelaikā un nevietā,” „sejugrāmatā” raksta Linda Mūrniece, viesnīcas „Hotel de Rome” pārvaldniece, uzzinājusi par Valsts prezidenta vēlmi redzēt Rīgas pilī jaunu koncertflīģeli.
 
Premjers bija pikts, ārpuskoalīcijas deputāti – neciešami ziņkārīgi, bet skaidrības tik un tā maz. Bet runa bija par 80 miljoniem eiro, kas Saeimas deputātu pieprasījuma vēstulē Veselības ministrijai skanēja sausi un – es pat teiktu – kategoriski: “Par publiski izskanējušo informāciju par 80 miljonu eiro izlietojumu 120 intensīvās terapijas gultu izveidei Covid-19 pacientu vajadzībām”.
 
“Domāju, ka te vienkārši ir administratīva nespēja. Es iedomājos, kas notiktu, ja sāktos karš – vajadzētu uztaisīt konkursu, lai nopirktu patronas. Pēc tam to pārsūdzētu. Kamēr vēl caur tiesu – mēs būtu desmit reizes iekaroti,” kādā TV raidījumā teic bijušais premjers Māris Gailis. Nevar nepiekrist: muļļāšanos ar robežas žoga būvi varētu uzskatīt par anekdotisku, ja vien tā nebūtu traģiska. Sabrieda jautājumi, kurus uzdevu iekšlietu ministrei Marijai Golubevai (“Attīstībai/Par”).
 
Sarakstīties ar ministriju komunikācijas nodaļu speciālistiem (tautas valodā runājot – ar preses sekretāriem) ir viena uzjautrinoša padarīšana. Ja vien šie speciālisti ir apveltīti ar humora izjūtu. Tādus cildinājumus varu veltīt Veselības ministrijas Komunikāciju nodaļas vadītājam Oskaram Šneideram, kurš profesionāli atbildēja uz maniem jautājumiem. Uz tiem gan vajadzēja atbildēt ministram Danielam Pavļutam (A/Par), bet būsim iecietīgi: ko var gribēt no cilvēka, kurš nav veselības aprūpes jomas speciālists?
 
Izrādās, Eiropā notiek arī kaut kas neticams, ne tikai demonstrācijas pret kovidierobežojumiem, „bēgļu” ekspansija kādreizējās kultūrpilsētās vai krievu gāzesvada „Nord Stream 2” sajūsmīga atkorķēšana. Un proti, novembra beigās Beļģijas pilsētā Zedelgemā tiks rīkots Eiropas vēsturnieku simpozijs, kurā spriedīs par latviešu leģionāriem – karagūstekņiem, kuru piemiņai tika izveidots piemineklis „Latvijas stāvstrops brīvībai”. Tas tika atklāts 2018. gadā. Bet 2021. gadā sākās holokausta biznesmeņu uzkarsēta vārīšanās...
 
Drausmīgas, asiņainas, nedzīstošas vātis, ko veidojuši ilgstoši izgulējumi. „Viņš izskatās kā biedējošie „portreti” uz cigarešu paciņām, lai brīdinātu cilvēkus nepirkt cigaretes,” teic Armands Kaļišuks, Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona palīgs, rādīdams fotoattēlus. Taču palīdzēšana Ādamsonam vairs nav vajadzīga, jo viņš atrodas apcietinājumā pēc Saeimas lēmuma viņu izdot saistībā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas labā. Ja nu palīdzība tomēr vajadzīga, tad – tikai medicīniska rakstura, jo Ādamsona veselības stāvoklis ir kritisks.
 
Haoss, kas valda vakcinācijas jomā, ir pamācošs: tā ir hrestomātija par tēmu – kā nekad nevajag darīt. Ja tie būtu tikai pamudinājumi, aicinājumi, brīdinājumi un pierādījumi par vakcīnu nepieciešamību, tas būtu saprotams un akceptējams virziens. Bet ir tikai: jūs visi mirsiet, slimnīcas būs pilnas, jūs esat bezatbildīgi idioti utt. Kāpēc jārada šī histērija? Nule saņēmu vēstuli no kādas sievietes, kura nevilšus arī bija iekļuvusi šīs histērijas virpulī.
 
„Lielākā daļa civiliedzīvotāju atbalsta savu armiju, un krīzes situācijā ar to sadarbosies. Bet daļa – nē, un daži varbūt pat pretdarbosies,” raksta kolēģis Imants Vīksne.
 
„Ja šāds papildu slogs turpināsies, pavisam noteikti mēs no Izglītības un zinātnes ministrijas neizslēdzam nepieciešamību, ka būs jāvēršas valdībā ar papildu līdzekļu pieprasījumu saistībā ar šo nestandarta situāciju, kas skolām ir jāpieredz,” siekalu testu ekspansiju komentē ministre Anita Muižniece (JKP). Skolotāji ir disciplinēti un kārtīgi, viņi dara to, ko viņiem liek darīt. Arī organizē siekalu testu izpildi garajā starpbrīdī, piekodinot skolēniem pirms tam neko neēst.
 
Kaimiņa sētā kādu pusgadu karājās beigts strazds, piesiets pie mieta virs ķiršu koka. Tas nepatīkami kņudināja acis ik reizi, kad pavēros pa virtuves logu. Nabaga strazda līķa „eksponācija” gan nekādā veidā neatbiedēja citus putnus, un ķirši tapa noēsti pa tīro. Varbūt tas nemaz nebija strazdu iebiedēšanas mēģinājums, bet gan tīrā māksla? Sak, esmu sajuties kā mākslinieks, esmu radījis mākslas darbu, baudiet to! Bija tikai viena neraža: šis „mākslas darbs” riebās visiem, kuri uz to skatījās.
 
„Šīs ir izmaiņas uzņēmuma vadībā, bet šīs nekādā ziņā nav izmaiņas šajā SIA, kas varētu ietekmēt jūsu ikdienas darbus. To sagaidu arī no pagaidu valdes – nodrošināt darbu tādā līmenī, kā tas ir nodrošināts līdz šim. Vēlreiz saku, ka tas ir bijis ļoti augsts līmenis. Par ko es katram no jums saku lielu paldies,” pavasarī, padzenot no darba pašvaldības uzņēmuma „Rīgas meži” (RM) valdes priekšsēdētāju Aivaru Tauriņu un valdes locekli Juri Buškevicu, teica Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis. Šobrīd atlaisti jau 39 RM darbinieki – gan būtiskus „atslēgas” amatus ieņēmušie, gan ierindas darbarūķi.
 
„Vai mums jāsāk baidīties staigāt pa Jūrmalas ielām?” – šādu jautājumu telefoniski uzdeva kāda sieviete, jo viņa bija dzirdējusi, ka jaukajā kūrortpilsētā esot izmitināti Irākas „bēgļi”, kas „nocelti” no Baltkrievijas–Latvijas robežas. Šādas runas izskanēja arī kādā diskusiju raidījumā. Nu nevar būt – tāda bija pirmā doma, – mūs taču par to informētu, vai ne?!
 
Pērn maijā sabiedrību aplaimoja kārtējā valdības dāsnuma lēkme: tika apstiprināta Izglītības un zinātnes ministrijas un Veselības ministrijas izstrādātā valsts pētījumu programma kovidseku mazināšanai, piešķirot tai piecus miljonus eiro, līdz ar to finansējot desmit projektus. No vienas puses – jāpriecājas, ka zinātniekiem vispār kaut ko piešķir, no otras – jāvērtē reālais ieguvums. Tāpēc uzdevu attiecīgus jautājumus izglītības un zinātnes ministrei Anitai Muižniecei.
 
„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas dīvāna?” – nicīgi vaicā kāda tviterotāja, komentējot to, ka 18. augusta protesta akcijas noslēgumā pie Ministru kabineta atstātās bērnu spēļmantiņas ir izmestas atkritumos. Todien cilvēki protestēja pret bērnu vakcināciju, pret piespiedu vakcināciju. Neviens valdības locīklis pie cilvēkiem neiznāca. Kādēļ gan to darīt, vai ne? Atvilcies kaut kādu neapzinīgu antivakseru bariņš, un mums, lielkungiem un lielkundzēm, te tagad dancot?
 
1989. gadā, kad gatavojāmies 23. augusta Baltijas ceļam, mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā. Viss vēl bija neskaidri un nedroši, viss varēja notikt. Mūs varēja arestēt, izsūtīt, nejauši nošaut. 1991. gada janvāra notikumi to pēc tam pierādīja. Bet mēs domājām par vienotību un brīvību. Cilvēki rokrokā varētu sastāties no Tallinas līdz pat Viļņai caur Rīgu? Tas bija neticami. Tad, kad tas notika, šķita, sirds stāsies no pacilātības un laimes. Tu gāji caur sarkanbaltsarkanu karogu birzi un saprati, ka Latvija būs brīva.
 
... Tikai tad, kad tuvojāmies Rīgai, sapratu, kāpēc Norčēpingā kāds latviski runājošs vīrietis piedāvāja man palikt Zviedrijā. „Te būs drošāk,” viņš teica. Bija 1991. gada 18. augusta novakars, un mēs – tūristu grupa, - jau grasījāmies atgriezties uz prāmja, kas kuģos atpakaļ uz Latviju. 19. augusta agrs rīts sākās ar „Gulbju ezera” mūzikas monotoniem atkārtojumiem prāmja televīzijas monitoros...
 
„Tā ir garīgās vienotības sajūta, kas valda Aglonā,” teic kāda jauna sieviete, kad viņai jautāju par to, kāpēc viņa ik gadu dodas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. „Nē, es neesmu izteikti dievbijīga, mans augstākais sasniegums dievbijībā ir divreiz gadā – Ziemsvētkos un 15. augustā Aglonā – nolikt svecīti baznīcā un palūgt Dieviņa pretimnākšanu,” viņa teic.
 
„Vakcinācijas loterija nav uzskatāma nedz par azartspēli vai izlozi Azartspēļu un izložu likuma izpratnē, nedz arī par preču un pakalpojumu loteriju Preču un pakalpojumu loteriju likuma izpratnē,” citastarp lasāms atbildes vēstulē. Ministru kabinets sauļojas, tālab Krišjāņa Kariņa vietā atbild Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders. Mana interese, protams, ir par kovidloteriju.
 
„Tu vari uzauklēt un izskolot bērnus, uzmūrēt krāsnis, uzrakstīt simfonijas, izdziedināt cilvēkus, iznest sirmgalvi no degošas mājas, bet ja neesi uzvilcis autiņbiksītes sodomītu karoga krāsās, tev nav ar ko lepoties!” – gaidāmos Rīgas praida notikumus sarkastiski komentē kāds interneta tīklotājs. Nerēķināšanās ar sabiedrības vairākuma attieksmi pret LGBT uzbāzību rada tikai un vienīgi pretestību un nepatiku. Bet tieši tas praidistiem, iespējams, ir nepieciešams. Lai uztaisītu sevi par cietējiem.