Elita Veidemane

„Ja šāds papildu slogs turpināsies, pavisam noteikti mēs no Izglītības un zinātnes ministrijas neizslēdzam nepieciešamību, ka būs jāvēršas valdībā ar papildu līdzekļu pieprasījumu saistībā ar šo nestandarta situāciju, kas skolām ir jāpieredz,” siekalu testu ekspansiju komentē ministre Anita Muižniece (JKP). Skolotāji ir disciplinēti un kārtīgi, viņi dara to, ko viņiem liek darīt. Arī organizē siekalu testu izpildi garajā starpbrīdī, piekodinot skolēniem pirms tam neko neēst.
 
Kaimiņa sētā kādu pusgadu karājās beigts strazds, piesiets pie mieta virs ķiršu koka. Tas nepatīkami kņudināja acis ik reizi, kad pavēros pa virtuves logu. Nabaga strazda līķa „eksponācija” gan nekādā veidā neatbiedēja citus putnus, un ķirši tapa noēsti pa tīro. Varbūt tas nemaz nebija strazdu iebiedēšanas mēģinājums, bet gan tīrā māksla? Sak, esmu sajuties kā mākslinieks, esmu radījis mākslas darbu, baudiet to! Bija tikai viena neraža: šis „mākslas darbs” riebās visiem, kuri uz to skatījās.
 
„Šīs ir izmaiņas uzņēmuma vadībā, bet šīs nekādā ziņā nav izmaiņas šajā SIA, kas varētu ietekmēt jūsu ikdienas darbus. To sagaidu arī no pagaidu valdes – nodrošināt darbu tādā līmenī, kā tas ir nodrošināts līdz šim. Vēlreiz saku, ka tas ir bijis ļoti augsts līmenis. Par ko es katram no jums saku lielu paldies,” pavasarī, padzenot no darba pašvaldības uzņēmuma „Rīgas meži” (RM) valdes priekšsēdētāju Aivaru Tauriņu un valdes locekli Juri Buškevicu, teica Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis. Šobrīd atlaisti jau 39 RM darbinieki – gan būtiskus „atslēgas” amatus ieņēmušie, gan ierindas darbarūķi.
 
„Vai mums jāsāk baidīties staigāt pa Jūrmalas ielām?” – šādu jautājumu telefoniski uzdeva kāda sieviete, jo viņa bija dzirdējusi, ka jaukajā kūrortpilsētā esot izmitināti Irākas „bēgļi”, kas „nocelti” no Baltkrievijas–Latvijas robežas. Šādas runas izskanēja arī kādā diskusiju raidījumā. Nu nevar būt – tāda bija pirmā doma, – mūs taču par to informētu, vai ne?!
 
Pērn maijā sabiedrību aplaimoja kārtējā valdības dāsnuma lēkme: tika apstiprināta Izglītības un zinātnes ministrijas un Veselības ministrijas izstrādātā valsts pētījumu programma kovidseku mazināšanai, piešķirot tai piecus miljonus eiro, līdz ar to finansējot desmit projektus. No vienas puses – jāpriecājas, ka zinātniekiem vispār kaut ko piešķir, no otras – jāvērtē reālais ieguvums. Tāpēc uzdevu attiecīgus jautājumus izglītības un zinātnes ministrei Anitai Muižniecei.
 
„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas dīvāna?” – nicīgi vaicā kāda tviterotāja, komentējot to, ka 18. augusta protesta akcijas noslēgumā pie Ministru kabineta atstātās bērnu spēļmantiņas ir izmestas atkritumos. Todien cilvēki protestēja pret bērnu vakcināciju, pret piespiedu vakcināciju. Neviens valdības locīklis pie cilvēkiem neiznāca. Kādēļ gan to darīt, vai ne? Atvilcies kaut kādu neapzinīgu antivakseru bariņš, un mums, lielkungiem un lielkundzēm, te tagad dancot?
 
1989. gadā, kad gatavojāmies 23. augusta Baltijas ceļam, mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā. Viss vēl bija neskaidri un nedroši, viss varēja notikt. Mūs varēja arestēt, izsūtīt, nejauši nošaut. 1991. gada janvāra notikumi to pēc tam pierādīja. Bet mēs domājām par vienotību un brīvību. Cilvēki rokrokā varētu sastāties no Tallinas līdz pat Viļņai caur Rīgu? Tas bija neticami. Tad, kad tas notika, šķita, sirds stāsies no pacilātības un laimes. Tu gāji caur sarkanbaltsarkanu karogu birzi un saprati, ka Latvija būs brīva.
 
... Tikai tad, kad tuvojāmies Rīgai, sapratu, kāpēc Norčēpingā kāds latviski runājošs vīrietis piedāvāja man palikt Zviedrijā. „Te būs drošāk,” viņš teica. Bija 1991. gada 18. augusta novakars, un mēs – tūristu grupa, - jau grasījāmies atgriezties uz prāmja, kas kuģos atpakaļ uz Latviju. 19. augusta agrs rīts sākās ar „Gulbju ezera” mūzikas monotoniem atkārtojumiem prāmja televīzijas monitoros...
 
„Tā ir garīgās vienotības sajūta, kas valda Aglonā,” teic kāda jauna sieviete, kad viņai jautāju par to, kāpēc viņa ik gadu dodas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. „Nē, es neesmu izteikti dievbijīga, mans augstākais sasniegums dievbijībā ir divreiz gadā – Ziemsvētkos un 15. augustā Aglonā – nolikt svecīti baznīcā un palūgt Dieviņa pretimnākšanu,” viņa teic.
 
„Vakcinācijas loterija nav uzskatāma nedz par azartspēli vai izlozi Azartspēļu un izložu likuma izpratnē, nedz arī par preču un pakalpojumu loteriju Preču un pakalpojumu loteriju likuma izpratnē,” citastarp lasāms atbildes vēstulē. Ministru kabinets sauļojas, tālab Krišjāņa Kariņa vietā atbild Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders. Mana interese, protams, ir par kovidloteriju.
 
„Tu vari uzauklēt un izskolot bērnus, uzmūrēt krāsnis, uzrakstīt simfonijas, izdziedināt cilvēkus, iznest sirmgalvi no degošas mājas, bet ja neesi uzvilcis autiņbiksītes sodomītu karoga krāsās, tev nav ar ko lepoties!” – gaidāmos Rīgas praida notikumus sarkastiski komentē kāds interneta tīklotājs. Nerēķināšanās ar sabiedrības vairākuma attieksmi pret LGBT uzbāzību rada tikai un vienīgi pretestību un nepatiku. Bet tieši tas praidistiem, iespējams, ir nepieciešams. Lai uztaisītu sevi par cietējiem.
 
„Mēs ceram, ka pratīsim būt atvērti pret citādo, tādējādi kļūstot bagātāki savās kultūras pieredzēs un plašāki savā redzeslokā. Mēs lūdzam nenovērtēt par zemu iespēju, ka, uzņemot bēgļus un nodrošinot tiem labvēlīgus apstākļus, Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus,” teikts 2015. gadā publicētajā un 160 personu parakstītajā vēstulē valsts augstākajām amatpersonām, aicinot atvērt „bēgļiem” valsts un personīgās attieksmes robežas. Kas notiek ar dažādu jomu „izcilniekiem” Lietuvā, redzams jau šobrīd.
 
„Rudevska ir vienkārši pretekle. Kas tas ir: „Bērna tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte – sieviete un tēvs – vīrietis”? Tagad visiem vientuļajiem vecākiem jau tā savā nevieglajā dzīvē būs vēl arī aktīvi jāmeklē laulātais? (Un cits pants nosaka, ka nelaulātie NAV ģimene),” sašutis ir tvitera aktīvists Dmitrijs Golubevs (startējis uz Rīgas domi „Jaunās Vienotības” sarakstā), pie reizes uzliekot kārtīgu zīmogu tiesību zinātņu doktorei, juristei Baibai Rudevskai, kura ir ieguldījusi lielu darbu, konkretizējot un izslīpējot Satversmes grozījumu projektu.
 
„Kad jūs beidzot slēgsiet robežu ar Krieviju, no kuras nāk vīrusnesēju tūkstoši?” – šādu jautājumu nosūtīju uz Ministru kabinetu, sagaidot atbildi tieši no premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV), kura oficiālais tviterkonts šo vairākkārt izteikto jautājumu ignorēja, kaut gan ļoti daudzi sociālo tīklu lietotāji vēlējās izlasīt atbildi.
 
„Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” ar šādiem vārdiem tēlnieks Kristaps Gulbis raksturoja savu ideju par pieminekli latviešu leģionāriem, kuri pēc kara beigām bija ieslodzīti Zedelgemas (Beļģija) karagūstekņu nometnē. Viņu bija gandrīz 12 000. Piemineklis ir atklāts 2018. gadā. Taču tagad pret to uzsākta netīra melu kampaņa...
 
„Es joprojām gaidu, kad cilvēki netiks šķiroti un diskriminēti tikai tāpēc, ka izvēlas brīvprātīgi neinjicēt savā organismā kaut ko, kas nav un nevar būt obligāts, jo ir eksperimentāls,” ar šādiem vārdiem sava koncerta sākumā skatītājus uzrunāja izcilais pianists Vestards Šimkus. Šis teikums izraisīja, kā tagad mēdz teikt, šitstormu (shitstorm, sūdu vētra – angļu val.), kas gāzās pāri mūziķim.
 
„19% Latvijā izpīpēto cigarešu ir kontrabanda. Arī tie pasūtījuma slepkavas iebrauc caur Latvijas robežu, nosit advokātu ar dēli, nošauj futbolistu un atkal aizbrauc prom. Vai mūsu robeža ir caura kā siets?” – intervējot iekšlietu ministri Mariju Golubevu („Attīstībai/Par”), jautā kolēģis Imants Vīksne. „Šis ir tendenciozi uzdots jautājums,” atbild Golubeva, „nē, mūsu robeža nav caura kā siets.” Ar apzīmējumu „tendenciozi uzdots jautājums” parasti tiek ievadīta doma, ka vispār jau nav, ko atbildēt...
 
„Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parakstītais politiskais paziņojums* par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un citu seksualitāšu kopienas tiesībām nav juridiski saistošs,” intervijā kanālam „Rīga TV24” lielo noslēpumu atklāja Valsts prezidents Egils Levits. Tas esot bijis „nostājas jautājums”, un tas iepriekš nebija jāsaskaņo. Nuja, privātpersona Kariņš publiski pauda savu privāto nostāju, iegrūžot valsti divdomīgā situācijā. Šoreiz klusēšana būtu bijusi kā zelts, bet sanāca kārtējā govs pļeka.
 
„Ontūn, Ontūn!” – otrpus ceļam sauc Praņa, jo vajag iet pēc meijām, bet Ontūns aizgājis pie Staņislava – noprovēt alu. Tā ir svēta lieta, tā noprovēšana, jo var taču gadīties, ka uz Jāņiem būs negaršīgs alus. Tiešām? Nē, tā nu gan nekad nav bijis. Staņislava alus vienmēr bija dzirkstošs un apiņoti stingrs. Redzu, ka pāri Latgalei un Rušonai karsti peld baltputu mākoņi, un kāds arī iekrīt Staņislava alus mucās. Silti plūst manas bērnības vasara.
 
Uzreiz pēc Latvijas Republikas okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā sākās aresti un deportācijas. Sarkanā armija – saskaņā ar PSRS un LR 1939. gadā noslēgtajiem militārajiem līgumiem – Latvijā jau atradās ar pilnām tiesībām un nekaunīgu labsajūtu. Tie bija tūkstošiem militāristu un „brīvā līguma darbinieku” kopā ar ģimenēm. Arestu un deportāciju augsne jau bija sagatavota. Latvijas Republikas iznīcināšana sākās strauji un nenovēršami.
 
„Ja valsts kontrolieris ir tik principiāls, kādēļ viņš nerosina atlaist visu valdību, kas izplata sagrozītu, melīgu un divdomīgu informāciju? Nav ne dzirdēts, ne lasīts, ka Valsts kontrole būtu kaut ko aizrādījusi valsts augstākajām amatpersonām par šādu muldēšanu. Bet vēstule ar jautājumiem, kas tiek uzdoti valdošajiem, izrādās, ir „toksiska”, savukārt vēstules parakstītāji – gandrīz vai valsts nodevēji!” – tā izpaužas politvērotāji sociālajos tīklos.
 
Mana vecmamma Eleonora nekad nestāstīja par to, kas bija noticis Sibīrijā. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka gribēja aizmirst. Bet rētas nav iespējams aizmirst – it sevišķi, ja tās ieplēstas dvēselē. Kārlim laimējās: viņa vecmamma atklāja notikušo.