Elita Veidemane

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.
 
Viens no smieklīgākajiem tekstiem, kas pērn aizpeldēja pa ziņu lentēm, bija aptuveni tāds: Latvijas politiskajām partijām ir problemātiski veikt demokrātiskā sabiedrībā no tām sagaidāmās funkcijas, jo ir vērojama politisko partiju atkarība no privātiem ziedojumiem, kā arī finansējuma trūkums liedz tām profesionalizēties, proti, attīstīt darbu ar biedriem un teritoriālajām nodaļām.
 
No daudziem dzirdu: premjera Kariņa (JV) Jaungada uzruna tālrādē esot bijusi «apbrīnojami tukša». Nevaru tam piekrist. Tieši otrādi: tā bija pārpilna ar dziļām atziņām un gaišiem solījumiem, piepildīta ar apskaužamu morālās un ekonomiskās situācijas izpratni.
 
Smags ir bijis šis gads. Tas sava smaguma dēļ izvērties pat garāks nekā parasti atvēlētās 365 dienas.
 
«Jūs esat buržuāziskie nacionālisti, un mēs vienkārši aizvērsim jūsu tā saukto avīzi,» smīnot mums rāmi skaidroja kompartijas (KP) Latvijas centrālkomitejas (CK) kaut kādas tur nodaļas instruktors biedrs Skudra. Iespējams, viņam bija augstāks amats, bet kāda tam nozīme. Šī saruna (ja vien tā var dēvēt Skudras derdzīgo monologu) notika 1989. gada ziemā, kad LKP vadoņi pēkšņi saprata: Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts Atmoda nav viendienītis, kas čakli locīsies pakaļ visiem vējiem, un tas var bīstami ietekmēt tautu, kas sākusi apšaubīt komunisma ideālus.
 
Šoreiz tumsiņā! – izlēma pensionēto padomju ofiņu sievas, iespaidojušās no tā, cik jauki vakara tumsā nesen izskatījās pasākums Staro Rīga, un savīkšīja vajadzīgos karogus: Krievijas Federācijas, okupētās Krimas un Krievijas kara flotes. Frosja vientiesīgi pajautāja: a priekš kam tos divus pēdējos? Muļķe, kad iesim okupēt Zabludovkas jūras šaurumu, kara flote noderēs! – atcirta Taņuša. Bet Krievijas Federācijas trikolors – par to jau tāpat skaidrs, cik tad ilgi vairs jāgaida: agrāk vai vēlāk visās skolās atgriezīsies krievu valoda, un tad visi atkal dzīvosim nelokāmā tautu draudzībā un ēdīsim garšīgo plombīru.
 
Beidzot! – gluži kā korī sanākuši, vienotā balsī iesaucās politikas vērotāji, kuriem līdz brošai bija apnikusi vietējo spečuku katastrofālā neprasme vadīt bankas, konsorcijus, augstskolas, pirtis un katlumājas. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis, spožais tieslietu Bordāns viņdien ierosināja, ka Latvijas Bankas (LB) jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā.
 
Kad kāds valdīklis pirmo reizi izdara ko aplamu, mēs nodomājam: nu, jā, kam negadās, gan jau apdomāsies un labosies. Kad šis pats valdīklis jau otro reizi izdara to pašu, mēs sašujamies ne pa jokam un sākam viņu kritizēt. Kad lieta nonāk līdz trešajai identiskajai aplamībai, mēs sākam tai meklēt iemeslus un – visticamāk – tos arī atrodam: attiecīgās partijas nostādnēs, partijvadoņu apmātībā un aprobežotībā. Kad pienāk ceturtā reize un pie loga pieklauvē izspūrusi būtne ar suņu žetoniņu kaklā, nopietni apgalvodama, ka saule turpmāk lēks rietumos, mēs ķeramies pie viedtālruņa un zvanām «ātrajiem»: skaidri redzams, ka kundzītei kaut kas nav kārtībā ar galvu... Jāpalīdz taču!
 
Mūsu dārgie (visās nozīmēs) politiķi klusē kā zemi saēdušies. Nē, neklusē par saviem derdzīgajiem plāniņiem apdāvināt sevi vai iznīcināt kādu nozari, piemēram, izglītības. Tiklīdz viens otrs valdīklis atver muti, no tās sāk gāzties tādas gorgonas medūzas, ka nezini, kur likties, lai taustekļi nenožņaugtu. Bet klusē mūsu gludi noglaustie par to, ka likteņa cirvītis jau pacelts – lai vismaz kārīgos pirkstiņus un melīgo mēli nocirstu. Politiskajā noklusējumā ir ievīstīta nesen uzsāktā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas rosināšanu. Ir divi klusuma varianti: vai nu valdīkļi savā cinismā un arogancē nav pamanījuši, ka vēlētāji ir satracināti, vai nu viņus satvērušas tādas bailes, ka ne pakustēt, ne acis pablisināt.
 
Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.
 
«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.
 
Nekas tā nevieno kā maziskums un bailes. Stāsta, ka visi koalīcijas deputāti, ceturtdien nākot uz darbu, izmantojuši slotas un lidojošos paklājus, lai nemanāmi – caur skursteņiem un ventilācijas lūkām – iekļūtu Saeimā.
 
Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).
 
«Beidzot Rīgas dome izvietojusi paskaidrojošus uzrakstus uz tā dēvētā uzvaras pieminekļa,» nodomāju, saņemot ziņu par izmaiņām Pārdaugavas «pieminekļa» izskatā. Taču prieks bija pāragrs: uz apdrupušās «uzvarekļa» pamatnes ar aerosola krāsu bija uzšņāpts tikai viens vārds – OKUPANTI. Tajā pašā vakarā Saskaņas aktīvisti drudžainā centībā to noberza, nezinot, ka patiesību jau tāpat nenoberzt. Protams, būtu vērtīgāk, ja kāds akmeņkalis šo vārdu būtu ietapinājis «pieminekļa» pamatnē ar kaltu un āmuru. Taču tādi satricinājumi varētu izvērsties dramatiski: «uzvareklis» ir tik bēdīgā kondīcijā, ka var sabrukt no stingrāka piesitiena...
 
«Mūs uzskata par neko. Mums nav balsstiesību, mūsu argumentos neieklausās,» – tā savu situāciju raksturoja skolotāji, ar kuriem tikos viņnedēļ.
 
«Tas būtu kompromiss ar noziedzniekiem, kuri sponsorē partijas,» paskaidroja Jaunās konservatīvās partijas vadonis Jānis Bordāns, oponēdams pieņēmumam, ka partiju finansēšanas palielināšanu varētu atlikt uz vēlāku laiku. Pilnīgi pareizi! Ar bandītiem nav ko rokoties.
 
... Saeimas sēžu zāles durvis plaši atvērās, un pa tām, valdot dziļam klusumam, ienāca stalts, sirms vīrs. Prezidijs sastinga, atkritušos žokļus pat nemēģinādams ielikt atpakaļ eņģēs. Parlamentārieši acumirklī pārtrauca zemgalda kāršu spēles, desiņu cepšanu pēdējā rindā, jogas nodarbības zāles viducī un aņuku konkursu, kas jau bija teju fināla stadijā. Pamodās pat Bondara kungs, jo viņam virsū uzkrita kartona Juraša kungs – acīmredzot caurvēja iespaidā. Annajuta histēriski iekliedzās un sāka vicināt savu mauzeri. Visi pazina sirmo vīru: tas bija Kārlis Ulmanis. Viņš uzkāpa augstajā un svarīgajā Saeimas tribīnē un pateica to, kas ir jāsaka: «Jūs visi esat brīvi. Jūs, politisko tukšinieku bars, jūs, diedelnieki un alkatīgie ierāvēji. Jūs esat apkaunojuši valsti un tās pilsoņus. Ejiet prom un nenāciet vairs nekad atpakaļ. Es atlaižu šo Saeimu.»
 
«Ir kaut kur tā robeža, kuru pārkāpjot, šantāža, nekaunība un tupums gūst pārsvaru pār saprātīgu valdības stabilitātes atbalstīšanu?» jautā kāds politikas vērotājs. Var paturpināt: cik zemu savā apkaunojošajā bezprincipialitātē var nolaisties pie varas esošās partijas, cenšoties stutēt koalīciju, kuras stabilitāte (?) balstās uz viena politveidojuma – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) – prasmes šantažēt šīs «savienības» locekļus? Saprātīgā atbilde būs: var nolaisties zemu. Tad, kad šķitīs – zemāk vairs nav iespējams, no apakšas pieklauvēs kāds no «konservatoriem» un piedāvās jaunu šantāžas variantu.
 
«Mūsu ģimenē 1. septembris turpmāk būs sēru diena,» vienā no pēdējām vasarīgās atpūtas dienām pie jūras gadījās dzirdēt divu krieviski runājošu sieviešu pārdomas. Divi bērni – aptuveni desmit gadus veci – netālu rotaļājās smiltīs, acīmredzot viņu atvases. «Tu iedomājies, Sašam vajadzēs runāt latviski matemātikas stundās. Matemātikas! Nu un tad, ka viņš pagalmā runā latviski?! Tās taču ir spēles, bet tur – skaitļi un vienādojumi! Viņš taču neko neiemācīsies! Un Puškinu viņam arī pasniegs latviski?! Nacionālisti nolādētie! Neieredzu!» sirdēstos savu monologu pabeidza viena no sievietēm. Otra nebija tik dziļu etnisko bēdu pārņemta, viņa steidza mierināt draudzeni, sak, ja jau Saša pagalmā runā latviski, tad kādas problēmas viņam to darīt arī skolā?
 
1999. gada februārī sabiedrību satrieca briesmīga četrkārša slepkavība Gulbenē. Tur bērnudārzā diendusas laikā tika nogalinātas trīs meitenītes un viņu audzinātāja. Slepkava šim noziegumam bija gatavojies, lasot literatūru par noziedzniekiem, skatoties videofilmas... Viņš gribēja pārspēt «slaveno» Krievijas maniaku Čikatilo, kura «kontā» bija gandrīz 60 slepkavību. Rīgā nopircis mednieku dunci un gaļas cirvīšus, viņš atgriezās Gulbenē, iegāja bērnudārzā un... Slepkavu, notriepušos ar upuru asinīm, notvēra pēc daždesmit minūtēm, viņš pat necentās bēgt, vien nožēloja, ka nav spējis noslaktēt vairāk bērnu.
 
«Vēsturē visātrāk veiktais paternitātes tests!» – uzjautrinājās kāds sociālo tīklu asprātis, reaģēdams uz Attīstībai/Par! atzīšanos, kas emocionāli bija iegrāmatota tviterlentē un skanēja šādi: «Viņi visi ir mūsējie!»
 
Nauda, ko esmu samaksājusi nodokļos, tiks izmantota, lai finansētu Saskaņu, Jauno konservatīvo partiju, Attīstībai/Par!, KPV LV, Latvijas Krievu savienību, Progresīvos, Regresīvos, Gurķu pumpu pētīšanas partiju, Sviesta savienību utt. Un arī jūsu nodokļos samaksātā nauda tiks izmantota šim cēlajam mērķim. Negribat? Jums neviens neprasīs atļauju. Domājat, ka jūsu naudu lietderīgāk izmantot skolotāju un medmāsu atalgojuma pacelšanai? Domājiet vien tālāk. Finansiāli ietilpīgu veselības problēmu risināšanai? Kā tad. Beigu beigās – varbūt to novirzīt mājdzīvnieku sterilizācijas programmām? Atslābstiet taču! Mums ir jāfinansē partijas – šie zemo reitingu politpulciņi, bez kuriem neesot iespējama demokrātija.