Elita Veidemane

Šodien protektorāts ar nosaukumu «Latvijas padomju sociālistiskā republika» atguva savu nozīmi un jēgu, kļūstot atkal par pilntiesīgu Latvijas Republiku, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī. Šodien – pirms 28 gadiem, 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš – demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas.
 
Vēsturisko pasaciņu teicēji varētu cits citam stāstīt savus izdomājumus, bet ar to nepietiek, un ar tām, viņuprāt, ir jāaplaimo arī citi: Eiropas pilsētās ar salūtiem jāatzīmē «75. gadadiena kopš atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 31. jūlijā sarkano iebrucēju piemiņas maratona starta šāviens nogranda Jelgavā, kur – kā lasāms Krievijas vēstniecības mājaslapā –, pirms tam ar piedurkni laikam nospodrinot vēl saglabājušos piemiņas plāksni «cīnītājiem pret nacismu», notika «svinīgais mītiņš», kurā piedalījās Krievijas, Azerbaidžānas un Baltkrievijas diplomātisko misiju vadītāji, kā arī krievu oficieru madāmu barvede Ždanoka, sociālistikās partijas vadonis Frolovs un citi mušu ķēniņi.
 
«Bet viens gan diemžēl skaidrs: plašas tautas masas nav satrauktas,» man raksta Andris Lielais, vērtēdams 27. jūlija notikumus Maskavā. Andris ir Maskavā dzīvojošs latviešu kinoaktieris un Krievijas TV šovu zvaigzne, kurš vienmēr asi un kaismīgi mirdz, aizstāvēdams Latvijas pozīcijas. Kas tad notika Maskavā 27. jūlijā? Krievijas politiskā opozīcija plānoja sestdien protesta akciju pret varas iestāžu atteikumu reģistrēt neatkarīgos kandidātus galvaspilsētas domes vēlēšanām. Varas iestādes paziņoja, ka akcija ir nesankcionēta, un aicināja cilvēkus tajā nepiedalīties, brīdinot, ka tās laikā esot plānotas «provokācijas».
 
Nebūtu Aleksandrs Filejs sejugrāmatā publicējis savu paskvilu ar nosaukumu 17. jūnijs. Sveicu svētkos, nekad nebūtu uzzinājusi par šo Latvijas «patriotu», kuram 1940. gada 17. jūnijs – padomju okupantu armijas ienākšana Latvijā – ir «gaiši svētki».
 
«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā. Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!
 
Atzīstos: pārkāpu, vainīga. Ātrums tika pārsniegts, mani panāca bākugunīs mirgojošs policijas auto, un policists pieklājīgi izrakstīja soda kvīti. Tā kā mans autovadītājas mūžs ir bijis nevainojams, soda apmērs tika samazināts par 50%. Un tomēr sāpīgi: noķēra tieši mani, nevis visus tos tūkstošus, kuri tieši tajā vietā allaž pārsniedz ātrumu... Tās, protams, tikai manas privātās pārdomas, un runa patiesībā nav par to.
 
Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.
 
«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.
 
Sejugrāmatā uzgāju šādu tekstu: "Skumjš atradums mežā pie Tukuma. Uz meža stigas starp Ozoliņu un Zibens kapiem. Kura iestāde vai uzņēmums mainījis apgaismojuma lampas? Vai mežā tās jāatstāj, jo šķiroto atkritumu pieņemšanas vietā jāmaksā 20 centi par katru nododamo spuldzi? Izskatās, ka ielas apgaismojuma spuldzes. Varbūt kāds atpazīst un var palīdzēt sameklēt piesārņotāju?"
 
«Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši. Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60% no mūsu parlamenta deputātiem varētu izrādīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai,» savā rakstā Kā atšķirt stulbeni no pārējiem? taisnīgi norāda «mediju eksperte» Sandra Veinberga.
 
«Ikdienā mēs nesaskaramies ar tām sāpēm, kādas izcietuši cilvēki, kurus deportēja,» teic Iveta Zeidaka, «viņi parāda, ka ir spējuši nesalūzt necilvēciskos apstākļos. Sabiedrībai, kuras liela daļa, saskaroties ar vismazākajām grūtībām, čīkst un pīkst savā ļenganumā, šie cilvēki ir piemērs, kā saglabāt sevī pašcieņu un spēku. Paldies Dzintrai Gekai, kura ceļ saulītē šos patiesi stipros ļaudis, paldies par dzīvo pieminekli. Un paldies, ka pasākums notiek nevis kaut kur, bet Prezidenta pilī – tas nozīmē visaugstāko atbalstu mūsu tautas vēstures skarbajai piemiņai.»
 
Dažkārt gribas kādu paslavēt. Nu tā, ka acīs cērtas, kā gribas. Sirsnīgi paspiest roku un teikt: «Paldies, ka tik pašaizliedzīgi domājat par tautu. Un ne tikai domājat vien, bet arī, noliekot savas vieglās dienas, iejūdzaties darbos par tautas labklāsmi, politisko sirdsmieru un gaišo nākotni, kas vīd ikkatra bezcerīga tuneļa galā!» Un, ziniet, tiešām daudz ir to spiežamo roku – tās gluži kā mežs nāk pretim, un tu asarainā sajūsmā vairs nesaproti, kuru spiest pirmo...
 
Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...
 
«Ir nāciju līderi, kas mobilizē un iedvesmo savu tautu uz izciliem sasniegumiem ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijās, kultūrā. Un tad ir politiķi, kas piedāvā pašapliecināties uz mazākuma rēķina: «Vajag iespert tiem krieviem, lai viņi zinātu savu vietu. Un zinātu, cik mēs esam diženi un vareni.» Ir tādi politiķi. Un tad... Un tad ir Nacionālā apvienība,» daudznozīmīgas patētikas apgaismots, no Saeimas tribīnes pauda Saskaņas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, šķetinādams nešpetnās Nacionālās apvienības kārtējo «izlēcienu», kas krieviem, viņaprāt, izdarīs gauži, ja tiks aizliegtas Georga lentes. Nav gan skaidrs, par kādiem tādiem nācijas līderiem – iedvesmotājiem un mobilizētājiem – runāja Saskaņas prokremliskā stabule Dombrovskis, nav arī saprotams, kurš un kāpēc grib iespert krieviem, bet izmisums viņa balsī skanēja gan.
 
«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.
 
Nepateicība ir pasaules avanss, alga būs pēc tam, drūvīgi nodomāja jaunkonservators, tieslietu ministrs Bordāns. Nu, iespējams, kaut kā līdzīgi nodomāja. Jo bija jau arī iemesli tādām domām, jo vēlētāju vairums tomēr izrādījās nepateicīgi sušķi.
 
«Esmu ieskrējis uz brīdi Aucē. Cilvēki nevar nobalsot, kuri atbraukuši ciemos, man sūdzas. Tāpat vēstules netika saņēmuši. Ja lidmašīnā ir tehniskas ķibeles, tas ir drauds cilvēku dzīvībai. Ja vēlēšanās ir tehniskas ķibeles, tas apdraud demokrātiju. Attīstībai/Par! jau nespēja vadīt valdību, un tai vēl vajadzēja sačakarēt vēlēšanas ar CVK vadītāja nomaiņu!» – tā man 24. maijā atrakstīja kāds paziņa, vērodams EP vēlēšanu norisi. Tā nebija vienīgā ziņa, kas liecināja par haosu. Informācija nāca no daudzām vietām un bez mitas. Datu apmaiņas sistēmas problēmu dēļ desmitiem cilvēku, kuri vēlējās nobalsot agrāk un citā iecirknī, gāja prom no iecirkņiem nenobalsojuši. Diez vai viņi atgriezās pēc tam 25. maijā, lai atkal mēģinātu nobalsot. Visticamāk, ka ne.
 
«Latvija ir pelnījusi tikpat labu pārvaldību, kāda ir Rīgā,» Saskaņas reklāmas rullītī saka Sergejs Staniševs, Eiropas sociālistu partijas prezidents. Līdzīgas ģeķības klāsta vairāki citi «sociālisti» un viņu mutācijas. Reklāma gan ir paveca, tā tapusi pērnā gada maijā, un tās mērķis – piesaistīt pēc iespējas vairāk «sociālistiski» domājošus pilsoņus 13. Saeimas vēlēšanās.
 
Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»
 
Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.
 
Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.
 
«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...