Tūdaļ beigsies 2025./2026. mācību gads, līdz ar to Latvijā formāli beigsies arī pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. No 2023. gada rudens uz mācībām tikai latviešu valodā pārgāja 1., 4., 7. klase un pirmsskolas izglītības iestādes. Pēc gada – 2., 5. un 8. klase, vēl pēc gada – arī 3., 6. un 9. klase. Tas, protams, skan optimistiski, un teorētiski tā tam vajadzētu notikt, tomēr patiesība ir citāda. Bieži ir dzirdēts, ka skolotāji sūdzas: kāda jēga ar klasi runāt latviski, ja skolēni neko nesaprot?
Skolēni var apgūt arī “pusvalodu”
Saeima 2022. gadā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā. Tos apstrīdēja Satversmes tiesā. Tiesa likuma grozījumus atzina par atbilstošiem Satversmei: krievu valodu un mazākumtautību kultūrvēsturi var apgūt interešu izglītības programmās. Skaidrs, ka 2022. gads kā sākums pārejai tikai uz latviešu valodas skolām izvēlēts daudz par vēlu, par to vajadzēja sākt domāt jau pašā valsts neatkarības atgūšanas sākumā. Bet - kas nokavēts, tas nokavēts.
Saeimas deputāti, attapušies, ka valsts valoda ir latviešu, sāka apmeklēt krievu skolas, lai saprastu, kas tad īsti notiek. Pērn kādā Rīgas skolā deputāti gandrīz pusotru stundu izvaicāja skolas vadību un uzzināja, ka šajā skolā no nepilniem 300 skolēniem ir vairāki desmiti bērnu, kuri nesaprot latviski. Ļoti iespējams, ka tie nebija “vairāki desmiti bērnu”, bet gan vismaz puse audzēkņu. Kāds efekts var būt mācību procesam, ja skolēns nesaprot, par ko vispār ir stāsts?
Skolā esot atbalsta personāls, ir papildu latviešu valodas un lasītprasmes nodarbības, bet skolēni tās apmeklē reti. Nav arī motivācijas mācīties latviešu valodu. Un kāpēc mācīties, ja arī skolotāji starpbrīžos runā krieviski? Viens no iemesliem ir latviskas vides trūkums.
2010. gadā pirmo reizi skaļi izskanēja TB/LNNK priekšlikums valsts un pašvaldību skolās pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā. Toreizējā izglītības ministre Tatjana Koķe uzsvēra, ka tas ir politisks uzstādījums, ko partija izvirza Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē, jo Izglītības un zinātnes ministrijas darba kārtībā tāda pāreja nav paredzēta. Tiešām, kāpēc gan Latvijā pāriet uz mācībām valsts valodā, ja šā stingrā nosacījumā vietā var ielikt pilnīgi absurdo bilingvālo izglītību, kurā skolēni “apgūst” pusvalodu?
Arī vecāki ir gana gudri
Tomēr ir arī labi piemēri, kas apliecina, ka ir iespējams krievu skolu pārtaisīt par mācību iestādi, kurā valda latviešu valoda. Skolotāja Inga Paparde (savulaik mūsu “Neatkarīgās” un portāla nra.lv žurnāliste) nu jau vairākus gadus strādā Rīgas Daugavgrīvas pamatskolā par vēstures skolotāju. Jā, tā savulaik bija krievu skola. “Man tika piedāvātas vairākas skolas. Tā bija nejaušība, un es izvēlējos Daugavgrīvu.”
Ir dzirdēti nejauki stāsti par to, ka krievu skolas tā arī palikušas par krievu skolām, nekādas mācības latviešu valodā tur neskan, jo skolēni vienkārši nesaprot valsts valodu. Ingas stāsts ir atšķirīgs.
“Stundas notiek tikai latviešu valodā, es runāju tikai latviski, dažkārt es viņiem pārtulkoju, ja viņi kaut ko galīgi nesaprot. Ir uzstādījums, ka arī starpbrīžos jārunā latviski, un tā ir mana iespēja viņiem mācīt latviešu valodu. Dažkārt bērni savstarpēji runā krieviski, jo tā ir viņu dzimtā valoda, un viss tik vienkārši nenotiek,” stāsta Inga.
Inga ir gandarīta par to, ka vien retu reizi sajutusi kādu pretestību no skolēna puses: “Nu jau dažus gadus bērni mācās latviski. Viens otrs gan ir pajautājis: kādas tad ir mūsu tiesības? Kāpēc mums jāaizmirst krievu valoda? Tev nav jāaizmirst krievu valoda, bet Latvijā valsts valoda ir latviešu, un mums nav citas zemes, nav citas valsts valodas. Ja ar skolēniem tā normāli izrunājas, viss ir kārtībā. Un man nav neviena skolēna, kurš iespītētos un nerunātu latviski.”
Inga šādus jautājumus neuztver kā drāmu un atzīst, ka bērniem ir svarīgi, kāds ir pats skolotājs, kuru viņi gribētu uztvert kā personību, kā cilvēku, kurš spēj izskaidrot dažādus jautājumus. “Es neatkāpjos no saviem principiem un nesaku - jā, jā, mums “no augšas” to liek darīt. Ja es tā teiktu, tad es pārkāptu pati savus principus,” teic Inga.
Arī vecāki, izrādās, ir gana gudri: “Vecāki saprot, ka viņu bērniem jāmācās tālāk, daudzi skolēni grib iestāties labās ģimnāzijās, tāpēc viņiem ir vajadzīga latviešu valoda. Vecāki interesējas, vai skola var nodrošināt labus latviešu valodas skolotājus, interesējas, kā tiek mācīta fizika un bioloģija, jo tur jāapgūst daudz terminu.”
Problēma gan ir pirmklasniekiem, kuri atnāk tūlīt pēc bērnudārza. “Viņiem nav citas vides, kur runāt latviski, bet tikai ar skolu vien ir par maz. Rīgas dome šogad ir sagādājusi papildu finansējumu latviešu valodai, kaut gan to jau vajadzēja darīt daudz agrāk. Ir ārpusstundu nodarbības, lai valodu apgūtu neformālākā atmosfērā. Iespējams, ka ir kādi vecāki, kuri negācijas izpauž savstarpēji, taču pret skolu un prasībām runāt latviski nekādas pretestības nav.”
Ko varu dot skolēniem kā latviete
Daugavgrīva vismaz pirms dažiem gadiem nebija nekāds diži latviskais apvidus. Ingai šķiet, ka tagad daudz kas ir mainījies. “Protams, ne visi pēkšņi palikuši par latviešiem, un to var redzēt pēc vēlēšanu rezultātiem: balso vairāk par prokrieviskajiem kandidātiem. Bet nevar par visiem krieviem teikt, ka viņi ir pret latviešiem. Nereti sastopu savus bijušos audzēkņus, un man prieks, ka viņi tik labi runā latviski, daudzi mācās tehnikumos, vidusskolās,” stāsta Inga.
Šādai skolu reformai vajadzēja būt jau sen, uzskata Inga: “Nebija vajadzīga nekāda bilingvālā izglītība, tieši tā kavēja latviešu valodas apguvi. Sākotnēji bija daudz problēmu. Nebija mācību grāmatu, sak, dari, ko gribi. Uzstādījums bija tāds, ka krievu bērniem jāmācās no tām pašām grāmatām, no kurām mācās latviešu bērni. Bet valodu mācīšanas paņēmieni taču ir dažādi. Turklāt uz skolotāju pleciem tika uzkrauta dubultslodze - pasniegt mācību priekšmetu un mācīt latviešu valodu. Devītajai klasei joprojām nav vēstures mācību grāmatas. Viss jāsmeļ no interneta.”
Devītklasniekiem jāsaprot svarīgas tēmas, jāiziet cauri visai 20. gadsimta vēsturei, kurā bijuši daudzi sāpīgi notikumi. “Skolēnus ļoti aizkustina tādi personiski stāsti. Turklāt jāatceras, ka pusaudži - šie piecpadsmitgadnieki - nav vainojami pagājušā gadsimta nelaimēs. Ja skolotājs “neuzliek” šos negatīvos momentus uz skolēnu pleciem, tad viss ir pareizi.”
Inga nav mainījusi skolu, jo uzskata, ka var skolēniem dot to, ko spēj viņiem dot kā latviete.
