Tikai divus gadus nostrādājušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Aivars Puriņš ir uzteicis darbu, un viņa pēdējā darba diena būs 31. maijs. Gada alga – mazliet vairāk par 50 000 eiro. 2023. gada beigās amatu pameta ilggadējais valsts sekretārs Jānis Garisons.
Viņš minēja viedokļu nesaskaņas ar ministru Andri Sprūdu (“Progresīvie”), neko vairāk nepaskaidrojot. Visticamāk - arī ar Puriņu Sprūdam nesaskanēja viedokļi, bet Sprūds, lai slēptu savu grandiozo kompetenci valsts aizsardzības jautājumos, novēla Puriņa aiziešanas iemeslus uz “pastiprinātu spiedienu uz aizsardzības nozari”, jo “publiskajā telpā tiek tiražēti nepamatoti apgalvojumi un pārmetumi, mēģinot apšaubīt nozares progresu vai mazināt uzticību”, skaidroja Sprūds.
Tās visas, protams, ir sadomātas runas un gatavošanās vēlēšanām. Nav pirmā reize, kad Sprūdam ar kādu “nesaskan viedokļi”. Bet divu gadu laikā izēst no ministrijas izcilu speciālistu - tas ir jāprot. Izrādās, Puriņš gribēja pamest ministriju jau pirms trim mēnešiem. Pirms tam Puriņš bijis Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, Nacionālās drošības padomes sekretārs. No 2019. gada līdz 2023. gadam bijis aizsardzības padomnieks, Aizsardzības ministrijas pārstāvju NATO un Eiropas Savienībā vadītājs, savukārt no 2015. gada līdz 2019. gadam strādājis kā Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks nodrošinājuma jautājumos.
Taču savādība, šķiet, slēpjas citur. Vairāki mūsu uzrunātie Saeimas deputāti, kuriem sakars ar valsts aizsardzības jautājumiem, un bijušie politiķi nevēlas runāt par Puriņu, ja tiek nosaukts viņu vārds. Anonimitāte kā aizsardzība? Pret ko?
Viens no Saeimas deputātiem, kurš saistīts ar valsts aizsardzības jautājumiem, izteicās, ka pēdējā laikā daudzi ar labām zināšanām un prasmēm apveltīti ierēdņi ir pametuši Aizsardzības ministriju. Deputāta minējums: grūtības sastrādāties ar ministru un viņa komandu. “Daži gan saka: tas jau labi, ka jauni cilvēki nāk ministrijā. Protams, paaudzēm ir jāmainās, bet darbinieku aiziešana ir saistīta ar to, ka grūti sastrādāties. Un iemesls nav kaut kāds spiediens no ārpuses - kā apgalvo Sprūds,” saka deputāts.
Kāds aizsardzības nozares speciālists, kurš arī nevēlējās sevi publiskot, zināja teikt, ka Aizsardzības ministrijas vide ir toksiska. “Attieksme no ministra un viņa politbiroja ir tāda, ka ļoti daudzi cilvēki ir aizgājuši prom. Kādreiz uzskatīju, ka Aizsardzības ministrija ir stabila, ar augstu profesionalitāti un hierarhiju. Tagad tas viss ir sajaukts. Tie, kuriem bija liela pieredze, ir prom. Domāju, ka valsts sekretārs, uz kura pleciem ir milzu atbildība, nesaprot, ko īsti vēlas Sprūds. Pirmām kārtām, protams, uzvarēt vēlēšanās,” teic militārais speciālists.
Viņš arī uzskata, ka institūcija, ko dēvē par Aizsardzības ministriju, ir nolaista. “Liela nozīme ir militārajām zināšanām, un augstāk par savu dibenu jau neuzlēksi,” nosmīn speciālists, “bet tagad ministrijā notiek papīru stumdīšana bez konkrētu rezultātu sasniegšanas. Viss ir salaists grīstē. Puriņš no ministrijas ir prom, vietā tiek paņemti bēbīši, bet aizsardzība ir nozare, kur nevar pāris dienās visu apgūt. Ministrijā ar nemākuļiem ir pilns politbirojs. Un tad visi brīnās, ka cilvēki vēlēšanās nobalso par visādiem jocīgiem sarakstiem.”
No aptaujātajiem, kuri vēlējās tikt nenosaukti, izrietēja vēl viena versija. “Progresīvie” savās pārraugāmajās ministrijās maina augstākos ierēdņus, lai viņu vietā pagūtu līdz jaunās valdības pilnvaru termiņa sākumam amatā apstiprināt sev uzticamākas kandidatūras. Mūs aicināja vērot, kas notiks citās “Progresīvo” ministrijās. Kādēļ tā - atbilde vienkārša: pēc vēlēšanām, pat ja attiecīgā ministrija nebūs “Progresīvo” pārziņā, savs augstākais ierēdnis politiskās ietekmes saimniecībā vienmēr spēj būt noderīgs.
Sevi nosaukt nevairījās pie frakcijām nepiederošais Igors Rajevs. “Precīzas detaļas es nezinu, bet domāju, ka viņam bija tādas pašas problēmas kā Garisona kungam, kurš pameta ministriju 2023. gadā. Viņi nevarēja kopā sastrādāties. Arī nākamais valsts sekretārs - pēc Garisona - drīz vien aizgāja. Gatavošu atsevišķu ziņojumu par šo lietu. Savu viedokli pēdējā balsojumā jau izteicu: par neuzticības izteikšanu ministram Sprūdam.”
Saeimas deputāts Raimonds Bergmanis (AS): “Viens brīdis pienāk, kad spainis pietek pilns, un šis nu laikam ir bijis tāds brīdis. Man, strādājot kopā ar Garisonu un Puriņu, nekad nebija nekādu “rakstura nesaskaņu”. Kad Sprūds kļuva par ministru, viņa birojs stipri mainījās. Iepriekšējie biroja cilvēki bija ļoti zinoši. Gan Garisons, gan Puriņš bija un ir ļoti kompetenti militārajā jomā. Vakar, skatoties “Panorāmu”, nobrīnījos, ka tikai slīdošajā lentē kā maza ziņa parādījās, ka Puriņš atstāj valsts sekretāra amatu. Kara laikā tas ir tā nenozīmīgi? Par to, kā mēdz teikt, pilsētas tramvajā runāja jau sen.”
Bergmanis, raksturojot Puriņu, izteicās, ka viņš ar zobeniem nevicinājās, tādēļ grūti saprast, kas piespieda Sprūdu pieņemt lēmumu palaist prom Puriņu. Varbūt beidzot pavicināt zobenu virs Sprūda galvas? Bergmanis uzskata, ka tik bieži mainīt valsts sekretārus Aizsardzības ministrijā ir bīstama lieta, jo viņus uz katra parka stūra vis nesatiksi: tā ir specifiska nozare, kas paģēr īpašas zināšanas.
Bergmanis atgādināja, ka viens no kritērijiem, lai cilvēks strādātu Aizsardzības ministrijā, nav nauda, bet gan pārliecība par valsts aizsardzību. Protams, bija diskusijas, taču pēc tām visi nonāca līdz kopīgam lēmumam. “Tagad iecels kādu pienākumu izpildītāju, bet man galīgi nav saprotams, kurš tur varētu pieteikties un uzvarēt. Tam jābūt cilvēkam ar specifisku pieredzi. Turklāt - ja cilvēki redz, kas notiek ministrijā, vai būs daudz tādu, kuri gribēs pieteikties tur strādāt? Grūti būs arī gluži objektīvi: vēlēšanu laiks. Un kur nu vēl darba apjoms! Šobrīd Aizsardzības ministrijā izveidojusies ne tā labākā situācija.”
