Skolotājas Ievas Tarandas ģimene gaida pāršķiramies savas dzīves sāpīgāko lappusi: pirms vienpadsmit gadiem, kad Ievas dēlam bija tikai septiņi gadi, pret viņu tika pastrādāts seksuāls noziegums – tas noticis pēc dievkalpojuma kādā baznīcā. Saīsinātajā pirmās tiesu instances spriedumā rakstīts, ka 2014. gada vasarā septiņgadīgo bērnu Romas katoļu draudzes prāvests Krišjānis Dambergs ieveda šīs pašas baznīcas atsevišķā telpā un ar bērnu izdarīja “seksuāla rakstura darbības, apmierinot savu dzimumtieksmi”.
Tikai pēc astoņiem gadiem dēls ģimenei izstāstīja par notikušo. Kāpēc tik ilgi klusēja? “Bija kauns,” atzina zēns. Pirmā tiesu instance Romas katoļu draudzes prāvestu Krišjāni Dambergu atzina par vainīgu, bet jau deviņus mēnešus nav saņemts pilnais tiesas spriedums, kaut gan tam bija jābūt gatavam jau pēc sešiem mēnešiem. Patlaban nav zināms, kad beigsies tiesvedība. Ko par šo notikumu domā baptistu bīskaps emeritus Pēteris Sproģis, bijušais luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags un katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs?
Var būt par vēlu
“Šis notikums ir traģisks. Un tas parāda, ka neviens amats, neviens tituls pats par sevi nepadara cilvēku par labu un uzticamu. Ir briesmīgi, ka tas notiek vispār, un ir briesmīgi, ka to izdara cilvēks, kuram pēc sava aicinājuma un amata vajadzēja veicināt to, lai kaut kas tāds nenotiktu,” uzskata baptistu bīskaps emeritus Pēteris Sproģis.
Pētera pārdomas papildina paša secinātais: “Tādās lietās var būt pieķerti skolotāji, ārsti, sporta treneri… Bet mēs taču neapgalvosim, ka viņi visi ir izvirtuši pedofili. Nevar, piemēram, apsūdzēt visu Izglītības ministriju, ka viens skolotājs ir izrādījies pedofils. Līdzīgi skandāli pasaulē laiku pa laikam dzirdami. Daudziem seksualitāte ir apspiesta, un tad rezultāts aiziet destruktīvā virzienā. Vardarbībā cietušie upuri nereti paši kļūst par varmākām, jo tā sākotnējā trauma var atstāt neatgriezeniskas vai grūti maināmas sekas. Notiek arī pašnāvības.”
Sproģis uzskata, ka seksuālā sfēra ir tik spēcīgi deformēta, ka reizēm kļūst nepiepildāma, tāpēc vajag “kult” jaunas sensācijas, un viss aiziet pašiznīcinošā virzienā. “Cilvēks, kuram jāiet ārstēties pie psihiatra, pats kļūst par psihiatru,” viņš ironizē, “tāpēc baznīcai tas ir pamatīgs izaicinājums - pašai sevi sargāt no tā. Protams, nav iespējams nosargāt katru priesteri no tādām darbībām. Bet neviena profesija nav no tādām darbībām pasargāta. Vai tad katram pajautāsi: tu vari kaut ko tādu izdarīt? Bet citkārt ir tā: kad tu pamanīsi, ka cilvēks dzīvojis ar baisu noslēpumu un pēc tam pārslēdzies uz tiem, kuri citiem dara pāri, var būt jau par vēlu.”
Grēksūdze nav kriminālizmeklēšana
Bijušais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzskata: “Pirmā tiesa priesteri Dambergu atzina par vainīgu, pats viņš vainu noliedz, tiesvedība turpinās, tāpēc kaut ko varu teikt, tikai pieļaujot, ka uzbrukums ir noticis. Kungs Jēzus saka ļoti bargi: “Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā.” Seksuāls uzbrukums bērnam var izpostīt viņa dvēseli un ir traģēdija ģimenei. Sevišķi, ja to ir veicis ģimenes priesteris. Mani aizkustināja mātes teiktais - mēs esam pateicīgi, ka mums vēl ir dēls, nevis viņa urna. Es ceru, ka puisis saņems visu vajadzīgo atbalstu, un man ir žēl, ka ģimene to nesaņēma baznīcā. Man šķita svarīgi, ka cietušā vecāki vispār vēl gaida baznīcas solidaritāti savās ciešanās. To noteikti vajadzētu sniegt, vienalga, vai priesteris ir vainīgs vai ne. Diemžēl arī cildenās profesijās - kā skolotāji, ārsti vai garīdznieki - gadās cilvēki, kuri netiek galā ar saviem dēmoniem. Problēmu vajag atzīt un pēc iespējas gādāt, lai tādas lietas nenotiktu, jo uzbrukums bērnam ir ievainojums arī baznīcai un pašam Kristum.”
Vanags ir pārliecināts, ka Dievs var piedot visus grēkus, un baznīcai ir uzticējis pilnvaru tos atlaist, taču grēka piedošana neatbrīvo no laicīgā soda. “Jautājums, vai garīdzniekam, kurš grēksūdzē ir dzirdējis par smagu noziegumu, vajadzētu ziņot policijai, ir nopietni apspriests daudzās valstīs. Secinājums ir bijis noliedzošs. Grēksūdze nav kriminālizmeklēšanas, bet dvēseļkopšanas līdzeklis. Piemēram, ieslodzījuma vietās tā ir svarīgs rehabilitācijas instruments. Tas tiktu pazaudēts bez drošas pārliecības par grēksūdzes noslēpuma neizpaužamību. Tādēļ vienošanās starp valsti un baznīcu ir bijusi tāda, ka tiesībsargājošām iestādēm patiesība ir jānoskaidro pa citiem ceļiem. Biktstēvs var tikai ieteikt noziedzniekam pieteikties pašam,” saka Vanags.
Katoļi šaubās par Damberga vainu
Kristīgajā TV EWTN Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs atzina, ka ir veikta iekšēja izmeklēšana attiecībā uz minētajām apsūdzībām. Stankevičs uzsvēra, ka ir veiktas aptaujas visās tajās vidēs, kurās priesteris Dambergs darbojies. “Mēs pilnā mērā sadarbojamies ar tiesībsargājošajām institūcijām, respektējam viņu lēmumus un gaidām taisnīgu tiesas spriedumu,” stāsta Stankevičs.
“Mēs esam atvērti komunikācijai ar ģimeni,” viņš piebilda, “mēs, protams, lūdzamies par viņiem, lai viņi saņem dziedināšanu, lai viņi tiek galā ar šo traumu.”
Arhibīskaps norādīja, ka arī baznīca gaida pilno tiesas spriedumu. Pēc lietas uzsākšanas baznīca aizdomās turēto priesteri uzreiz atstādināja no pienākumu pildīšanas. Dambergs apliecināja, ka spriedumu, ja tas būs apsūdzošs, pārsūdzēs. Viņš savu vainu neatzīst un apsūdzības noliedz. Ja šāds noziegums ir noticis, tas ir apkaunojums visai baznīcai. Bet pagaidām neviens - izņemot tiesu - nevar apgalvot, ka Dambergs ir vainīgs.
Vēstuli mums atsūtīja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs: “Esmu redzējis 6. aprīļa TV “Panorāmas” sižetu. Šis notikums patiešām ir traģisks. Jebkura šāda veida seksuāla izmantošana ir noziegums, kuram nav attaisnojuma, un vainīgajam jāsaņem pelnītais sods. Šāda veida nodarījumi nav savienojami ar priestera statusu.
Jūs rakstāt, ka šo grēka darbu veica katoļu priesteris Dambergs. Mēs esam veikuši iekšēju izmeklēšanu divās instancēs. Tā kā pr. Krišjānis Dambergs ir Mazāko Brāļu kapucīnu Ordeņa loceklis, biju lūdzis Ordeņa provinces priekšnieku veikt kanonisko izmeklēšanu. Arī mūsu Arhidiecēzes ietvaros tika veikta izmeklēšana un aptaujāti visu to struktūru locekļi, kurās bija darbojies pr. Krišjānis Dambergs. Abu izmeklēšanu rezultātā netika konstatētas ne mazākās pazīmes, ka pr. Krišjānis varētu būt veicis līdzīga rakstura darbības. Viņš pats arī neatzīst savu vainu. Līdz ar to mums nav pietiekoša pamata viņu uzskatīt par vainīgu.
Jūs jautājat, kas būtu jādara priesterim, kurš uzklausītu grēksūdzi par šādu nodarījumu. Nosacījums, lai varētu saņemt grēku atlaišanu, ir patiesa grēku nožēla un savas vainas atzīšana, piesakoties tiesībsargājošās iestādēs ar gatavību saņemt pelnīto sodu.
Jūs rakstāt, ka neviens Baznīcas pārstāvis nav aizgājis pie cietušās ģimenes. Pašā sākumā bija mēģinājums to izdarīt. Taču tas tūlīt tika paziņots izmeklētājai, kura brīdināja, ka ikviens nākošais solis tiks iztulkots kā mēģinājums ietekmēt cietušo ar no tā izrietošajām tiesiskajām sankcijām. Līdz ar to mums bija “sasietas rokas”, un esam spiesti vienkārši gaidīt izmeklēšanas un tiesas rezultātus.
Ar cieņu,
Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs”
Divas mazas piebildes. Mēs nekur nerakstām un neapgalvojam, ka Dambergs ir veicis šo grēka darbu. Viņa vainu var noteikt tikai tiesa. Un tas ir rakstīts saīsinātajā pirmās tiesu instances spriedumā. Otra mazā piebilde. Mēs arī nekur nerakstām, ka “neviens Baznīcas pārstāvis nav aizgājis pie cietušās ģimenes”. Par to LTV “Panorāmā” runāja cietušā zēna māte. Mēs - žurnālisti un baznīcas cilvēki - taču varam saglabāt mūsu labās attiecības, būdami precīzi, vai ne?
