Elita Veidemane

Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.
 
«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.
 
Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».
 
Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.
 
«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?
 
Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.
 
Politikas saldmes baudītājiem šobrīd uz plītsmalas atrodas bļodiņa ar zaptes putām, ko var laizīt uz nebēdu – ir Gobzema/Kaimiņa kašķis par «Meroni naudu», ir Bordānpartijas seksa skandāls, ir Juraša izdošanas/neizdošanas sāga. Un ir arī Imantam Parādniekam (NA) «speciāli sarūpētais amats Ministru prezidenta paspārnē» – padomnieks demogrāfijas politikas jautājumos.
 
Tradicionālajā 20. janvāra tikšanās reizē, kurā piedalījās lielākoties žurnālisti, kas strādāja 1991. gada Barikāžu laikā, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) citastarp pieminēja visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību, emocionāli, tomēr līdztekus pragmatiski salīdzinot to ar barikādēm, ko sāka būvēt 13. janvārī pirms 28 gadiem. Kas tad ir šī sistēma?
 
... Drēgni aukstā 13. janvāra rītā Dainis Īvāns Latvijas Radio teica uzrunu tautai, aicinot pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu Lietuvai. Pulkstenis bija četri no rīta. Tikko atgriezušies no Lietuvas, mēs, Atmodas žurnālisti, devāmies uz Doma laukumu. Tur palēnām pulcējās tie, kuri tonakt nebija gājuši pie miera, jo ziņas no Lietuvas bija biedējošas: naktī uz 13. janvāri padomju karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebraucot TV torņa aizstāvjos. Militāristi šāva un šķaidīja neapbruņotos cilvēkus. Toreiz tika nogalināti 14 cilvēki, ievainoto bija ap tūkstoti.
 
«Sen atpakaļ ākstoties izšāvu visu aptveri pa ievainotu sivēnu, kurš pēc tam aizskrēja pilns ar svinu. Beigtu atradu tik otrā dienā,» stāsta kāds mednieks. Cits pierāda ieroča nepieciešamību: «Tas, ka te dažiem ir viedoklis, ka stobru ikdienā nevajag... pagaidiet mazliet, cienītie, un tad jau paši sapratīsiet.» Vēl kāds uzliela sevi: «Pirmais bija jenots desmit gadu vecumā.» Ir arī lepnuma nots: «Šī ir pirmā lidojoša pīle, kuru nomedīja Kristians (šobrīd četrpadsmit gadu vecs)! Lielākais kaifs bija to redzēt! Pats grāvim pāri skrēju pakaļ medījumam!» Taču dažiem kaut kas nešķiet pareizi: «To mēs ļoti labi redzam, kādi frukti pēdējā laikā dabūja mednieka apliecību. Lielākai daļai par medību ētiku un morāles normām nav pat nojausmas.» Vēl kāds stāsta par vizīti pie daktera, kam jāpārbauda mednieka spēja būt adekvātam: «Psihiatrs Rīgā uz mani knapi paskatījās – kā viņš var zināt, ka man nav aizbraucis jumts?»
 
Mēdz teikt, ka par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Bet ir arī turpinājums šim teicienam: ...vai arī patiesību. Un patiesība par aizgājušo gadu ir sāji rūgta. Protams, ne katram ir tieši šāda garšas izjūta – bet daudziem gan. Aizkosts, negatavs ābols ar tārpa ceļu, un tu trāpi akurāt pa vidu šim ceļam... Tu, protams, vari ēst labos, sulīgos ābolus, kuros spoguļojas Dziesmu svētki un valsts dzimšanas dienas gaišākie mirkļi, un to tu arī dari, bet ābols ar nepatīkamo rūgtumu atstāj tevī nedzēšamas garšas atmiņas...
 
Zinātniskais pētījums Kā pārvaldīt Visumu, nepievēršot sanitāru uzmanību mūslaikos ir īpaši noderīgs. Plānprātīgā tukšgaitā klumburo partiju centieni izveidot valdību – vismaz kaut kādu nebūt. Nu jau divi mēneši pagājuši kopš vēlēšanām, bet vezums kā stāv, tā stāv, sāk jau pamazāk smirdēt. Vienīgi – kārtējais zirgs nomainīts.
 
Jāsaka paldies Evijai Vēberei, kuras mokpilnās vokalīzes pievērsa uzmanību «otrās simtgades pirmajam koncertam» daudz vairāk nekā pats koncerts. Gaumes ir dažādas, un vienam klausītājam patīk Baha fūgas, citam – RAMMSTEIN pērkondārdi, citam – Vēberes jaunkundzes ņaudēšana. Tieši pateicoties šai jauno muzikālo apvāršņu nesējai, uzmanības lauvastiesa tika koncertam Mīlestības vārdā. 18+, kas notika blakus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai 19. novembrī. Bet ne jau muzikālās kvalitātes šoreiz tik būtiskas, kaut arī šajā jomā tika lauzti mikrofoni: Imantam Kalniņam Vēberes vokālās mokas gāja pie sirds, savukārt Mārtiņš Brauns izteicās, ka tas, ko viņa dara, ir «slimi».
 
«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).
 
«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.
 
Mans skolas laiks iekrita aizvēsturē. Tā var spriest tie, kuriem šodien ir zeltītie skolas jaunības gadi: visi, kuriem ir vairāk nekā trīsdesmit, šiem zeltītajiem šķiet kā sadrupuši dinozauri. Aizvēsturē, tālo 60. gadu beigās, mums skolā katru (!) dienu bija latviešu valodas un literatūras stundas.
 
Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).
 
«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.
 
Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
 
Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.
 
«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.
 
1980. gadā Latvijā nebija ne Sabiedrības integrācijas fonda, ne Papardes zieda, arī par Sorostētiņu nebija pat nojausmas. Toties bija skolas, parastas padomju laika skolas, kurās mācījās parasti pusaudži, kas nereti mēdza uzdot jautājumus, uz kuriem nebija standarta atbilžu.