Kas tā ir par sabiedrību, kurā dzīvojam; vai kara draudu dūmos lemts izdzīvot mazajām nācijām; kāda loma modernajā pasaulē ir reliģijai; cik ietekmīga, stipra un vienota ir kristīgā pasaule; kāda loma sabiedrībā un lielajā ģeopolitikā ir baznīcu līderiem – par to “nra.lv” saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoriem.
“Sabiedrības vairums šobrīd ir moderns,” teic kāds prātnieks radiofonā. Žēl, nenofiksēju šīs prātulas autoru. Bet iespaids palika gan. Vai sabiedrība tiešām ir moderna? Kur mūs novedīs šis “modernisms”, kas sevī ietver arvien jaunu karu sākšanos un pašiedomātu līderu “uzplaukumu”. Ko par to domā cilvēki, kuri, visticamāk, sevi neuzskata par “moderniem”?
Kur Baznīcas līderu nozīmīgums?
Latvijas Universitātes tenūrprofesors Raivis Bičevskis: “Visu sabiedrību pāris teikumos ir grūti raksturot. Izglītotākā daļa, protams, kļūst modernāka, un mums ir daudz jauniešu, kuri jēdzienā “moderns” izmanto ne tikai tehniskus rīkus, bet arī kritiskas metodes. Latvijas situāciju patlaban neredzu dziļi kritisku.”
Ja kļūstam modernāki un gudrāki, tad vajadzētu sākt saprast, ka tieši karš ir tas, kas izposta, nevis “modernizē”.
“Kamēr nepienāk totāls pasaules gals, tikmēr mazas nācijas var izturēt, kaut gan ir grūti runāt par milzīgi tālām perspektīvām,” domā Bičevskis, “bet ar mūsu pašu resursiem mums jāmēģina pašiem tikt galā. Mazās nācijas ir kompaktākas, cilvēki savstarpēji sadarbojas, tādām nācijām ir iespējas izdzīvot arī ļoti drūmos apstākļos.”
Bet nav noslēpums, ka dramatiskos apstākļos cilvēki kļūst reliģiozāki. “Bailes, ko izraisa ziņas par kariem, konfliktiem un migrāciju, spiež cilvēkus meklēt izeju, un reliģija ir viena no tādām izejām. Tas ir viens no segmentiem cilvēku dzīvē. Mums nav tik vienkārši kā dažām agrākajām paaudzēm,” saka Bičevskis, “jo modernās sabiedrības balstās kultūras procesos tapušu jēgas resursu klāstā. Modernais laikmets tāpat nevar iztikt bez reliģijas.”
Mēs labi atceramies Romas pāvesta Jāņa Pāvila II morālo svaru, šobrīd ir grūti sajust Baznīcas līderu nozīmīgumu globālu un ne tik globālu problēmu risināšanā. “Pāvests palīdzēja orientēties cilvēkiem pasaulē. Viņš teica: “Nebīstieties!” - jo bailes nav īstais virziens. Ja šodien padomājam par mūsu bijušo arhibīskapu Jāni Vanagu, par viņa runām un sprediķiem dažādu svētku sakarā, viņam arī bija svars. Viņš bija garīgais līderis. Arī tie cilvēki, kuri sevi neuzskatīja par ticīgajiem, ieklausījās viņa vārdos. Mums ir vajadzīgi lieli paraugi, tostarp reliģiskie, un ka arī sarežģītā pasaulē ir iespējams dzīvot,” uzskata Bičevskis. Viņš ir pārliecināts, ka Vanagā ir daudz tādu īpašību, kuras akceptē arī sekulāri noskaņoti cilvēki. Un varbūt tieši tas ir attiecināms uz jēdzienu “moderni”.
“Baznīcas misija ir sludināt Evaņģēliju, sludināt Kristus labo vēsti, kalpot cilvēkiem mīlestībā,” iesāk Ralfs Kokins, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes teoloģijas un reliģijas pētniecības profesors un vadošais pētnieks. “Savukārt sabiedrībai ir noteikta veida garīgs pieprasījums. Sabiedrība no Baznīcas gaida vidutāja lomu. Baznīcai ir pravietiskā funkcija - skatīties augstāk par mums pašiem. Un tas tiek izvērtēts Dieva atklāsmes kontekstā.”
Kokins uzskata, ka Baznīcai ir privilēģija ieskatīties nākamībā. “Ko cilvēki pieprasa? Lai Dievs mani svētī, lai man laba veselība, lai man veiksme. Bet Baznīca vaicā: vai jūs esat gatavi piedalīties lielajā Dieva plānā? Un tas nav viens un tas pats - Dieva plāni un mūsu mazie plāniņi.” Un šis savienojums galīgi nesaskan ar viena otra iedomām, ka tas ir “moderni”.
Kokins ar nožēlu atzīst, ka faktiski visi cilvēki dzīvo onlainā, visu laiku ir saistīti cits ar citu, bet vienlaikus kļūst arvien vientuļāki. “Kaut arī mums apkārt ir milzum daudz informācijas, mēs nekļūstam gudrāki,” teic Kokins, “mūs iznīcina niknā pretstāve, un tas ir ļoti nopietni. Ir izteikta viedokļu polarizācija - kultūras, sadzīves, sociālos, reliģijas, politikas jautājumos. Un šī situācija kļūst arvien dramatiskāka. Cik mūsu ir? 1,8 miljoni? Mēs dzīvojam dažādās kastās. Un sabiedrībā ir zudusi spēja cieņpilni sarunāties. Atceros, mēs varējām pārstāvēt dažādas teoloģiskas pozīcijas, bet mēs cits citu neapkarojām. Šodienas situāciju es nevaru apzīmēt ar kristīgu garu. Jo tas nav kristīgs gars, kas uzrāda citu vainas.”
Kokins vaicā: “Kāpēc mums ir dota Bībele? Lai mēs tiktu galā ar savu dzīvi. Nevis lai cits citu apkarotu un demonizētu! Baznīcu vadītājiem ir jādomā, kā lai kļūstam par tiltu cēlājiem starp cilvēkiem. Tu taču vari nebūt kā zvērs pret citiem cilvēkiem, nepakļauties savām dusmām. Tu taču vari iziet no laikmeta aizspriedumiem un rāmjiem.” Varbūt šis “modernais” varētu būt meklējumi samierināt cilvēkus?
Svarīga ir Baznīcas loma lielāku vai mazāku konfliktu risināšanā - par to ir pārliecināts Kokins. “Baznīcu veido liela sabiedrības daļa. Pirmkārt, Baznīca var palīdzēt ar aizlūgšanām, un, jo vairāk Baznīca vedīs cilvēkus pie Kristus, jo vairāk pasaule mainīsies. Kas tad cits var pārvarēt cilvēka ļauno dabu? Mēs gribam cerēt, ka visi šie kari neaizies nekontrolējamā haosā un ka neuzspridzināsim Zemi atomkarā.”
Kokins uzsver, ka ir vēl viena lieta, kas viņu satrauc. “Baznīcu aprindās sāk izpausties izteiktas antiintelektuālas tendences: pret zinātni, pret medicīnu. Globāls ir jautājums par kristiešu vienotību pasaulē. Pa vienam savā aizgaldā mēs nevaram izdarīt neko. Pie mums daudzi runā par to, kad sabiedrība skaidrosies, kad beigsies mahinācijas un tumšie darbi, politiķu solījumi un meli. Kad tas beigsies? Tad, kad kristieši darīs savu darbu: beigsim cits citu apsaukāt un atstumt, kad mēs nāksim kopā nevis ķeksīša dēļ, kad mēs, kristieši, būsim vienoti. Bet pasaulē šī kristiešu vienotība “nestrādā”. Es saprotu, ka kristieši vēlas, lai viņu vērtības tiktu pārstāvētas arī sabiedrībā. Bet kas man vai tev traucē tās vērtības pārstāvēt? Kas man vai tev traucē būt labestīgākam, godīgākam?”
Domājot par politiku, Kokins saka: “Cik prasmīgi politiķi izmanto kristīgos saukļus! Kā viņi var skatīties acīs īstajiem kristiešiem? Viņi šos saukļus izmantot tikai tāpēc, lai viņus ievēlētu. Kad pirms vēlēšanām kāda partija sāk runāt par kristīgajām vērtībām, tā ir pirmā zīme, ka man ir jāuzmanās no šīs partijas.” Lūk, tādam ir jābūt sabiedrības vairumam - tik modernam, lai atšķirtu labu no ļauna.
