Elita Veidemane

«Ikdienā mēs nesaskaramies ar tām sāpēm, kādas izcietuši cilvēki, kurus deportēja,» teic Iveta Zeidaka, «viņi parāda, ka ir spējuši nesalūzt necilvēciskos apstākļos. Sabiedrībai, kuras liela daļa, saskaroties ar vismazākajām grūtībām, čīkst un pīkst savā ļenganumā, šie cilvēki ir piemērs, kā saglabāt sevī pašcieņu un spēku. Paldies Dzintrai Gekai, kura ceļ saulītē šos patiesi stipros ļaudis, paldies par dzīvo pieminekli. Un paldies, ka pasākums notiek nevis kaut kur, bet Prezidenta pilī – tas nozīmē visaugstāko atbalstu mūsu tautas vēstures skarbajai piemiņai.»
 
Dažkārt gribas kādu paslavēt. Nu tā, ka acīs cērtas, kā gribas. Sirsnīgi paspiest roku un teikt: «Paldies, ka tik pašaizliedzīgi domājat par tautu. Un ne tikai domājat vien, bet arī, noliekot savas vieglās dienas, iejūdzaties darbos par tautas labklāsmi, politisko sirdsmieru un gaišo nākotni, kas vīd ikkatra bezcerīga tuneļa galā!» Un, ziniet, tiešām daudz ir to spiežamo roku – tās gluži kā mežs nāk pretim, un tu asarainā sajūsmā vairs nesaproti, kuru spiest pirmo...
 
Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...
 
«Ir nāciju līderi, kas mobilizē un iedvesmo savu tautu uz izciliem sasniegumiem ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijās, kultūrā. Un tad ir politiķi, kas piedāvā pašapliecināties uz mazākuma rēķina: «Vajag iespert tiem krieviem, lai viņi zinātu savu vietu. Un zinātu, cik mēs esam diženi un vareni.» Ir tādi politiķi. Un tad... Un tad ir Nacionālā apvienība,» daudznozīmīgas patētikas apgaismots, no Saeimas tribīnes pauda Saskaņas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, šķetinādams nešpetnās Nacionālās apvienības kārtējo «izlēcienu», kas krieviem, viņaprāt, izdarīs gauži, ja tiks aizliegtas Georga lentes. Nav gan skaidrs, par kādiem tādiem nācijas līderiem – iedvesmotājiem un mobilizētājiem – runāja Saskaņas prokremliskā stabule Dombrovskis, nav arī saprotams, kurš un kāpēc grib iespert krieviem, bet izmisums viņa balsī skanēja gan.
 
«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.
 
Nepateicība ir pasaules avanss, alga būs pēc tam, drūvīgi nodomāja jaunkonservators, tieslietu ministrs Bordāns. Nu, iespējams, kaut kā līdzīgi nodomāja. Jo bija jau arī iemesli tādām domām, jo vēlētāju vairums tomēr izrādījās nepateicīgi sušķi.
 
«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.
 
«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.
 
Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»
 
Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.
 
Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.
 
«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...
 
Tieši tāpat kā itin viss šajā koalīcijā – arī Valsts prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās norisinās smieklīgi. No viltus ziņu dūmiem nule izpeldēja gan zobārste, gan tiesībsargs, pēcāk nepacietīgi sākām gaidīt ar īpašiem talantiem apveltītu ginekologu vai fenomenāli valstiski domājošu daiļkrāsotāju. Neviena profesija netika atstumta. Tomēr izskatās, ka nu jau būs par vēlu meklēt citus kandidātus, jo pirmdienas vakarā koalīcija atzinās: Valsts prezidenta amatam virzīšot Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu.
 
Mūslaikos cepties par to, kam kārtējo reizi ir piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, ir vismaz bezgaumīgi. Nu, piešķīra atkal piķis viņu zina kam, ko tur dzisināt plaušas, nav vērts, tāpat visiem pie elkoņa – gan tiem, kuri lēma piešķirt, gan tiem, kuri dalīja spannīšus ar spožajiem bleķiem. Bet katrs nākamais gadījums pielavās kā negaidīts spēriens pa dibenu, un tad tev atliek vai nu sāpīgi sažmiegt sejaspantus, vai nu izlikties, ka tev dibena nav. Tomēr vairumā gadījumu visas ķermeņa daļas ir vietā.
 
«Kaimiņa partija savāca aptuveni 30 000 mūsu vēlētāju balsu. Ja tas tā nebūtu noticis, zaļzemniekiem parlamentā šodien būtu kādas sešpadsmit vietas,» rūgtās pārdomās dalījās kāds ZZS vēlētājs. Matemātika, protams, ir skarbi loģiska: zaļzemnieku 11 vietas Saeimā var vērtēt vien kā šīs organizācijas stratēģisku, nopietnu zaudējumu.
 
Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.
 
«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».
 
«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».
 
Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».
 
«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.
 
Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.
 
Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.